Cenšas dzīvot dabai draudzīgi un iedvesmo to darīt arī citus

2019. gada 17. oktobris 16:50

455

Cenšas dzīvot dabai draudzīgi un iedvesmo to darīt arī citus

Sigita Mūrniece: “Ja ģimene vidēji nedēļā izlieto vienu krējuma trauku, to pareizinot ar 56 nedēļām gadā, sanāk pilna virtuve ar atkritumiem. Tas šausmina un rosina kaut ko savā dzīvē mainīt”.

Vai esat kādreiz iedomājies par to, cik izlietoto krējuma plastmasas trauciņu gada laikā esat izmetis? Ja jums šo kaudzi noliktu līdzās, jūs tajā pazustu. Un tagad, pieņemot, ka visi ēd krējumu, pareiziniet šo kaudzi ar septiņiem miljardiem planētas iedzīvotāju un iedomājieties, kādus krējuma trauku Kordiljerus mēs ieraudzītu...
Šī bija viena no vīzijām, kas “Zero Waste” kustības aktīvistēm māsām Sigitai un Agatei Mūrniecēm lika aizdomāties par to, cik daudz atkritumu cilvēks saražo un kā šo daudzumu samazināt. Un viņas nolēma mēģināt kaut ko darīt lietas labā. Darīt kaut ko savā, savu bērnu, dabas ilglaicības vārdā, bezatkritumu dzīvesveidā iesaistot visu ģimeni. Šogad septembrī aprit divi gadi, kopš māsas mēģina būt draudzīgākas šai planētai un rosina to darīt arī citus.

Sākt ar minimumu
Kas ir “Zero Waste”? Pēdējā laikā par šo kustību daudz dzirdēts, lai gan tā radusies jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados un vides zinātniekus jautājums par atkritumiem nodarbina vairākus gadu desmitus. “Zero Waste” (latviski – nulles atkritumi) kustības vīzija ir pasaule bez atkritumiem. Mainot savus ikdienas ieradumus – labojot, pārveidojot, lietojot vēlreiz un šķirojot pārstrādei –, mēs būtiski varam samazināt poligonā nonākošo atkritumu kalnus. S. Mūrniece atzīst, ka vēl ir tikai ceļā uz “Zero Waste” saimniekošanu, viņas un ģimenes dzīvesveidu drīzāk varētu dēvēt par “Minimum Waste” (latviski – minimums atkritumu), kas arī ir viens no šīs kustības veidiem. ““Nulles atkritumi” skan pārāk skaļi, un to savā dzīvē tā uzreiz nav reāli ieviest. Sākotnēji mums ar māsu bija liela apņēmība un dedzība to īstenot, bet sapratām, ka mūsdienās vismaz pagaidām šim dzīvesveidam ir ļoti daudz ierobežojumu un pat vispacietīgākajam cilvēkam būtu grūti dzīvot, nemaz neradot atkritumus. Kaut arī mēs daudz ko audzējam paši un meklējam dabā, ir lietas, kas tomēr gādājamas veikalos,” stāsta Sigita.

