Godina Latvijas brīvības cīnītājus

2019. gada 15. novembris 21:41

511

Pulka devīzi “Mēs iesim tur, kur tēvu zeme sauks!” ir pārņēmuši Jelgavas zemessargi.

Tieši tajā dienā, kad pirms simts gadiem 1919. gadā tika izdota pavēle par 3. Jelgavas kājnieku pulka formēšanu, – 16. augustā –, pieminot šīs karaspēka vienības nopelnus Latgales atbrīvošanā, Rēzeknes novadā, Feimaņu pagastā, tika atklāts un iesvētīts atjaunotais piemineklis brīvības cīnītājiem.
Pasākumā svinīgā ierindā nostājās vairāk nekā simts Zemessardzes 3. Latgales brigādes 32. jeb Rēzeknes kājnieku bataljona zemessargu, jaunsargu un veterānu. Latgali pārstāvēja arī Rēzeknes novada domes priekšsēdētājs Monvīds Švarcs. Kā viesi klāt bija Jelgavas Zemessardzes 52. kaujas atbalsta bataljona komandieris Arvis Sēja un bataljona karoga grupa, veterānu apvienības vīri, kā arī Jelgavas domes priekšsēdētāja vietnieks Jurijs Strods un daži citi jelgavnieki un Ozolnieku novada pārstāvji. Patriotisku mūziku atskaņoja Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolas pūtēju orķestris un Jelgavas zemessargu ansamblis “Junda”.

Sarkanā armija atkāpās latviešu un poļu karavīru uzbrukumā

1920. gada sākumā jaundibinātās Latvijas bruņotie spēki kopā ar poļu sabiedrotajiem attīstīja uzbrukumu Līvānu–Rēzeknes virzienā. 1920. gada 16. janvārī Varšavas–Pēterburgas ceļa malā pie sešus kilometru garās Rušenicas upes, kas savieno Rušona un Zolvas ezerus, notika kauja starp sarkanarmiešiem, kas atkāpās Krievijas virzienā, un 3. Jelgavas kājnieku pulka karavīriem. Par šo notikumu klātesošajiem stāstīja vēsturnieks atvaļinātais pulkvedis Jānis Hartmanis, jelgavniekiem labi pazīstamā, jau aizsaulē aizgājušā sabiedriski aktīvā jelgavnieka Alda Hartmaņa dēls. “Latvijas valdībai bija svarīgi iespējami ātri atbrīvošanas karu pabeigt. Padomju Krievija un mūsu sabiedrotie Igaunija 1919. gada 31. decembrī bija vienojušies par pamieru (miera līgums starp Igauniju un Krieviju tika noslēgts Tartu 1920. gada 2. februārī), un tādēļ ievērojami Sarkanās armijas spēki, kas vēl atradās uz Krievijas–Igaunijas robežas, varēja tikt pārsviesti uz Latgali. 1920. gada janvārī un decembrī, kad Latvijas armija aizgāja līdz Latvijas etniskajai robežai, kaujas Latgalē arī beidzās,” skaidroja J.Hartmanis. Padomju Krievija cīņās pret Latviju un Igauniju iesaistījusi arī ķīniešu algotņus, no kuriem vairāki desmiti savas galvas nolika Latvijā. Turklāt jaunajai Latvijas valstij bija grūti uzturēt septiņdesmit tūkstošu lielu armiju, kuru vajadzēja barot un arī maksāt kaut nelielu algu.
Latviešu karavīru sekmīgās cīņas rezultātā Padomju Krievija miera sarunas Latvijai piedāvāja sākt 1920. gada 6. februārī. Turpmākajās sarunās sagatavotais Miera līgums starp Latviju un Padomju Krieviju tika noslēgts tikai 1920. gada 11. augustā. Tas ietvēra arī jautājumu par latviešu bēgļu repatriāciju.

Komandieris Dombrovskis bija no Ozolnieku pagasta

Par varonību Rušenicas kaujā nodaļas komandieris kaprālis Aleksandrs Timermanis tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. “Kaujā tika ievainoti vairāki latviešu karavīri, no kuriem, iespējams, viens mira,” domā J.Hartmanis. Pats viņš šajā vietā bija pirmo reizi. “Manuprāt, tepat ir jābūt Rušenicas muižai, kas minēta kaujas aprakstos,” sacīja vēsturnieks. Vietējais iedzīvotājs Visvaldis Kursītis, kura hobijs ir lidošana ar mazu personīgo lidmašīnu, zināja teikt, ka tuvākā muiža ir apmēram piecu kilometru attālumā no pieminekļa 3. Jelgavas kājnieku pulkam.
Pavisam Latvijas Brīvības cīņās (Līvānu atbrīvošanā, vēlāk cīņās pret Bermontu Sēlijā, Daugavpils kaujās un Rēzeknes atbrīvošanā) krita 74 3. Jelgavas kājnieku pulka karavīri (no tiem pieci virsnieki, deviņi instruktori un 60 kareivji), 56 tika apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni. Kopā pulkā bija 90 virsnieku un ierēdņu, 1440 kareivju un instruktoru. Pulka pirmais komandieris bija Jēkabs Dombrovskis, kurš dzimis 1880. gadā Ozolnieku pagastā. Par varonīgo cīņu 1919. gada 3. oktobrī, šķērsojot Daugavu un atbrīvojot Līvānus, viņš no kapteiņa tika paaugstināts par pulkvežleitnantu. Par savu kara mākslu J.Dombrovskis apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni, kā arī Polijas valdības piešķirto Drošsirdīgo krustu. Pirms tam par karošanu latviešu strēlniekos viņš jau bija saņēmis Krievijas cara armijas ordeņus.
No 1920. gada septembra 3. Jelgavas kājnieku pulks atradās garnizona dienestā Jelgavā. Miera laikā pulkā iesauca ap 600–700 karavīru. Apmēram puse nāca no Latgales, īpaši Abrenes apriņķa. Jelgava kļuva par vietu, kur daudziem no šiem puišiem tika mācīta latviešu valoda un kultūra.

