Integrācija nemīl steigu

Ilva Kalnāja, projekta “Atver sirdi Zemgalē” komunikāciju speciāliste

2019. gada 1. oktobris 16:43

316

Šajā vasarā Eiropas Sociālā fonda (ESF) projekta “Atver sirdi Zemgalē” ietvaros sākām integrējošu nometņu organizēšanu bērniem un viņu ģimenēm un bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenēm. Tas, ko mēs, projekta komanda, esam sapratuši - integrācija nemīl steigu, un tai jābūt pakāpeniskai.

Nometni organizējām sadarbībā ar sociālo uzņēmumu “Iespēja izaugsmei”, kas ikdienā piedāvā sistēmiskus alternatīvās izglītības un sociālās attīstības pakalpojumus bērniem, kuru attīstībā nepieciešami korekcijas pasākumi un viņu ģimenēm.

Pirmajā nometnē piedalījās kopā 20 bērni vecumā no 4 līdz 14 gadiem. No tiem 10 bērni bija ar diagnosticētiem funkcionāliem traucējumiem, kas izvērtēti projekta ietvaros, tai skaitā, četri bērni ar smagiem traucējumiem un autismu, bet pārējie ar mācību traucējumiem un noslieci uz psihes nestabilitāti. Nometnē piedalījās arī 10 bērni, medicīniskā terminoloģijā runājot – “klasiskas vai tipiskas attīstības”, kuriem bijušas emocionālas dabas problēmas vai ir vienkārši vecumposmam raksturīgas īpatnības.

Nometne ir orientēta uz bērnu ar smagiem funkcionāliem traucējumiem integrēšanu un šī ir viņu pirmā iziešana ārpus ģimenes. Dzīvē. Bet šī nometne nebūtu iespējama, ja nebūtu veikti iepriekšējie soļi, no tiem pirmais - kopā ar ģimeni saprasts traucējumu smagums un izieta individuāla uzvedības terapija. Otrais solis – izieta grupas terapija pa 10 -14 bērniem, bieži iesaistot arī vecākus. Bērniem ir iespēja atbraukt uz nometni, tāpēc, ka viņi jau kādu laiku piedalījušies nodarbībās, mācījušies ievērot robežas un sadarboties gan ar pieaugušajiem, gan savā starpā. Nometne, tā ir iespēja integrācijai jaunā sociālā vidē.

Nākamais solis būs integrācija izglītības iestādēs - atkarībā no funkcionālo traucējumu smaguma un valodas traucējumiem - parastajās skolās ar vai bez asistentiem, vai speciālajās izglītības programmās.

Nometnes darbā tiek izmantota jauna, inovatīva metode – sociālā pediatrija, kurā apvienotas medicīnas, izglītības un sociālā darba metodes. Ar to palīdzību bērni ar funkcionālās un garīgās attīstības traucējumiem apgūst nepieciešamās sadarbības prasmes, lai spētu iekļauties sabiedrībā. Ģimenei tā ir skaidri izstrādāta sistēma, kā viņiem ir jāaudzina īpašais bērns - uzvedības terapija, plāns, kurā izglītības iestādē viņš ies un ar kādām metodēm viņš vislabāk ir jāattīsta.

Savukārt tipiskas attīstības bērni terapijas nodarbībās un nometnē stiprina empātijas prasmes un izpratni par bērniem, kas ir citādāki, mācās sadarboties un atbalstīt, vienlaikus uzlabojot savas saskarsmes prasmes.

“Kad saslimst pieaudzis cilvēks, viņa attīstība intelektuālā ziņā necieš, ja vien netiek skartas smadzenes, taču pretēji notiek ar bērnu — saslimstot viņa attīstība bieži vien kavējas. Līdz ar to bērni jāārstē ļoti delikāti. Nepietiek tikai ar to, ka ārstējam slimību, jādomā arī par to, kā iespējami mazāk kavēt bērna attīstību,” stāsta nometnes vadītāja, uzvedības terapijas un sociālās pediatrijas speciāliste, sociālā uzņēmuma “Iespēja izaugsmei” vadītāja Irēna Dominiece.

