Saimniekot dabas liegumā kļūst arvien grūtāk

2019. gada 17. oktobris 20:03

223

Saimniekot dabas liegumā kļūst arvien grūtāk

Par tālāko saimniekošanas risinājumu palieņu pļavās, kuras iekļautas dabas liegumā, zemniekam Gunāram Ciglim vēl nav īstas skaidrības.

Litenes pagasta zemnieku saimniecības “Sopuļi” īpašnieks Gunārs Ciglis saimnieko palieņu pļavās, kuras iekļautas “Natura 2000” dabas lieguma sarakstā. Viņam ir svarīga dabiskā ainava, kuru vēlas saglabāt nākamajām paaudzēm, bet tajā pašā laikā atzīst, ka saimniekot dabas liegumā kļūst arvien grūtāk. Un tas viss birokrātijas dēļ. “Saimniekošana kļūst arvien sarežģītāka. Reāli mūs pat izspiež no tās saimniekošanas laukā,” atzīst G.Ciglis un piebilst, ja sākumā birokrātija bija vienkārša, tad tagad – sarežģīta un pretrunīga.

Iegūst daba un papildu saimniekošanas veids
Pirms vairāk nekā desmit gadiem uz Pededzes upes palieņu pļavām atceļoja daži desmiti savvaļas zirgu un Hailanderas šķirnes govju, kas ir miermīlīgi govslopi ar biezu, blondu, sarkanu vai melnu kažoku un varen iespaidīgiem ragiem. G.Ciglis bija piedalījies konkursā par savvaļas dzīvnieku izmitināšanu. Tā mērķis bija atjaunot lielos zālēdājus dabā, līdz ar to uz Sitas un Pededzes palienes un Mugurves pļavu aizsargājamo teritoriju tika atvesti savvaļas zirgi un “hailanderi”, lai tie dabiski izkoptu dabas parka teritorijas ainavu, ar domu, ka iegūst daba un reizē tas var būt papildu saimniekošanas veids.
“Sopuļu” saimniecībā savvaļas dzīvnieku izvēli noteica arī tas, ka šejienes palieņu pļavas ir dabas liegums, tātad ar intensīvo lauksaimniecību tur nevar nodarboties, ar tehniku nopļaut ciņainās pļavas, kurās ir vecupes, ir sarežģīti, bet tieši šie savvaļas zālēdāji lieliski tiek galā ar dabisku pļavu atjaunošanu.