Pieminekli piecēla svētdienas skolas audzēkņi

Piemiņas zīme par godu Jelgavas pulka uzvarai Rušenicā tika uzstādīta ulmaņlaikos – 1936. gada 16. augustā, pulka 25 gadu jubilejā. Padomju gados to vandaļi nogāza un piemiņas vieta ieauga mežā. Pagājušā gadsimta 60. gados Daugavpils–Rēzeknes ceļš tika taisnots, un sanāca tā, ka jaunā šoseja gāja piemineklim ne vairs gar priekšpusi, bet gan mugurpusi – metrus piecdesmit tālāk nekā vecais ceļš. Apgānītais piemineklis ieauga krūmos.
Agrākais Aglonas bazilikas draudzes prāvests Andrejs Aglonietis, kas tagad kalpo Višķos, atceras, ka atmodas sākumā pie viņa vērsies vecāks vīrs aglonietis Roberts Kravalis, kas savos uzskatos stingri pastāvējis par latvisko. Viņš apgalvojis, ka zina vietu, kur atrodas nogāztais 3. Jelgavas kājnieku pulka piemineklis, un ka vajadzētu to uzstādīt no jauna. “Kopā ar septiņiem astoņiem svētdienas skolas puišiem mums izdevās pacelt nogāzto pieminekli, kas gulēja metrus trīsdesmit atstatu – grāvī. Par toreiz paveikto A.Aglonietis piesardzīgi plaši nav stāstījis.
Agrākais Jaunaglonas arodvidusskolas direktors Visvaldis Kursītis, kas bija ieradies uz pieminekļa atjaunošanas svētkiem, stāsta, ka 90. gados pie pieminekļa Jaunaglonas jaunsargi deva svinīgo solījumu. Arodvidusskola atrodas nepilnu desmit kilometru attālumā no Rušenicas. V.Kursītis atzīst, ka 3. Jelgavas kājnieku pulka piemineklis nav bijis plašāk pazīstams, ceļmalā uz to nebija nekādu norāžu. “Rušenicas apkārtnē dzīvo no Krievijas atbēgušo vecticībnieku pēcteči, kas Latvijas sabiedrībā diez ko neintegrējās. Arī daudzu apkārtējo sādžu nosaukumi ir krieviski,” piezīmē V.Kursītis. Viņš ļoti atzinīgi vērtē J.Hartmaņa uzstāšanos pieminekļa atjaunošanas pasākumā – tā viņam pavērusi jaunu skatu uz Latgales atbrīvošanu: “Tā taču ir mūsu uzvara! Nacionālā armija piespieda atkāpties Sarkano armiju. Būtu vēl ieņēmusi Kremli! To vajag apzināties un novērtēt.”

Novada domes priekšsēdētājs atvainojas

Beidzamos trīs gados notikušās pieminekļa un piemiņas vietas atjaunošanas iniciatori ir Zemessardzes 32. kājnieku bataljona veterānu apvienība, ko vada Antons Cauņa. Zemessardzes veterāns agrākais Maltas iecirkņa mežzinis Pēteris Siņijs stāsta, ka 2016. gada oktobrī Preiļos iznākošā “Vietējā Latgales Avīze” publicēja par viņu rakstu un tajā viņš paudis domu, ka vajag pienācīgi atjaunot piemiņas vietu Latvijas Brīvības cīņu varoņiem – 3. Jelgavas kājnieku pulkam. Zemessardzes veterāni šajā vietā uzņēmās talkot – cirta krūmus un tīrīja pamežu. Pēc veterānu ierosmes vietas labiekārtošanā tika iesaistīta arī akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži”, kam pieder zeme, uz kuras atrodas piemineklis. Tā tapa jaunas kāpnes, kas no abām pusēm – gan no vecā ceļa, gan no iztaisnotās šosejas – ved uz pieminekli. “Pirms tam tās lietas īsti negāja. Feimaņu pagastā teica, ka tā nav viņu atbildības teritorija,” atcerējās kāds no zemessardzes veterāniem. Ne velti Rēzeknes novada domes priekšsēdētājs M.Švarcs savu runu sāka ar atvainošanos, ka tik ilgus gadus cīnītājiem par Latvijas valsti veltīts piemineklis nebija atjaunots.
Jelgavas zemessargu veterānu apvienība svinīgajā pasākumā ieradās ar atjaunoto 3. Jelgavas kājnieku pulka karogu, ko 2016. gadā atjaunoja tekstilmāksliniece Dagnija Grauduma no Jēkabniekiem. Karoga atjaunošanu uzņēmās vadīt zemessardzes veterāns Jānis Melnis, kurš arī uzstājās svinīgajā pasākumā. Tajā tika pasniegti apbalvojumi Latgales zemessargiem, bet lielo valsts karogu mastā uzvilka jaunsardze Nadežda no Dagdas.

Foto: Valdis Aboliņš

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

+ 2

ZZ.lv ARHĪVS

Godina Latvijas brīvības cīnītājus

Kategorijas