Nometnes pirmajā dienā, kad ap pusdienlaiku ierodamies nometnē, pārsteidz miers un klusums, kas valda. Bērni darbojas pa grupām ar pedagogiem deju, mākslas, rotaļu terapijas nodarbībās un fiziskās aktivitātēs. Rodas sajūta, ka bērni te pavada jau vairākas dienas un ir adaptējušies.

Tomēr pierast pie jaunajiem apstākļiem bērniem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem nav vienkārši. Irēna Dominiece rāda savas saskrāpētās un sakostās rokas, kas ir rezultāts kāda bērna šī rīta emocionālai reakcijai uz nezināmajiem apstākļiem. “Tad, kad kāds kliedz vai kož, kā šajā gadījumā, es citiem saku: viss kārtībā, esi mierīgs, paskaties, kā es daru. Viņi skatās, un viss ir labi. Ja ir par grūtu, es saku: ej malā, tev tas nav jāredz,” teic Irēna.

“Bērni ir sadalīti nelielās grupās. Klasiskās attīstības bērnu skaits grupā ir līdz seši. Bērniem ar smagiem traucējumiem ir katram viens asistents, bet bērniem ar vieglākiem traucējumiem - viens asistents uz diviem bērniem. Mākslas terapeits, kustību terapeits, sporta aktivitāšu audzinātājs, un mēs divas, kas visu laiku seko līdzi un nomaina, ja nepieciešams,” pastāsta Irēna. Kopā 9 cilvēki uz 20 bērniem, bet tas ir saspringti, un to var tikai, ja ir pieredze. Speciālistiem jābūt ļoti profesionāliem un labi strukturētiem.

Nodarbības visu rītu ir mainījušās, vienas nodarbības ilgums ir 30-40 minūtes. Pēc brīža beidzās grupu nodarbības mākslas un kustību terapijā, rotaļu istabā sanāk visi bērni un darbojās kopā. Daži spēlē galda futbolu. Pārējie būvē māju no lieliem auduma klučiem.

“Mēs neēdīsim “bārniju” (bērnu iemīļots cepums),” Irēna saka puisim, ‘’ēdīsim ‘’bārniju” tikai pēc pusdienām". Viņš zina, ka te netiks diskutēts. Ir atstrādātas robežas. Viņš zina, ka te nav variantu un nestrīdēsies. Viņš arī nekad nav sodīts, nekad nav uz viņu bļauts.

Irēna uzgriež mūziku, jautā, ko katrs šodien darīja – zīmēja, sportoja, mētāja bumbu, dejoja, aicina bērnus apsēsties un atpūsties. Jautā: vai tev sanāca kādam bērnam palīdzēt? Mūsu uzdevums ir palīdzēt mācīties tiem, kam ir grūtāk. Pauls palīdzēja kādam? Aizej paprasi, ko viņai vajag palīdzēt!

Šeit ir viens īpašais bērns Maija (vārds mainīts). Viņai blakus cilvēku vajag nepārtraukti, nemitīga acu un roku uzraudzība. Mēs maināmies, jo tā ir emocionāla spriedze arī atbalsta personālam. Viņa grib peldēt. Gatavojies, Maija būs galvenā ņurkotāja (Maija raud, čīkst). Šis ir viens no atbildīgākajiem gadījumiem - smagi centrālās nervu sistēmas bojājumi ar multifunkcionāliem traucējumiem. Kad viņa pirmo reiz pie mums nokļuva, viņa izvairījās no komunikācijas un centās noslēpties un norobežoties no apkārtējās pasaules, meitenei likās, ka tā ir neuzticama. Viņai uzliktā diagnoze - autisms. Mūsu komandas speciālistu viedoklis ir atšķirīgs. Uzvedības korekcija, kognitīvo procesu uzlabošana, logopēda nodarbības, medikamentozā terapija un darbs ar ģimeni ir devušas uzlabojumus attīstībā, tagad viņa sāk arī runāt. Mudinājām ģimeni iet strādāt un meklēt asistentu. Ģimene sākumā neticēja, ka varēsim atrast asistentu, es saku, ja meklēsiet, uzticēsieties … un, jā ienāca pats eņģelis viņiem. Asistents viņai ir ļoti jauks, reizi nedēļā mācās pie mums, strādā ar bērnu mājās un arī bērnudārzā, un ir ļoti labi rezultāti.