Krējums burciņā un cepumi auduma maisiņā
Bet kāds bija pats sākums? Cilvēks taču vienā dienā nepamostas ar domu, ka kopš šī brīža iztiks bez plastmasas maisiņiem vai vārīs zīļu kafiju. “Pie manis atbrauca paziņa, kura sarunu gaitā pastāstīja par šo kustību un to, kāds ir viņas dzīvesveids. Tā kā mūsu ģimenei vienmēr ir bijusi tuva daba un ekoloģiska saimniekošana, tas mani ļoti ietekmēja, un es sāku mainīt savus paradumus, aizraujot arī māsu Agati,” stāsta Sigita. Agate atceras, ka pirmais punkts viņu “Zero Waste” dienasgrāmatā būtu rakstāms par līdzņemamo krūzīti. “Mēs sākām uz izbraukumiem līdzi ņemt savas krūzītes vai termokrūzes, pilnībā atsakoties no degvielas uzpildes staciju piedāvātajām plastmasas krūzēm, jo esmu ievērojusi, ka tās veido 90% no ceļmalās izmētātajiem plastmasas atkritumiem. Daudzi maldīgi domā, ka tas ir papīrs, bet tā nav,” stāsta Agate. Nākamais māsu stāsts ir par krējuma iepakojumu, iztēlojoties, cik lielu zaļo Valmieras krējuma trauku kalnu ģimene saražo. “Ja ģimene vidēji nedēļā izlieto vienu krējuma trauciņu, to pareizinot ar 52 nedēļām gadā, sanāk pilna virtuve ar atkritumiem. Tas šausmina un rosina kaut ko savā dzīvē mainīt. Nolēmām to labot un meklējām iespējas iegādāties sveramo krējumu. Izrādījās, ka tepat, Zeltiņos, ir nenormāli garšīgs sveramais krējums! Kopš šī atklājuma mēs divu gadu laikā varbūt tikai vienreiz esam nopirkuši krējumu citur. Uz veikalu ejam ar savu burciņu un arī pārdevējas jau sen esam pieradinājušas pie sava iepirkšanās veida.

Var pagatavot arī čipsus
Nākamais solis uz atkritumu ierobežošanu bija savu auduma maisiņu sarūpēšana gaļas un dārzeņu iegādei. “Sašuvām kaudzi auduma maisiņu un izdalījām visiem ģimenes locekļiem līdzņemšanai. Tos izmantojām dārzeņiem, augļiem, sveramajiem produktiem, piemēram, cepumiem un tamlīdzīgi. Reakcijas bijušas visdažādākās, sākot no “O, cik smuki maisiņi!” un beidzot ar atteikšanos tādos iesvērt,” stāsta Sigita. Agate piebilst, ka kāds skolasbiedrs reiz viņai pajautājis, vai tas vispār ir atļauts.
Par gaļas lietošanu un līdz ar to iepakošanu bijis vairāk jāpiedomā, jo “Zero Waste” kustība pašos pamatos atbalsta vegānismu. “Mūsu ģimene gaļu lieto, bet cenšas iegādāties tikai vietējo produkciju, par kuras kvalitāti mēs varam būt droši. Pie saimniekiem, par kuriem zinām, – viņi savām cūciņām neko mākslīgu nebaro,” stāsta S. Mūrniece.
Saprotot, ka atkritumu samazināšana ir iespējama, māsas arvien papildināja savu ikdienu ar jauniem eksperimentiem, kas saucās “Bez kā es varu iztikt”, “Ko es varu samazināt” vai “Ko es varu pagatavot pati”. “Našķu cienītāji, tostarp bērni, ir lielākie atkritumu ražotāji. Lai samazinātu šāda veida iepakojuma iegādi, nācās našķus gatavot pašiem. Esmu mēģinājusi cept pat čipsus, taču laika trūkums allaž šādas labas gribas aktivitātes ierobežo. Taču arī šajā ziņā mēģinām turēties robežās,” stāsta Sigita.

“Man, lūdzu, bez salmiņa!”
Māsas dikti nemīl arī plastmasas salmiņus, jo uzskata, ka bez tiem pilnīgi noteikti var iztikt. Taču tā nedomā ātro ēstuvju industrija, katram burtiski skrienot pakaļ ar salmiņu. Īpaši, ja kādā ēstuvē ierodies ar bērniem, apkalpojošais personāls viennozīmīgi nospriež, ka bez salmiņiem neiztikt. “Reiz, ar paziņu pasūtot saldējuma kokteiļus, pieteicu – man, lūdzu, bez salmiņa! Pārdevēja izbrīnīta mani uzlūkoja, acīmredzot domādama, ka man varētu būt grūtības šajā procesā, un tad, kad man kokteili pienesa, es biju dabūjusi viena salmiņa vietā divus,” smejas Agate. Un kur nu vēl plastmasas kafijas maisītāji, ko māsas sauc par plastmasas štruntiņiem, uzskatot to par bezjēdzīgu priekšmetu.
S. Mūrniece gan atzīst arī zināmu progresu šajā jomā un mazliet kaitinošo jautājumu “Maisiņu vajag?” uztver ar prieku. “Beidzot pajautā! Kaut gan arī pēc pieņemtajiem grozījumiem par bezmaksas maisiņu ierobežošanu joprojām veikali ir pilni ar tiem,” neizpratnē ir Sigita. “Nu kamdēļ banānu likt maisiņā? Vai zeķes?” viņa retoriski jautā.

