Kārļa Ulmaņa piemiņas muzejs “Pikšas” aicina uz diskusiju

zz.lv

2020. gada 10. februāris 09:10

230

Kārļa Ulmaņa piemiņas muzejs “Pikšas” aicina uz diskusiju

Kārļa Ulmaņa piemiņas muzejā “Pikšas” aizvadītajā gadā ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu tika realizēts projekts, kura viens no mērķiem bija veikt pētījumu, kas būtu pamats topošajai ekspozīcijai par Kārli Ulmani. Pētījumu veica Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Dr. his. Kaspars Zellis.
13. februārī muzejā notiks diskusija «Pretrunība un neviennozīmība vēsturē», kuru vadīs Kaspars Zellis. Tajā piedalīsies: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Dr. hist. Toms Ķikuts, rakstniece Inese Zandere, domnīcas “Creative Museum” vadītāja Ineta Zelča Sīmansone, Dobeles Novadpētniecības muzeja vēsturniece Beāte Orlova, Dobeles Valsts ģimnāzijas vecāko klašu skolēni, kas darbojas debašu pulciņā un vēstures skolotāja Aija Prokopova, informē Kārļa Ulmaņa piemiņas muzeja speciāliste pētnieciskajā darbā Baiba Pole.
Diskusijas tematu plānots izvērst divās daļās. Pirmā – personību neviennozīmības performance jeb kā publiskā telpā – muzejā, skolā, kultūrā – vajadzētu reflektēt par vēsturiski nozīmīgām personībām. Otrā – kā muzejā mūsdienu skatījumā atspoguļot Latvijas vēsturē nozīmīgas personības, starp kurām ir arī Kārlis Ulmanis, pretrunīgi vērtētu veikumu un atstāto mantojumu. Iecerēts, ka šajā pasākumā tiks prezentēts Kaspara Zeļļa pētījums.

Par to viņš sacīja, ka darbs pie pētījuma bija daudz lielāks, nekā sākotnēji bija ieplānots, jo muzejam “Pikšās” nav materiālu krātuves. Materiāli tapa, bet īpaši bija jādomā, kā tekstu savienot ar muzeoloģiskajiem materiāliem. Tika meklēts, ko ieteikt, un domāts, kā to visu savienot ar tekstu. Ekspozīciju varētu veidot, izmantojot vēstures zinātnē jaunākās biogrāfisko pētījumu metodes, koncentrējoties uz konkrētu personību, parādot tās lomu procesos, kas ir notikuši Latvijā un Eiropā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajā pusē.
Ekspozīcija varētu būt ne tikai par Kārli Ulmani, bet arī par tām sociāli politiskajām kultūras norisēm, kas norisinājās Latvijā tajā laikā.
“Strādājot pie pētījuma, neko kardināli jaunu par Kārli Ulmani neuzzināju,”atzīst Kaspars Zellis.

“Vienīgi guvu atziņu – Kārli Ulmani nedrīkst vērtēt viennozīmīgi. Viņš ir ļoti pretrunīga personība, un tikpat pretrunīga ir viņa loma Latvijas vēsturē. Domāju, ka tieši uz šiem pretrunīgajiem momentiem būtu jāveido muzejā pastāvīgā ekspozīcija par Kārli Ulmani. Necenšoties parādīt vienu pareizo patiesību, bet gan aicināt cilvēkus domāt un diskutēt par to, kas bija Kārlis Ulmanis un kāda bija viņa loma 1934., 1939. un 1940. gadā”.

Kaspars Zellis arī uzsvēra, ka diskusijā tiks runāts par to, kā muzejos parādīt personības, kuru veikums vēsturē ir neviennozīmīgi vērtēts. Daudziem padomju laikā izveidojās priekšstats par to, kā muzejos stāstīja par personībām. Tas lielākoties radīja idealizētu izpratni par konkrēto cilvēku. Tikai vēlāk, lasot literatūru par šo personību, atklājās tās neviennozīmība, daudzšķautņainība. Ne viss, ko tā ir darījusi, ir baltā krāsā. Tikai tā šis cilvēks kļūst interesants, viņa veikums ir interesants, kā arī viss viņa laiks kļūst interesants.Mūsdienās tas ir liels izaicinājums ne tikai muzejam “Pikšās”, veidojot ekspozīciju par Kārli Ulmani, bet līdzīga aktualitāte ir arī citiem muzejiem Latvijā, kuri ievēro gadiem ierastu ekspozīcijas veidošanas koncepciju, nemēģinot rast jaunus izaicinājumus.