Gaidi Maija! Viņai jāiemācās gaidīt. Pirmais, viņiem jāiemācās gaidīt. Maija iet ārā no telpas. Irēna asistentei saka: “Paskaties, uz kurieni viņa ies! Uzmanīgi, trepes! Viņai ir kustību traucējumi. Un baseins ir riskantais punkts. Trepes un baseins. Pastaigājiet mierīgi.” Asistentei ir skaidrs, kas darāms.

Irēna jautā bērniem, kas būvē māju: “Jūs esat pārliecināti, ka nesagāzīsies? Sagāzīsies!” (māja sagāžas) Jautrība, visi smejas.

Mēs visi iesim ēst, bet vispirms iesim ārā elpot un gaidīt. Ejam sēdēt uz soliņa. Esam pēc visas trakošanas nomierinājušies. Ko savādāk darīt? Kā viņi bez prasmes nomierināties ies uz kafejnīcām? Viņiem ir jādzīvo sabiedrībā. Nevar traucēt otra mieru. Sēžam, gaidām, paelpojam. Ļoti labi.

”Cilvēka pašapziņa, ceļas ar to, ka es spēju jebkurā situācijā būt pats, spēju veidot kontaktu ar cilvēkiem un risināt dažādas situācijas. Risināt veiksmīgi. Tad jau arī sabiedrība vairāk vai mazāk ir atvērta. Ja sabiedrība nav atvērta, tad vecāki personības, ir spējīgi to cieņpilni risināt. Bez sūdzībām, bez bļaušanas, risināt konkrēto situāciju. Bērni atdarina vecākus, un bērni atdarina to komunikāciju, ko rāda vecāki.

Ja bērni izaug kā personības, tad principā viņi arī komunikācijai ir gatavi un katrs savā līmenī var būt arī darbaspējīgs. Tas ir tas uzdevums! Un vecāki, kā saka, lēnām airējas no viņiem prom,” stāsta Irēna.

Pie pusdienu galda bērni uzvedas klusi un disciplinēti, tad atskan protestējošas uzstājīgas skaņas, jo kāds no bērniem ar autismu ieraudzījis nepazīstamu ēdienu. Pēc laika skaņa ieņem citu, mierīgāku intonāciju.

Pēc pusdienām ir atpūtas laiks, kas jāpavada gultā atpūšoties vai guļot diendusu. “Viņiem nebūs obligāti jāguļ, bet viņiem būs jāmācās atpūsties. Vecāki jautāja, kā tad viņi gulēs, bet es viņiem saku, ka viņi, negulēs, viņi mācīsies atpūsties, viņiem ir jāsaprot, ka viņiem kādu brīdi ir jābūt mierīgiem. Vecāki jautā, vai jūs to izdarīsiet. Es saku, izdarīsim,” stāsta Irēna. Pēcpusdienā plānojas pelde baseinā.

Integrācija nav lēts process. Kāpēc tā ir nepieciešama, pārrunājam tālākajā sarunā. “Ja ģimenē ienāk bērns ar īpašām vajadzībām, ir jāpieslēdzas atbalsta sistēmai. Katram, protams, ir savs vecuma posms, kad ģimene ir gatava, līdzīgi kā tas notiek, kad ģimenē piedzimst tipiski attīstīts bērns, sākt dzīvot pašiem savu pilnvērtīgu dzīvi un realizēt sevi. Vīzija ir ikdienā maksimāli iesaistīt bērnus ar īpašām vajadzībām bērnudārzā, skolā, dienas centrā, lai bērnam ir auklīte, ja nepieciešams, asistents. Bērns saņem savu invaliditātes pensiju un, lai vecāks var nopelnīt naudu un piemaksāt nepieciešamo klāt. Vecāks nedrīkst izdegt, kā tas tagad nereti notiek, viņam jābūt radošai personībai, jāmaksā nodokļi, viņam jādara tas, kas viņam patīk. Jārealizējas pašam un, lai ir naudiņa arī. Ziedojumiem un pabalstiem ir jābūt kā atbalsta punktam konkrētos gadījumos, konkrētam mērķim. Citādi tas ir apburts loks, kurā šīs ģimenes paliek par upuriem un degradējas. Nereti vecāki, aprūpējot bērnu, ir zaudējuši sociālās garantijas un vecumdienās pietiekošu vecuma pensiju. Mēs redzam ļoti daudzas ģimenes, kurās pašlaik ir pāraprūpēts pieaugušais vai jaunietis ar funkcionāliem traucējumiem un, kuras, diemžēl, kļuvušas disfunkcionālas, veselīgas lomas un attiecības ģimenēs ir izjauktas. Zaudētāji ir pāru attiecības, tētis-mamma, vīrietis-sieviete, pats galvenais, perspektīvais spēks, lai bērnu audzinātu un integrētu un domātu par to, kā viņu vecumdienās turpinās dzīvot viņu jaunietis. Lai viņš būtu integrēts, spētu iekļauties sabiedrībā, spētu darīt nelielu darbiņu, lai darītu ko noderīgu un papildinātu iztikas līdzekļus. Jebkurā gadījumā, jau šodien ir jārunā un jādomā par to, kas būs, kad īpašais bērns būs pieaudzis vai, kad vecāku vairs nebūs. Tā ir sistēma, kas palīdz pārraut to apburto loku, to es redzu caur savu pieredzi,” stāsta Irēna.

“Atbalsta sistēmai vecākus jāstiprina kā personības, kuras spēj visām savām krīzēm iziet veselīgi cauri. Stiprināt, lai viņi aug un ar šo domāšanu izaug. Un lielajiem brāļiem un māsām arī nevajadzētu aprūpēt īpašo bērnu tad, kad vecāku vairs nebūs. Mans sapnis ir Jelgavā attīstīt tālāk pusceļa mājas,” stāsta Irēna. Brāļi un māsas tikai pieskata, atbrauc ciemos, pārvalda varbūt kaut kādas naudas lietas. Tikai reālas attiecības, nevis viņi ir atbildīgi par otru pieaugušo cilvēku.

Īpašs notikums nometnes laikā bija kinoteātra apmeklējums. Pateicoties pedagogu pārdomātajai, strukturētajai rīcībai, daļai bērnu šī bija iespēja pirmo reizi piedzīvot šādu pieredzi - doties uz īstu kinoteātri skatīties filmu.

Nometnes noslēguma dienā ģimenēm tika atrādīti bērnu sagatavotie priekšnesumi un radošie darbi. Pēc tortes ēšanas notika diskotēka ar īstu dīdžeju. Jaunas prasmes un pieredzi nometnes darbā ieguvuši visi, gan mēs, projekta “Atver sirdi Zemgalē” komanda, gan speciālisti, kas darbojās nometnē, gan vecāki, gan arī paši bērni, kuru attīstībā un prasmēs pēc nometnes ir vērojami būtiski uzlabojumi. Dažas no atsauksmēm par pieredzi nometnes laikā.

Deju un kustību terapeite Liene Ķince:

Nometnes laikā bērni nodarbībās spēja sadarboties, veidot komandu paši savā starpā, tādā veidā viens otru papildinot un attīstot viens otrā draudzīgumu, cieņu, saliedētību. Bērniem pilnveidojās kustību koordinācija un ķermeņa apzināšanās. Man kā speciālistei darbs nometnē vēlreiz apliecināja dejas un kustību nozīmi bērna veiksmīgai attīstībai.