Vienmēr līdzi savi trauki
Viens ir runāt par bezatkritumu dzīvesveidu, pavisam kas cits uzzināt, kā tas izpaužas realitātē. Jautātas par savu ikdienu, kurā dabiski iekļaujas “Zero Waste” paradumi, ģimene stāsta, ka dienu sāk ar tējas vai kafijas tasi un jau par paradumu kļuvusi arī kafijas biezumu savākšana. Biezumi tiek izmantoti puķu dobēm vai arī pašu gatavotiem kosmētiskajiem skrubjiem. Par ikdienu kļuvuši arī tā saucamie “gudrie trauki”, kuros uz darbu tiek ņemtas līdzi pusdienas.
Tāpat katram ģimenē ir sava ūdens pudele, kas, vienmēr uzpildīta ar akas ūdeni, tiek ņemta līdzi.
“Es vienmēr pārbaudu, vai man somā ir auduma maisiņi – divi lielie un kāds mazais, ja gadījumā sagribas augļus vai sveramos cepumus. Ja zinu, ka ēdīšu ārpus mājas, izvēlos vietas, kur ēdienu līdznešanai var saņemt bez iepakojuma vai ar dabai draudzīgu iepakojumu. Tāpat izmantoju arī daudzreiz lietojamās kastītes,” stāsta studente Agate, kuras ikdiena tagad aizrit Rīgā. Viņai ir iespēja salīdzināt, cik viegli vai grūti “Zero Waste” dzīvesveidu ievērot laukos un galvaspilsētā, kur šim nolūkam jau ir pieejami specializēti veikali un produkcija. Ja Zeltiņos ir pieejams piens, krējums un olas, tad, piemēram, sveramo makaronu te nav. “Rīgā ir daudz vieglāk, īpaši, ja vajag iepakot produktus, ko nevar izaudzēt dārzā. Iepērkos “Rimi”, bet, ja ir pa ceļam, dodos uz beziepakojuma veikaliem “Burka” un “Turza”,” stāsta Agate.

Grūtākais ir sveramu produktu trūkums
Kas bezatkritumu saimniekošanā ir pats grūtākais? Sigita uzsver, ka tas, ka visu nevar iegādāties sveramu visur. “Apgrūtinoši ir arī, ka, pērkot bez iepakojuma, mēs it kā maksājam tikai par preci, bet tajā pašā laikā tas nav lētāk. Tieši tāpat ir arī ar bioloģisko pārtiku, kas ir divreiz dārgāka. Rankā atradām sveramo kafiju, bet ar laiku sapratām, ka tas galīgi nav izdevīgi maciņam,” stāsta Agate, un māsas apliecina, ka atsevišķās preču grupās ar to ir jārēķinās. “Ja vienviet ir jāpiemaksā, tad citviet izdodas ietaupīt, un tēriņi izlīdzinās.”
Tāpat abas atzīst, ka šis dzīvesveids prasa laiku un piedomāšanu, jo nevar aizdoties spontāni ceļā, nedomājot, kas jāņem līdzi. Īpaša rosība ir, dodoties ekskursijās vai piknikos, kur, kā zināms, ērtāk izmantot vienreizlietojamos traukus. Taču māsas ir atradušas radošus veidus, kā bez tiem iztikt. “Piknikā katram bija “Spilvas” mazā burciņa, kas ir izturīgāka par glāzi, ar lentīti un viņa vārdu, boli lējām piena kannā, savukārt uzkodas izvēlējāmies tādas, ko var paņemt ar roku, un visi bija priecīgi,” stāsta Agate. Tāpat svētkus var svinēt arī bez baloniem un gaisa laternām, jo arī tas nodara lielu postu dabai. “Varbūt tā vietā varam iestādīt koku, kaut tā varbūt nesanāk tik skaistas bildes, kā meitenēm parasti gribas,” teic Agate.

