ZZ.lv ARHĪVS

Tautastērpa ceļš ir svarīgs

Iveta Pavziniuka

2020. gada 6. marts 13:58

471
Tautastērpa ceļš ir svarīgs

Biedrības “Mans tautastērps” dibinātājas Ilzes Strēles misija ir apkopot dažādu latviešu tautastērpu stāstus, dokumentējot tos fotogrāfijās. Ir notikušas izstādes, organizēti pasākumi, izdoti vairāki kalendāri un pat grāmata, taču darbs pie iesāktā joprojām turpinās.

Jau vairākus gadus mudināt cilvēkus dalīties ar savu tautastērpu stāstiem. Vai izstāstīsiet savējos? Zinu, ka jums ir divi dažādi tautastērpi.
Šobrīd ir divi, bet top jau arī trešais. Pirmais stāsts aizsākās atmodas laikā 1990. gadā. Es dziedāju korī “Zemgale”, un, gatavojoties Dziesmusvētkiem, korim tika darināti jauni tautastērpi. Naudas pietika brunčiem un ņieburiem, bet krekliem pietrūka. Tad nu mēs, kora meitenes, devāmies uz tautas lietišķās mākslas studiju “Atspole”, kuru vadīja Ilga Madre, ko mīļi saucām par Madrīti. Un tur mums pašu rokām tapa dubultā izvilkuma Zemgales krekli ar ļoti smalkiem izšuvumiem. Svētku gājienā visas bijām jaunos tērpos. Tas bija liels prieks un gandarījums. 
Pamazām es sapratu, ka man vajag pašai savus brunčus, un sarunāju ar Madrīti, lai viņa noauž Zemgales saulīšu brunčus. Taču tiem bija nedaudz citas krāsas, tādas, kā man gribējās. Mans uzskats vienmēr ir bijis, ka mums jābūt tādām, kādas esam. Arī senajos laikos nebija divām saimniekmeitām vienādi brunči. Viena, ejot uz baznīcu, speciāli paņēma līdzi diedziņus, lai salīdzinātu ar kaimiņieni un sev saliktu citas krāsas. Tieši tāpat viena no kundzēm Mirdza Blūma, kas bija mūsu grāmatā, rādot savus brunčus, teica, ka tie nav īsti pareizi, jo zilās krāsas vietā ir ieausta zaļā, kas pašai patikusi vairāk. 
Arī manos brunčos ir zaļš, violets, dzeltens un nemaz nav tas sarkanzaļais, kas parasti ir Zemgales brunčos. Manējie ir tādi, kādus man gribējās. Toreiz vēl klāt tika noausta josta, un vēlāk, 2015. gadā, sākot projektu “Mans tautastērps”, tiku pie ņiebura, jaunām zeķēm, kurpēm un arī lielā plecu lakata un aubes.  

Visu interviju lasiet 5. marta “Zemgales Ziņās”


Foto: Raimonds Kļava, Vladislavs Ančs un Eva Pričiņa