Lūdzot komentēt vēl nesen kādā televīzijas erudīcijas spēlē izskanējušo jautājumu, kurš pēc kārtas prezidents ir Egils Levits – devītais vai desmitais, kur tā tika aktualizēts jautājums, vai Kārlis Ulmanis ir bijis Latvijas Valsts prezidents, Kaspars Zellis sacīja: “No konstitucionālā skatījuma Egils Levits Latvijā ir devītais prezidents. Gan vēstures zinātnē, gan konstitucionālajās zinātnēs, piemēram, Latvijas Universitātes docents un pašlaik arī Egila Levita padomnieks tiesību politikas jautājumos Jānis Pleps pārliecinoši ir pierādījis, ka konstitucionāli Kārli Ulmani nevar uzskatīt par prezidentu. Tad vienlaikus ir jārunā arī par citām personībām – Pauli Kalniņu, bīskapu Jāzepu Rancānu, kuri uz laiku izpildīja prezidenta pienākumus. Rezultātā arī viņi varētu rindoties konstitucionāli atzīto prezidentu skaitā.
Ja skatās no vēstures de facto daļas, kāda bija Latvija 1934. gadā, Kārlis Ulmanis prezidents bija no 1936. līdz 1940. gadam, viņš ieņēma šo amatu. Jā, antikonstitucionāli, bet starptautiski akceptēti”.Tas ir jāizlemj mums pašiem, vai uzskatām Kārli Ulmani par konstitucionālu prezidentu. Ārēji viņš tika atzīts par valsts galvu, un tāds viņš arī bija līdz 1940. gadam. Par to tiek debatēts sociālajos tīklos plašākā sabiedrībā. Tomēr diskusijām nav kvalitātes. Daudzi ieņem savu pozīciju un neuzklausa citus argumentus.
Domājot par ekspozīciju “Pikšās”, tas būs viens no izaicinājumiem, kā parādīt šo aspektu tā, lai tas nebūtu viennozīmīgs. Tam jāpaver ceļš plašām diskusijām. Ir jāatrod materiāls, kas veicinātu debates par kādu no Kārļa Ulmaņa personības šķautnēm.
Bija vai nebija Kārlis Ulmanis prezidents, tas nav būtiski grūtākais jautājums. Tas varētu būt vaicājums, vai Kārli Ulmani uzskatām par padomju varas upuri, vai viņš bija kolaborants, kurš leģitimēja padomju varas nostiprināšanos Latvijā pēc okupācijas. Tas ir ļoti jūtīgs jautājums.
“Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās!” skan Kārļa Ulmaņa viens no slavenākajiem teicieniem. “Mani interesē laiks un apstākļi, kad tas tika sacīts un ar kādu nolūku tika teikts. Lielākā daļa cilvēku nedomā kā vēsturnieki. Daudzi domā, ka fakti ir vienkārši sarindojami. Mēs vērtējam personību nevis kontekstā ar tā laika notikumiem, bet saistībā ar pašreizējām norisēm. Te ir tā pretruna, ko sauc par vēsturi kā zinātni un vēsturi, kas ir stāsts, ko daudzi dēvē par kolektīvo atmiņu. Tas ir saistīts ar to, kā vēsturi izmantojam šā brīža vajadzībām.
Vēstures personību veikums tiek vērtēts tagad. Un tagad šie Kārļa Ulmaņa vārdi izklausās ļoti nepārdomāti un arī noziedzīgi attiecībā uz tām personām, kuras varēja glābties, nepaliekot savās vietās. Viņi nonāca komunistu rokās.
Ja skatāmies uz Kārļa Ulmaņa vārdiem no tā laika – 1940. gada jūnijam tad, manuprāt, prezidenta solis bija izsvērts. Tas bija veltīts tam, lai cilvēki saglabātu mieru, pieņemtu jauno kārtību. Daudzi uzskatīja, ka tas ir pagaidu variants. Beigsies karš, viss nostāsies savā vietā. Lai izbēgtu no nevajadzīgiem upuriem, steidzīgiem lēmumiem, tika rosināts saglabāt mieru. To, kas notika pēc 17. jūnija (politiskais terors, lielā nacionalizācija, izsūtījums), ne Kārlis Ulmanis, ne kāds cits nevarēja paredzēt,” savu viedokli pauž Kaspars Zellis.
Noslēgumā Kaspars Zellis akcentēja, ka jebkurš no pieminētajiem tematiem būtu plašāk pārrunājams arī debatēs, kas 13. februārī ieplānotas Kārļa Ulmaņa piemiņas muzejā “Pikšas”. Klausītāju rindās gaidīts ikviens interesents.

Foto: Baiba Pole

ZZ.lv ARHĪVS

Kārļa Ulmaņa piemiņas muzejs “Pikšas” aicina uz diskusiju

Kategorijas