Neaizraujas ar apģērbu iegādi
“Zero Waste” būtība izpaužas ne tikai pārtikas atkritumu ierobežošanā. Dabas resursus var ietaupīt, piedomājot arī pie apģērba izvēles. “Tā ir smaga tēma. Kad sāku pētīt apģērba ražošanas neapturamos procesus un lielveikalu politiku, saķēru galvu. Mēs patērējam pārāk daudz apģērba, un būtu jādomā, kā to ierobežot. Es jau pirms iesaistīšanās bezatkritumu saimniekošanā biju lietoto apģērbu medniece. Tobrīd tas gan vairāk bija ekonomisku apsvērumu dēļ, taču tagad iemesli ir daudz nopietnāki,” stāsta Agate, kura neaizraujoties ar apģērbu iegādi nedz sev, nedz mazuļiem, kas nemaz nespēj drēbes nonēsāt. “Mums ir daudz brālēnu,” smejas Agate. Ja vajag vēl, tad izvēle ir lietotie apģērbi, pārstrādātie apģērbi, “Otrā elpa”, “Andele mandele”. “Forumos lasu, ka bērnu dārgi sagatavot dārziņam. Miķelim visu nopirku izcilā kvalitātē par 30 eiro,” atklāj Sigita. Tāpat māsu pārliecība ir nopirkt vienu dārgāku apģērba kārtu, bet pietiekami kvalitatīvu ilgākam laikam. Līdzīgi notiek ar kosmētiku.
Tāpat māsas iesaka, gatavojoties jaunajam mācību gadam, pārskatīt vēl neizlietoto kanceleju un nepirkt atkal jaunu. Sigita un Agate “Zero Waste” nodarbībās ir mācījušas interesentiem no nepabeigtajām kladītēm izgriezt tukšās lapas un sašūt sev jaunas klades ar žurnālu vākiem.

Pašu gatavots veļas pulveris
Sarežģītāk par apģērba taupīšanu ir ar higiēnas un mazgāšanas līdzekļu izvēli. Skuvekļi ar maināmajām žiletēm, kas, izrādās, joprojām ir nopērkamas, šampūna vietā dabiskās ziepes, nekādu ausu irbuļu vai ķīmisku lūpukrāsu. “Zero Waste” ceļa gājējas ar laiku iepazinušas arī alternatīvus sieviešu ikmēneša higiēnas priekšmetus, kas nesatur ķimikālijas un nepiesārņo vidi, proti, menstruālās piltuves, kas, izrādās, pastāv jau desmit gadus. “Sieviete sava mūža laikā patērē 390 kilogramus šo higiēnas preču, un joprojām nav skaidru pētījumu, kā tas ietekmēs reprodukciju nākotnē,” saka Sigita, uzsverot, ka lielākoties šādu un līdzīgu preču lietošanu sekmē mūsdienu dzīšanās pēc maksimāla komforta, tādēļ no tā atteikties ir ļoti grūti.
Lielu kaitējumu dabai nodara arī dažādi mazgāšanas līdzekļi, tādēļ arī šajā ziņā māsas ir daudz eksperimentējušas, mazgāšanas līdzekļus gatavojot pašas. “Uztraucāmies, kāds būs aromāts, bet tam nav ne vainas,” pieredzē dalās Agate. Ļoti labas esot arī parastās veļas ziepes, tāpat ģimene lieto arī gadiem pārbaudītus līdzekļus, kas gan nav nopērkami veikalos, bet caur mārketinga tīkliem. Ģimene ir atradinājusies no uzbāzīgajām veļas pulveru un mīkstinātāju smaržām un priecājas par vienkārši svaigu drēbju aromātu. Eksperiments ar zobu pastas pagatavošanu gan neesot izdevies, taču šo līdzekli ģimene iegādājas bioveikaliņos. “Šoruden eksperimentēšu ar kastaņiem. Mums taču ir mazgāšanas līdzeklis “Kastanis”, kas nesatur fosfātus, varbūt man izdosies radīt kaut ko vēl labāku,” smejas Sigita, atzīstot, ka šie atklājumi ir tik interesanti!

