“Strādājam savā režīmā”

2019. gada 19. septembris 11:03

1316

Lai gan ir pašvaldības, kas neatbalsta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas rosināto administratīvi teritoriālo reformu, kurā 119 administratīvās teritorijas tiktu reorganizētas par 36, valdība otrdien pieņēma lēmumu ļaut ministrijai turpināt nepieciešamos darbus reformas īstenošanā. Tai skaitā reforma paredz izveidot Jelgavas novadu ar Jelgavu kā administratīvo centru, teritorijā iekļaujot arī pašreizējo Ozolnieku novadu. Savukārt kaimiņos plānots likvidēt yagadējo Tērvetes novadu, iekļaujot to Dobeles novadā (ar Dobeli kā administratīvo centru).

Tērvetes novadā šis gads rit Tērvetes astoņsimtgades zīmē – tieši pirms astoņiem gadsimtiem Indriķa hronikā pirmo reizi minēts Tērvetes vārds, atgādina novada domes priekšsēdētāja Dace Reinika. Savukārt cilvēki šo teritoriju apdzīvojuši jau pirms 15 tūkstošiem gadu, nesenajos Zemgaļu svētkos, ko jau daudzus gadus rīko biedrība “Latviešu karavīrs”, zināja stāstīt vietējās senās vēstures pārzinātājs Normunds Jērums, kurš ir arī Tērvetes novada ģerboņa un karoga autors.

Jubilejas zīmē vasarā aizritēja arī novada svētki. Šogad neierastāks bija svētku gājiens – pieminot “Baltijas ceļa” trīsdesmitgadi, novadnieki, sadevušies rokās, izveidoja dzīvo ķēdi, kas stiepās no Tērvetes pilskalna gar Klosterkalnu teju līdz pat estrādei. Savukārt citā pasākumā ikviens bija aicināts atbilstoši savām spējām izbraukt, izskriet vai izsoļot Tērvetes pagastu un būt lieciniekam, kā pa astoņiem simboliskiem ceļiem vienuviet sanāk pasākuma dalībnieki, no katras puses atnesot vienu burtu, lai beigās kopā izveidotos “Tērvetei 800”.

Liela dzimšanas dienas dāvana iedzīvotājiem un ikvienam, kurš brauks cauri novadam, noteikti būs arī atjaunotais ceļš, kas no Tērvetes ved līdz pat Lietuvas robežai. D.Reinika, ar kuru tikāmies vēl pirms valdības lēmuma atbalstīt piedāvātās administratīvi teritoriālās reformas īstenošanu, jau sarunas sākumā pauž lepnumu, ka “Tērvetes novads ir spēcīgs lauksaimniecības un tūrisma attīstības jomā. Mums nav pilsētas, bet mums ir savas ekskluzīvās vērtības, kuru nav nevienam citam”.

– Daudziem labi zināms Tērvetes dabas parks.

Ir “Latvijas valsts mežu” dabas parks Tērvetē, ar ko ļoti lepojamies, bet Tērvetes vārds izskan vēl arī citās jomās – ūdens, kvass, alus, vīni, maize, zirgi, vīnogas... Tam visam klāt ir arī spēcīgi Tērvetes mājražotāji un amatnieki, kuri apvienojušies kopīgā biedrībā.

Tērvetē ir auglīga zeme, tādēļ tā ir pietiekami dārga, un brīvu zemes gabalu nav. Ja kāds parādās, tam ir liela piekrišana. Pašvaldības zemes arī iet uz atsavināšanu, tās izsolot – brīvas nepaliek, visas tiek izpirktas.

– Jau kādu laiku Tērvetē esat pie vadības stūres. Savulaik pagasta pārvaldē, tagad vadāt novada domi.

Pārvaldē biju īsu brīdi. Pie vadības stūres esmu sešus gadus, bet tērvetniece – kopš 1981. gada. Šī ir mana dzīves un darba vieta, kurai esmu sevi atdevusi. Kādreiz liekas, ka jādzīvo mierīgāk – pienāk mirklis, kad šķiet, ka savus spēkus jau sāc izsmelt. Visu laiku atrasties šai režīmā nav viegli. Vadītāja esmu bijusi kopš 1991. gada, kad sāku strādāt par Annas Brigaderes pamatskolas direktori, pēc tam biju Labklājības ministrijas Administratīvā departamenta direktore. Tad bija viens gads Saeimā, un tagad es atkal vadu. Vadītāja darbs izsmeļ. Kā Lauris (dēls Lauris Reiniks – red.) saka, jāizvēdina galva.

– Pareizi saprotu – trešo reizi vairs nekandidēsiet?

Nē.

– Savu daļu laika paņem arī darbs kultūrā.
Kultūra mani satur rāmī. Koris ir tas, kas mani enerģētiski uzlādē. Jaukto kori “Tērvete” vadu jau 25 gadus. Tērvetes korī sāku strādāt ar pieaugušajiem, līdz tam darbojos pamatā tikai ar bērniem (2000. gada Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos ar Annas Brigaderes pamatskolas 5.–9. klašu kori iegūta Lielā balva – red.). Nemāku strādāt uz pusīti. Mana atdeve ir par simt procentiem.

– Kā jūsu darbības gados mainījusies Tērvete?
Kad nācu strādāt, zināju, ko gribu izdarīt. Pirmos četrus gadus biju spārnos, izdarījām ļoti daudz – sakārtojām ielu apgaismojumu, paplašinājām bērnudārzu, nosiltinājām Annas Brigaderes pamatskolu un sakārtojām, lai bērniem nebūtu jāiet uz ēdināšanas bloku pa āru. Joprojām turpinām darbu pie Kroņauces un Augstkalnes skolu sporta laukumiem. Katrā pagastā ir aktīvi cilvēki, un novads viņus atbalsta.Esam novads, kas cieši saistīts ar tūrismu, un mums ir svarīgi, lai, iebraucot Tērvetē, cilvēks justu, ka viņš ir gaidīts, tāpēc daudz strādājam vides sakārtošanā.Mūsu īpašais prieks ir tas, ka “Latvijas valsts ceļi” ERAF projektā remontē ceļu, kas caur Tērveti ved uz Lietuvu. Ceļa posms no krustojuma līdz Augstkalnei bija kritiskā stāvoklī, tālāk līdz robežai vispār nebija asfalta. Sarunas bijušas ilgstošas un vainagojušās panākumiem.Ceļš bija ļoti būtiska problēma daudzus gadu desmitus, jo savieno divas valstis – no Bukaišiem un Augstkalnes līdz Lietuvas robežai ir tikai četri kilometri. Tērveti gadā apmeklē ap 150 tūkstošiem tūristu, un liela daļa ārzemju tūristu ir tieši no Lietuvas. Domāju, ka jaunais ceļš tūristu plūsmu palielinās. Turklāt mēs esam iesaistījušies vairākos Latvijas–Lietuvas sadarbības projektos, un šis ceļš ir ļoti būtisks arī starpvalstu sadarbībai. Šobrīd neviens īpaši nesūdzas, ka remonta laikā kustību organizē luksofori un ilgāk jāpagaida. Ceļš jānodod ekspluatācijā pavasarī.

– Savukārt šis pavasaris nāca ar ziņu par iecerēto administratīvi teritoriālo reformu. Kā vērtējat – Latvijā reforma ir nepieciešama?
Reforma kā tāda ir nepieciešama. Uzskatu, ka mazajai Latvijai 119 pašvaldību ir par daudz. Visi mūsu pašvaldības deputāti bija uz tikšanos ar ministru. Mēs, Tērvetes novads, esam iezīmēti bijušajā Dobeles rajonā. Lai iedzīvotāji saprastu situāciju, rīkojām sapulces, kur izrunājām, uz ko ejam, kurā punktā šobrīd atrodamies. Protams, ja varētu, iedzīvotāji priecātos par Tērvetes novada saglabāšanu. Taču, ja kādam jāpievienojas, Augstkalnes, Bukaišu iedzīvotāji vairāk gribētu būt Jelgavas novada sastāvā, bet Kroņauces puses iedzīvotājiem tuvāks un saprotamāks šķiet Dobeles novads.Atšķirībā no Jelgavas novada esam mazs novads. Lai mēs vispār varētu runāt, ka gribam palikt paši par sevi, ir nepieciešami vismaz 4000 iedzīvotāju, ko paredz likums. Gada sākumā Tērvetes novadā bija deklarēti 3426 cilvēki. Tas nozīmē, ka jebkurā gadījumā mēs būtu pakļauti reformai. Tiekoties ar Pūci (vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce – red.), nešķita, ka mēs kaut ko varētu mainīt.Uzskatām, ka ir lietas, ar kurām jānodarbojas jomas profesionāļiem. Tā ir arī izskanējusī mājokļu apsaimniekošana, kas nav saistīta ar reformu. Līdz šim esam apsaimniekojuši tās daudzdzīvokļu mājas, kas vēsturiski dažādos veidos ir nonākušas pašvaldības bilancē. Tādu ir 27. Piemēram, kad valstī notika privatizācija, Bukaišu iedzīvotāji varēja privatizēt dzīvokļus no saimniecības, bet neprivatizētās mājas daļas pārņēma pagasts. Savukārt 2002. gadā, kad izveidojās Tērvetes novads un labprātīgi apvienojās Bukaiši, Augstkalne un Tērvete, visas šīs mājas caur bilanci pārnāca no pagasta uz novadu. Mēs kā īpašnieki paši šīs mājas apsaimniekojām. Bet tā nav pašvaldības funkcija.Pēc situācijas apzināšanas, izvērtējot, ka savu SIA nevaram izveidot, sazinājāmies ar kaimiņu novadiem, arī ar Jelgavas novada Komunālo uzņēmumu. Ņemot vērā, ka tas apsaimnieko tieši tādu pašu lauku teritoriju kā mums, kur nav pilsētas, viņi būtu cilvēkiem saprotami apsaimniekotāji arī mūsu teritorijā. Pilsētai ir cits apsaimniekošanas plašums.

– Redzat kādus ieguvumus vai trūkumus līdz ar plānoto Tērvetes novada pievienošanu Dobeles novadam?
Ne ieguvumi, ne trūkumi nav izvērtēti. Bažas varbūt ir par mūsu iniciatīvām, ko piedāvājam saviem iedzīvotājiem. Mums ir brīvpusdienas pilnīgi visiem bērniem, kas mācās mūsu novada skolās, neatkarīgi, no kuras pašvaldības bērns nāk. Mums ir augstāki bērna piedzimšanas pabalsti, ir pirmklasnieka pabalsts. Reti kurā pašvaldībā ir apbedīšanas pabalsts, bet mēs to piešķiram, ja aizgājis mūsu novadā deklarētais iedzīvotājs. Cilvēki ir ļoti pateicīgi par šo naudiņu. Sākot no 85 gadiem, ar naudas balvu sveicam savus seniorus apaļās jubilejās. Atbalstām arī bērnus, kas sporto. Kroņaucē mums ir sporta halle, mūsu handbolisti ir vairākkārtēji Latvijas čempioni, nodrošinām bērnu nokļūšanu uz treniņiem. Ne visi vecāki var bērnus izvadāt, un sabiedriskais transports arī nekursē tā, lai bērns varētu aizbraukt uz treniņu un pēc tam atbraukt mājās.Mums ir attīstīta kultūras dzīve. Katrā pagastā ir kultūras vai tautas nams, kā nu kurā vietā nosaukts, un šai pagasta dzīvei ir jānotiek. Nevar pasākumu apmeklētāju skaitu salīdzināt ar pilsētu un vērtēt, ka 50 cilvēku pasākumā – tas ir maz. Tas ir maz pilsētai, bet, ja laukos uz pasākumu atnāk pussimts, tas ir izdevies. Bail, ka to nākotnē varētu nenovērtēt. Katrā pagastā kultūrai ir jābūt pieejamai. Bukaišu pagastā ir savs tautas nams un aktīva kultūras dzīve. Pasākumu varbūt nav katru pārnedēļu, bet tie, kas notiek, ir labi apmeklēti. Augstkalnē vairāk pasākumu notiek skolas ēkā (tā izvietota Mežmuižas pilī – red.), Tērvetē ir kultūras nams. Uz lielākiem pasākumiem – piemēram, pasākumiem senioriem vai “Mazo tērvetnieku”, kas ir manis izlolots –, palīdzam cilvēkiem nokļūt gluži tāpat kā uz novada svētkiem. Mums ir maz pasākumu, kur ieeja ir par maksu – ar to nemaz nevaram riskēt. Tāpēc lielajos pasākumos, kā novada svētkos, viss ir par brīvu. Tad Mežmuižas pils terasē notiek pasakaini kamermūzikas koncerti. Šajos svētkos dodamies arī gājienā. Tā ir reize, kad satiekamies visi pagasti, satiekamies ar saviem iedzīvotājiem, uzņēmējiem, iestādēm un visi kopā baudām svētkus. Novadā tas viss ir saprotams, bet, kā būs pie pilsētas, nezinām.

– Tērvetes novads var lepoties arī ar vairākiem amatiermākslas kolektīviem.
Mums ir jauktais koris “Tērvete”, amatierteātris “Trīne”, jauniešu deju kolektīvs “Avots”, vidējās paaudzes deju kolektīvs “Avots”, folkloras kopa “Ceļteka”, senioru deju kolektīvs “Vārpa”. Joprojām atceros, kā pie manis atnāca viens seniors un teica – mēs Bukaišos gribētu dejot, vai pašvaldība varētu atbalstīt. Kā var neatbalstīt seniorus, kuri ir izvēlējušies sev šādu radošu atpūtu! Izveidojās kolektīvs, veiksmīgi piedalījās Dziesmu un deju svētkos un šogad jau aizbrauca uz festivālu pie draugiem Vācijā.

– Ja no kultūras atgriežamies pie saimnieciskās darbības – kādi šobrīd ir aktuālākie darbi novadā?
Šobrīd visiem ir problēmas ar aizņēmumiem Valsts kasē. Mums ir pabeigti divi grantētie ceļi, viens joprojām gaida aizņēmumu. Ar būvnieku esam vienojušies un pagarinājuši norēķinu termiņu.Īstenojam pašvaldības investīciju projektu – veicam Kroņauces stadiona pārbūvi. Pirmais posms noslēdzās pirms diviem gadiem, kad uzbūvējām multifunkcionālo laukumu handbolam, basketbolam un minifutbolam, izveidojām simt metru skrejceļu. Tagad noris projekta otrā kārta, kurā paredzēts viss, kas saistās ar skrejceļa pabeigšanu, jāsakārto sporta laukuma iekšējā infrastruktūra. Paredzēts vēl viens posms, kurā plānots atjaunot sporta laukuma nožogojumu. Stadions atrodas pie Annas Brigaderes pamatskolas, un ikdienā to izmanto mūsu bērni un jaunieši. Vakaros tur tiek spēlēts basketbols. Esmu pārliecināta, ka jāattīsta vietas, kas tiek izmantotas.Tērvetē ir brīvprātīgo ugunsdzēsēju struktūrvienība. Latvijas–Lietuvas projektā ar pašvaldības līdzfinansējumu ir iegādāta jauna ugunsdzēsēju mašīna. Tai ir citi parametri, tāpēc nepieciešams arī jauns depo. Par pašvaldības līdzekļiem ir uzsākta tā izbūve.Deputātiem nebija šaubu, ka brīvprātīgo ugunsdzēsēju vienībai jāturpina pastāvēt. Saistībā ar reformu mums ir bažas arī par viņiem, jo ir pašvaldības, kas nav pārliecinātas par brīvprātīgo ugunsdzēsēju nepieciešamību, ja reiz pastāv Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests. Bet valsts idejiski atbalsta brīvprātīgo ugunsdzēsēju nepieciešamību – viņi steidzas palīgā, kamēr valsts ugunsdzēsēji vēl nav ieradušies. Mums šādi gadījumi bijuši vairāki. Tērvetē vēsturiski šāda struktūra ir bijusi, un domāju, ka neviens neiestāsies pret drošību.Nākamajā gadā Latvijas–Lietuvas projektā ir paredzēta gājēju un velosipēdistu celiņa izbūve pie Tērvetes dabas parka. Šobrīd, nākot no Tērvetes koka tilta puses uz “Sprīdīšu” muzeju, pārvietoties gar ceļa malām ir ļoti nedroši. Ja brauc no Dobeles, taka atradīsies ceļa labajā pusē. Šis ir jau vēsturiski lolots projekts, ko, domāju, paspēsim īstenot vēl Tērvetes novada laikā. Ar projekta finansējumu mums nepietiks, jāieplāno arī diezgan liels pašvaldības līdzfinansējums. Bet tas atkal ir svarīgi drošībai. Bēdīgā stāvoklī ir Tērvetes pilsdrupas, kuras būtu jākonservē, jāatjauno arī pilsdrupu arkas. Lai to izdarītu, ir nepieciešams liels finansējums, kurš būtu jāpiesaista ar projektiem, kas vērsti uz kultūras pieminekļu saglabāšanu. Savukārt LEADER projektā plānota Tērvetes kapličas, kas arī ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, restaurācija. Kapličai blakus atrodas baznīca. Iepriekšējā LEADER projektā Tērvetes kapsētā esam atjaunojuši gājēju taku, kas ved uz baznīcu, izvietojuši informatīvo stendu. Tērvetes pilskalns, arī kultūras piemineklis, tāpat ir pašvaldības pārraudzībā. Pilskalnu esam sakopuši, tur notiek dažādi pasākumi. Tērvetē tiek rīkoti arī pasākumi, kurus apmeklē tūkstošiem cilvēku, kā, piemēram, Latvijas Meža dienas, nākamgad Tērvetē atkal atgriezīsies Traktordienas, skrējējus pulcē “Stirnubuks”. Vienmēr priecājos arī par to, ka Tērvetē ir deviņas ēdināšanas vietas, un sezonā visi ir pietiekami noslogoti.

– Tērvetes novadā ir divas skolas – Annas Brigaderes pamatskola Kroņaucē un Augstkalnes vidusskola. Katru gadu no jauna dzirdam par slēgtām vai reorganizētām mācību iestādēm Latvijā. Kāda ir situācija jūsu novadā – vai bērnu pietiek?
2014. gadā viens no maniem pirmajiem uzdevumiem bija skolu reorganizācija. Līdz tam novadā bija četras skolas, pa visām kopā 300 bērnu. Skolas atradās piecu sešu kilometru attālumā, reorganizācija bija nepieciešama. Mums ir labas pirmsskolas izglītības grupas – Annas Brigaderes pamatskolas pirmsskolas izglītības grupa “Sprīdītis”, kurā ir 97 bērni, un Augstkalnes vidusskolas pirmsskolas grupa “Zvaniņi”, kurā šogad ir 56 bērni.Abās izglītības iestādēs kopā ar pirmsskolas grupām ir 419 bērnu. Skolām vajadzētu stabili pastāvēt. Esam paveikuši maksimāli optimālo, ko mūsu novadā varēja izdarīt.Augstkalnes vidusskolā 10. klasi šogad neatvērām. Šobrīd ir tikai 12. klase, līdz ar to nākamajā mācību gadā Augstkalnes vidusskola pārtaps par pamatskolu. Bijām gatavi šoruden atvērt arī 10. klasi ar septiņiem bērniem. Taču vecāki sapulcē saprata, ka 10. klase būs uz vienu gadu – lai nodrošinātu programmu piedāvājumu, vidusskolas posmā mums ir vajadzīgi 45 bērni. Augstkalnes vidusskola atrodas pierobežā un, saprotams, nevar paņemt bērnus no Lietuvas puses. Arī no Kroņauces uz Augstkalni mācīties bērni nenāks, viņiem izdevīgāk braukt uz Dobeli. Līdz ar to Augstkalnei jāiztiek ar saviem un Bukaišu bērniem.Visi septiņi bērni ir iestājušies Dobeles Valsts ģimnāzijā, un tas ir rādītājs, ka Augstkalnes vidusskola saviem audzēkņiem sniedz kvalitatīvu izglītību. Ģimnāzija tomēr ir tas līmenis, kur izkristalizējas bērnu sagatavotība. Uzskatu, ka jaunieši un viņu vecāki lēmumu pāriet uz Dobeli pieņēma pareizi, jo pēc gada “ielēkt” ģimnāzijā varētu būt problemātiskāk.Bērni mācās Dobelē, bet transports šobrīd nav nodrošināts – no rīta nav autobusa, kas viņus aizvestu no Augstkalnes uz Dobeli. Viņi var atbraukt vakarā mājās, bet nevar no rīta aizbraukt uz skolu. Labi, ka Dobelē tiek piedāvāta dienesta viesnīca, ko mūsu jaunieši arī izmanto. Attiecībā uz reformu viss pašlaik ir mierīgi. Sarunas ar Dobeli nenotiek, strādājam savā režīmā. Nedaudz vērojama darbinieku aizplūšana – neviens nav pateicis, kāds pēc reformas būs personāla sastāvs. Man arī nav argumentu, lai viņus noturētu.

– Neesat dzimusi tērvetniece. Kā nokļuvāt Tērvetē?
Nāku no Pļaviņām, bet dzimusi esmu Madonas pusē. Tētis bija skolas direktors, mamma skolotāja. Es arī 13 gadu nostrādāju par skolas direktori. Mums tas asinīs – strādāt otram. Mācījos Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, kur satikāmies ar Artūru. Artūram mamma ar tēvu dzīvoja Auros, blakus skolā bija nepieciešami pedagogi. Mūs pēc augstskolas nozīmēja šurp. Artūrs sāka strādāt Brigaderes skolas krievu plūsmā, paralēli vēl arī Auru skolā. Es sāku Brigaderes skolā latviešu plūsmā, desmit gadus nostrādāju mūzikas skolā. Mans tētis spēlēja vijoli, bija sabiedrisks cilvēks, mamma dziedāja koros. Artūra dzimtā bija vēl vairāk muzikāli apdāvinātu cilvēku.Ja man būtu jāatkārto mana dzīve, gan jau darītu to pašu. Tikai tagad saprotu, ka gribas drusku mierīgāku režīmu, nevar visu laiku degt.
Foto: Eva Pričiņa
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

ZZ.lv ARHĪVS

“Strādājam savā režīmā”

Kategorijas