Ar smaidu uz priekšu

2020. gada 4. jūnijs 09:04

2003

“Visu laiku esmu bijusi kustībā,” smaidot teic Daina Čaplinska, aktīva Jelgavas novada pašdarbības kolektīvu dalībniece. Viņas dzīves spars un dzirkstošais pozitīvisms ir patiešām iedvesmojošs.

– Daina, jūs gan dejojat, gan dziedat?
Jā, esmu trijos kolektīvos un apmeklēju arī fitnesa nodarbības. Līnijdeju kolektīvā “Side Step” dejoju nu jau astoto gadu, savukārt “Rademila” ir čigānu deju kolektīvs, kur esmu četrus ar pusi gadus. Desmit gadus dziedu grupā “Savējie”, kas mums ir kā īsta ģimene, cits citu atbalstām un jūtam līdzi priekos un bēdās.
Čigānu dejas ir mans īstais raksturs, tur es varu izpausties. Kad Jelgavas novada kolektīvu koncertā ieraudzīju “Rademilu”, nodomāju – ak Dievs, cik viņām skaisti tērpi! Skatījos, kā viņas dejoja, un domāju – diez vai es tā varētu? Vēlāk viena dejotāja mani uzrunāja, lai pamēģinu. Uzreiz ar to saslimu un sapratu, ka jāturpina. Deju skolotāja ir diezgan stingra, tas mums ļoti patīk, jo cenšamies tik ilgi, kamēr izdarām. Un, kad ir koncerti un aplausi, mēs esam par to tik priecīgas un pateicīgas.
Man jau pašai ir kā skolēnam, es nedrīkstu braukt uz koncertu nesagatavojusies. Pirms katra koncerta ieslēdzu mājās mūziku un dejoju. Uz skatuves iziešu tikai tad, kad būšu par sevi pilnībā pārliecināta.
Mēs tiekam aicinātas uz kāzām un privātām ballītēm, nekad neatsakām, protams, ja nav jau sarunāts cits koncerts. Viss kolektīvs esam septiņas, bet esam dejojušas arī divas vai piecas.

– Vai pirms koncertiem joprojām ir uztraukums?
Protams. Kad dejojām Tartu koncertzālē, kur uzstājās profesionāli dejotāji, bijām ļoti nobijušās. Kad kāpu uz skatuves, man trīcēja ne tikai kājas, bet pat lūpas. Kad redzi, ka zālē skatītājos parādās smaids un viņi ar sirdi un dvēseli seko līdzi, tad viss uztraukums pazūd. No skatītājiem atkarīgs ļoti daudz. Jo tu dejo gan sev, gan skatītājiem. Tā ir laimes sajūta – darīt to, kas tik ļoti patīk. Šis koncerts mums bija piemērs un liela mācība, novērojām, ka profesionālās dejotājas visu laiku smaida. Citreiz, domājot vienu solīti uz priekšu, aizmirstas smaidīt, bet tas jādara visu laiku.
Esam dejojušas Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Gruzijā. Piepildījās arī vēlēšanās aizbraukt uz Itāliju – šo braucienu mums sponsorēja zemnieku saimniecība. Itāļi mūs uzņēma īpaši jauki! Katrā valstī ir pavisam citādāk. Ja mūsu latvju tauta koncertu vēro mazākā bariņā, tad kādā brīdī parādās smaids. Bet itāļi jūsmo uzreiz un ir gatavi dejot līdzi, viņi ir krietni atvērtāki. Igauņi arī mūs uzņēma ļoti jauki, gribēja parunāties. Savukārt uz Gruziju braucām ar līnijdejām un dejojām ģimenē. Tā bija ārkārtīgi liela viesmīlība, viņi mums uzklāja milzīgu galdu un dejoja līdzi.

Visu interviju lasiet 4.jūnija “Zemgales Ziņās”

Foto: Eva Pričiņa

ZZ.lv ARHĪVS

Ar smaidu uz priekšu

Kategorijas