Pozitīvais piemērs pielīp
“Zero Waste” aktivitātes joprojām cilvēkos radot daudz jautājumu. “Sociālajos tīklos esmu lasījusi, ka kustības dalībnieki nav normāli, dzīvo sapņu pasaulē, nerealitātē, iet galējībās. Taču gluži otrādi – šie cilvēki domā reāli un grib patēriņu samazināt, un tieši pārējie dzīvo ilūzijā, ka planētas resursu pietiks visiem,” saka Sigita. Viņa nenoliedz, ka ir “ekstrēmie” kustības dalībnieki, kas resursu taupīšanas nolūkā pat izvēlas veikalus, kuros izsistie čeki ir īsāki nekā citviet, vai “cepas” par to, ka bērnudārzos dārzeņus griež uz plastmasas dēlīšiem. Nepārspīlēsim, bet no sirds centīsimies,” tā Sigita.
Vai, redzot, kāda resursu izšķērdēšana notiek visapkārt, reizēm nenolaižas rokas par iniciatīvas bezjēdzību? Sigita un Agate stāsta vairākus gadījumus, kad tā patiesi noticis. “Reiz, stāvot rindā ar savu auduma maisiņu, redzēju, kā sieviete pirms manis no ruļļa noplēš piecpadsmit celofāna maisiņus! Tad es domāju, jā, kāda jēga? Bet tas ir īslaicīgs vājuma brīdis. Jo vienam negatīvajam piemēram vienmēr pretī stāvēs trīs pozitīvie,” stāsta Sigita, uzsverot, ka viņām ar māsu ir izdevies arī vairākus cilvēkus iedvesmot pamēģināt bezatkritumu saimniekošanu, un par to esot īpašs prieks. Viņas ievērojušas, ka vismaz pāris pagasta iedzīvotāji tagad arī iet uz veikalu ar savu krējuma burciņu. “Domāju, ka par to ir arī vairāk jārunā, pēc katras publikācijas cilvēki aizdomājas, un jau tas ir solis ceļā uz dabai draudzīgāku saimniekošanu,” tā Sigita. Viņa uzskata, ka arī cinītis var gāzt lielu vezumu, un, ja katrs sāksim ar sevi, tad varēsim panākt lietas lietas. Jo mēs neesam viesi uz šīs planētas, un mēs taču gribam, lai arī mūsu pēcnācēji te justos labi.

Dabai un cilvēkam draudzīgu līdzekļu receptes
Dabiskais veļas pulveris
Sastāvs: 150 g sarīvētu veļas ziepju, 3 l ūdens, 250 ml etiķa, 100 g sodas, 15–20 pilienu ēteriskās eļļas.
Pagatavošana: uzvāra ūdeni, izkausē sarīvētās ziepes, pievieno etiķi un lēnām sodu. Kad atdzisis, pievieno dabiskās ēteriskās eļļas.

Trauku mazgājamais līdzeklis (trauku mazgājamām mašīnām)
Sastāvs: soda, citronskābe.
Pagatavošana: sajauc un lieto.

Kukaiņu atbaidīšanas līdzeklis
Sastāvs: tējkarote krustnagliņu uz glāzi ūdens.
Pagatavošana: ūdens jāvāra aptuveni 15 minūtes, nokāš, atdzesē un lieto.

Skropstu tuša
Sastāvs: alvejas mīkstums un ogles pulveris.
Pagatavošana: sajauc un uzklāj uz skropstām.

Foto: Sandra Apine

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu