Laika dzeloņdrātīs

2020. gada 19. aprīlis 16:46

389

Asociatīvajā ķēdē aiz vārdiem Jelgava, deviņdesmitie, metāls diezgan ātri var nokļūt līdz “Huskvarn” un, protams, Urbix jeb īstajā vārdā Normundam Štefenhagenam. 2020. gadā viņš joprojām ir jelgavnieks, galdnieks un mūziķis, kura dzīvē gandarījums un vilšanās iet roku rokā. Taču mūzika viņam vairs nav pašizpausme, drīzāk misijas apziņa un vēlme godināt latviešu strēlniekus.

– Kāda ir tava deviņdesmito gadu atmiņu esence?
Man liekas, ka mēs bijām daudz brīvāki nekā tagad. Zināmā mērā bijām atkarīgi no vecākiem, bet, no otras puses, brīvāki. Mēs vēl nedzīvojām stereotipos, ka visam ir jābūt tā vai šitā, ka ir jāiekļaujas kaut kādos priekšrakstos. Deviņdesmitajos tam tik stigri nesekojām. Jā, mēs daudz kļūdījāmies, bet arī pārāk nenosodījām cits citu, nepārmetām. Liekas, ka mēs kaut kā labāk satikām, bijām mazāk agresīvi. Pat ja sadalījām sevi subkultūrās – panki, metālisti, plikgalvainie –, pat ja izkāvāmies, iekšēji mums nebija tāda naida vienam pret otru, kāds cilvēkos ir tagad.
Es joprojām esmu mūzikā, kas palīdz dzīvot mazliet tādam, kāds biju toreiz. Tā rokmūzika ir viena riebīga inde (smejas), es mēģināju izkāpt, bet man līdz galam nesanāca.

– Jā, atceros, ka 2015. gadā “Huskvarn” nosvinēja apaļu jubileju un beidza savu pastāvēšanu.
Bet tad parādījās spēki, kas ievilka atpakaļ, turklāt tik filigrānā veidā, neko ļaunu nedomājot. Mēs ar “Husīti” jau bijām 25 gadus nospēlējuši, jutām, ka laikam progresa vairāk nebūs. Gribējās no subjektivitātes pāriet objektivitātē un uztaisīt foršus svētkus sev un pārējiem draugiem. Var teikt, ka mums tas sanāca.
Un tad vajadzēja uzrasties Uģim Treidem no folkloras kopas “Vilki” un paaicināt mūs ieskaņot skaņdarbu viņu albumam ar latviešu karavīru dziesmām smagajās versijās. Mēs uztaisījām vienu dziesmu, kas iepatikās ne tikai “Vilkiem”, bet arī mums pašiem. Tā, sākot no 2015. gada, lēnā garā kāpinājām sevī spēkus, domas un idejas par to, ko darīt tālāk. Tā aizgājām līdz latviešu strēlniecībai, un izrādījās, ka tas ir sasodīti interesanti un tuvi.

Visu rakstu lasiet 16.aprīļa “Zemgales Ziņās”

Foto: Iveta Pavziniuka un no personīgā arhīva

ZZ.lv ARHĪVS

Laika dzeloņdrātīs

Kategorijas