Nometnes projekta vadītāja, uzvedības terapijas speciāliste Irēna Dominiece:

Bērniem ar funkcionāliem traucējumiem bija fantastiska iespēja justies brīvi uz vienlīdzīgiem noteikumiem un iespējām, kas dažādu apstākļu dēļ, ikdienā tiek ierobežotas vai liegtas.

Klasiskas attīstības bērniem šī bija lieliska iespēja saskarties ar reālo pasauli, izprast un sajust to. Nostiprināt savas empātijas un saskarsmes prasmes gan ar klasiskajiem, gan īpašajiem bērniem.

Visi bērni izjuta vienotu komandas veidotu attieksmi – brīvību un robežas, vienlaikus ar lielu cieņu.

Vizuāli plastiskās mākslas terapeite Ieva Liepiņa:

Nometnē es piedzīvoju pozitīvus brīžus un biju pārsteigta, ka bērni ar funkcionāliem traucējumiem var būt tik motivēti, disciplinēti un radoši. Piedzīvoju, ka klasiskas attīstības bērni var integrēties ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Ieguvu lielu pieredzi darbā integrācijas grupās un darbā komandā. Es pamanīju kā tiek ievēroti noteikumi un, kā bērni mācās noturēt robežas, mācās pašdisciplinēties, mācās koncentrēties darbam un noturēt uzmanību, mācās pabeigt darbu līdz galam. Bērni mācījās adaptēties neierastās situācijās un socializējās ar citiem grupas dalībniekiem. Viņi apguva prasmes reflektēt par savu radīto darbu, paust emocijas un izjūtas.

Klasiskas attīstības bērna mamma:

Tā kā bērnam ir nelieli uzvedības traucējumi un grūtības komunikācijā ar vienaudžiem, bērns iepriekš nepiedalījās nometnēs, jo nebija pārliecības, ka pedagogi spēs tikt galā ar problēmsituācijām. Pēc nometnes bērnam ir uzlabojusies pacietība, spēja pagaidīt, sekot noteikumiem. Lieliski, ka mans bērns redz, ka bērni ir dažādi, gan fiziski, gan mentāli un spēj to pieņemt, mācās komunicēt ar dažādiem cilvēkiem. Prieks bija redzēt viņu laimīgu un priecīgu katru dienu atgriežamies no nometnes. No pedagogu stāstītā par darbu ar bērnu, man kā vecākam radās jaunas idejas, kā labāk komunicēt un risināt problēmsituācijas.

Klasiskas attīstības bērna mamma:

Nometnes laikā ieguvu uzticēšanās un paļaušanās sajūtu pret savu bērnu un speciālistiem, gan pašai gan bērnam iegūstot pieredzi par pasauli, kāda tā patiesībā ir. Turpmāk noteikti vēlos kopā ar ģimeni piedalīties šāda veida nometnēs.

Divu īpašo bērnu mamma:

Nometnes laikā bērni ir kļuvuši dzīvespriecīgāki, ir vērojami uzlabojumi bērnu emocionālajā jomā un komunikācijā, viņiem ir uzlabojušās pašaprūpes prasmes.

Īpašā bērna mamma:

Piedaloties nometnē vēlējos, lai bērns vairāk iesaistītos rotaļās ar citiem bērniem. Bērns nebija iepriekš piedalījies nometnēs, jo iepriekš bija daudz veselības problēmu un arī emocionāli nebiju gatava bērnu laist. Piedaloties nometnē, bērns mājās kļuva daudz mierīgāks, izteica lielu vēlmi atkal doties uz nometni, ieraugot nometnes autobusu, skriešus devās iekāpt. Izrādīja pozitīvas emocijas un vēlmi kontaktēties ar bērniem.

Mamma arī atzīst, ka nometnes laikā ieguvusi brīvo laiku, ko praktiski nav iespējams atrast, kad bērns ir mājās.

Foto: pixabay.com

ZZ.lv ARHĪVS

Integrācija nemīl steigu

Kategorijas