Dotē no otras saimniecības
“Holandes dabas fonds man piedāvāja noganīšanai “hailanderus” un zirgus. Viņi man tos dzīvniekus uzdāvināja. Mans uzdevums bija uzbūvēt žogu. Tie bija mani ieguldījumi. Pirmajā paņēmienā es gan uzbūvēju pamazu žogu. Tika iežogoti aptuveni 50 hektāru, tagad platība ir apmēram 250 hektāru. Projekta mērķis bija lielo zīdītāju atgriešana dzīvei savvaļā. Tā virsmērķis – lai šie dzīvnieki varētu dzīvot savvaļā. Pirmajā plānošanas periodā (2007.–2014. g.) viss gāja labi. Bija “Natura” maksājumi, kā arī par bioloģiskās daudzveidības uzturēšanu maksājums bija augstāks, turklāt ar katru gadu tas palielinājās. Šis plānošanas periods (2015. g. un turpinās vēl tagad) jau ir ar daudzām pretišķībām. Pirmais tas, ka izmainījās atbalsta sistēma. “Noņemts tika “Natura 2000” maksājums, kā arī palika mazāks maksājums par bioloģiskās daudzveidības uzturēšanu zālājos. Finansiāli tas diezgan spēcīgi mani iespaidoja. Bija tā, ka pirmie septiņi gadi bija pagājuši un man žogs bija jāliek no jauna. Pašreiz esmu uzlicis salīdzinoši iespaidīgu žogu, bet ne no tās saimniecības, kas man ir videi draudzīgā,” stāsta G.Ciglis.
Kopumā saimniekošanu palieņu pļavās viņš dotē no savas otras saimniecības, kas nodarbojas ar graudkopību.
Gunārs min vēl kādu pretrunu. “Latvijā dzīvnieki tiek sadalīti dažādās kategorijās. Ir dambriedis, alnis, stirna, staltbriedis, kas dzīvo iežogojumā, un tie ir medījamie dzīvnieki. Tie var ganīties aplokā bez apzīmēšanas, bet, ja vēlas noķert un realizēt pārtikas ķēdē, tad ausī jāieliek numurs. Zirgus un govis uzskata par mājlopiem vai savvaļas dzīvniekiem. Bet man šie dzīvnieki vairs nedrīkst būt savvaļas dzīvnieki. Un tā ir pretruna. Visiem jābūt apzīmētiem. Tādā veidā, kā viņi man te ganās, to praktiski nav iespējams izdarīt, jo viņi nedodas rokās. Bet rezultāts ir tāds – ja šie dzīvnieki ganās aizsargājamā dabas teritorijā, kā tas ir manā gadījumā, tie var būt bez numuriem. Bet tie nevar parādīties pārtikas aprites ķēdē. Tā ka mani dzīvnieki nav pārtikai. Tie drīkst ganīties, bet pārtikā es tos realizēt nedrīkstu. Ja man to paliek vairāk, tad es tos piedāvāju citiem, kas tos vēlas audzēt,” skaidro G.Ciglis.
Pašlaik ganāmpulkā ir aptuveni 110 zirgu un 130 “hailanderu”. “Es ganāmpulku vairs nevaru palielināt, jo platība neatļauj,” saka zemnieks.
G.Ciglis stāsta, ka mūža ilgums zirgiem var būt līdz 30 gadiem, arī ilgāk. “Hailanderam” - apmēram 25 – 30 gadi. “Pašreiz manējiem ir 17–18 gadi. Pirmās atvestās gotiņas vairs nav tās spēcīgākās,” stāsta G.Ciglis.
Par tālāko saimniekošanas risinājumu viņš vēl skaidri nezina. “Vai palikšu pie šiem dzīvniekiem... Iespējams, aiziešu nost no savvaļas ganāmpulka. Pieļauju, ka zirgi paliks, varbūt mazāk, bet “hailanderu” ganāmpulks, iespējams, būs jānomaina, ja nevarēšu to sertificēt kā šķirnes ganāmpulku. Lai sertificētu, tiem jābūt zināmai izcelsmei, proti, kas ir tēvs un māte. Tā kā tie man ganās, to nav iespējams noteikt. Līdz ar to, iespējams, ganāmpulks būs jānomaina, lai ir tāds, kurš ir ar visiem šķirnes papīriem, numuriem un visu tam nepieciešamo, lai varētu izpildīt nepieciešamās regulas, citādi neredzu jēgu,” stāsta G.Ciglis.

Posta darbus veic vilki
Ir bijuši gadījumi, kad savvaļas lopi no aploka aizmūk un dodas savā gaitā, bet G.Ciglis gan tos vienmēr ir dabūjis atpakaļ. Tā neesot problēma, jo lopi atnāk tajā brīdī, kad tos sāk piebarot. Problēmas rada vilki, kuri ir bieži ciemiņi. Postījumus vilki paveic gandrīz katru gadu. G.Ciglis skaidro, ka zirgi veido diezgan lielus barus. Bara vecākais ir ērzelis. Zirgs piedzimstot gandrīz jau pēc 15 minūtēm pieceļas un skrien līdzi lielajiem. “Hailanderiem” telēns piedzimst nespējīgs. Māte tajā brīdī aiziet no bara prom. Piedzimst mazulis, viņa to zīda un turpat ganās, bet mazulis nav bara aizsardzībā. Un tad parādās vilki. Es pats tiku redzējis, ka gotiņa stāv, telēnu iespiedusi starp priekšējām kājām, un divi vilki lēkā apkārt. Viņa pagriež ragus pret vienu, pret otru. Es nodomāju, ka tā to nevar atstāt. Braucu garām, bet no mašīnas tie nebaidījās. Kad atvēru durvis, vilki ļoti negribīgi aizskrēja projām. Tad aizbraucu vēlāk vakarā izšaut, lai tur ir pulvera smaka. Otrā rītā aizbraucu – telēns bija pie žoga, turpat govs, bet vilki laikam jau nebija vairs atgriezušies,” piedzīvoto atgadījumu stāsta zemnieks.
Dzīvnieki visu gadu ir ganībās. Piebarošana ar sienu notiek tad, kad ir uzsnidzis sniegs un lopi vairs nevar dabūt zāli. Norma ziemā uz dzīvnieku ir tonna siena. Interesanti, ja arī šajās pļavās ielaiž lopus, putni, kas, piemēram, ligzdo uz zemes, izdzīvo. “Nezinu, kā tie spēj izdzīvot, bet, ejot pa pļavām, esmu atradis putnu ligzdas. Tie atrod cini vai krūmāju, kur dzīvnieks viņam netraucē. Liekas, ka šajās pļavās nevajadzētu būt bebriem, bet tie ir, turklāt tur iekārtojušies ļoti labi,” stāsta G.Ciglis.
Viņa palieņu pļavās mājo arī ķikuts, kas Latvijā esot samērā rets ligzdotājs ar specifiskām biotopa prasībām. Sastopams gandrīz tikai regulāri applūstošos zālājos – palieņu pļavās. “Es gan to manījis neesmu, bet dzirdējis gan, savukārt ornitologam Aināram Auniņam, kas nodarbojas ar ķikutu monitoringu, ir ierakstīta šī putna riesta dziesma,” stāsta G.Ciglis.
“Sopuļu” saimniecība piedāvā arī tūristiem vērot no Holandes atvestos savvaļas zirgus un Hailanderas šķirnes liellopu ganāmpulku Sitas un Pededzes palieņu pļavās. Pēc G.Cigļa stāstītā var nojaust, ka interesentu netrūkst, tikai reizēm tūristus neapmierina tas, ka neizdodas redzēt savvaļas lopus tuvumā, jo tie jūtas brīvi, dzīvo lielā iežogotā platībā, var noslēpties krūmos vai aiziet tālāk, kur tūristi īsti nevar piekļūt.

Atrasti Litenes pļavās
G.Ciglis parāda priekšmetus – darbarīkus, kas atrasti Litenes pļavās. Viens ir aptuveni 4000 gadu vecs, citi – 3000 gadu veci. “Tas liecina par akmens laikmetu. Litenes pļavas bijušas piemērotas dzīvošanai arī pirms 4000 gadu. Kāpēc? Dažādi akmens priekšmetu atradumi ir pie ūdeņiem. Te bija apdzīvotība arī pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Pļava pārplūda, pali aizskrēja, bet bedrītēs un vecupēs palika ūdens, kur bija zivis. Cilvēkiem nevajadzēja āķi vai tīklu, jo kaut kādā brīdī tās varēja noķert ar rokām. Tērces izžuva, bija meža klajums. Zvēri nāca baroties – bija medījums. Līdz ar to apdzīvotība bija gar ezeriem, upēm, kur bija klajums,” zina stāstīt G.Ciglis.

Gunāra Cigļa zaļā domāšana
◆ Ceļa malās iestādījis apmēram 1000 ozolu.
◆ Nevar izvairīties, ka Pededze grauž līkumus un nāk arvien tuvāk aplokam, tāpēc to nākas pārlikt, lai tam garām var tikt cilvēki un tūristu grupas.
◆ Vecie, nolūzušie koki palieņu pļavās netiek novākti, lai saglabātu tur esošo faunu un floru.
◆ Daļa aploka sētas stabu ir nomainīti ar bijušajiem elektrības stabiem.

Foto: Gatis Bogdanovs

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu

ZZ.lv ARHĪVS

Saimniekot dabas liegumā kļūst arvien grūtāk

Kategorijas