ZZ.lv ARHĪVS

Logo

Pa O.Kalpaka kauju un atceres vietām

Lietotāju raksti

2009. gada 16. maijs 06:23

1184
Pa O.Kalpaka kauju un atceres vietām

Sen entuziastu grupai no Jelgavas bija iecere izbraukāt un apskatīt mūsu pirmās neatkarīgās Latvijas komandiera, visu trīs LKOK Oskara Kalpaka un Latvijai uzticamo dēlu kauju ceļu no Rīgas līdz «Airītēm».

Mūsu grupas vadītājs, TZOK Voldemārs Birznieks, BKK biedrs labi zina visus notikumus un ceļus, kurus līdz Rudbāržu pilij mēroja mūsu neatkarības pirmie cīnītāji. Mums pievienojās Rolands Arājs, O.Kalpaka Cēsu rotas karavīra Augusta Arāja dēls, kurš dzīvo Ozolniekos.Kalpaka bataljona atkāpšanās ceļš no Rīgas sākās 1919.gada 3.janvārī, nonākot līdz Jelgavai. Sakarā ar lielinieku uzbrukumu no rietumu puses, kur 6.janvārī tie sakāva Dzelzs divīzijas vienības, ieņemot Vecumniekus, 8.janvāra rītā Kalpaka bataljons kopā ar vācu Rādena rotu un lielgabalu bateriju atstāja Jelgavu. Pilsētā palika vācu Landesvērs, kas uzspridzināja tiltus un munīcijas noliktavas. 8.janvārī nogurušie vīri sasniedza Dobeli. 9.janvārī bataljons nonāca Jaunsesavā, kur divas dienas atpūtās un 12.janvārī cauri Cirolei pa īsāko, bet sliktāko ceļu gar «Anītēm», «Skarēm», apejot Bēni, devās uz Lielauci un apmetās Lielauces pilī. Tur 16.janvāra naktī notika pirmā kauja un uzvara pret uzbrūkošo ienaidnieku. Padomju gados iznīcinātais piemineklis atjaunots un turpinās liecināt nākošajām paaudzēm par pirmo uzvaru pie Lielauces.Tālākais kalpakiešu ceļš bez kaujām cauri Veczvārdei, Ķesteriem, Pampāļiem 22.janvārī noveda līdz Kalvenei, kur beidzās viņu atkāpšanās ceļš. No Cēsīm bija noieti ap 300, bet no Rīgas - 200 km. Aizporē un Rudbāržu pilī pēc atpūtas karavīri gatavojās turpmākam uzbrukumam.29.janvāris bija zīmīga diena Latvijas vēsturē, jo pienāca palīgspēki - krievu Diderova rota apmēram 60 cilvēku sastāvā, kas piedalījās sekmīgajā uzbrukumā un atbrīvoja Skrundu, padzenot ienaidnieku no Ventas kreisā krasta. Arī Skrundā atjaunotais piemineklis godina viņu varonību. Vairāk kā mēnesi kalpakieši stāvēja Ventas krastā un papildināja savas karavīru rindas ar jauniem brīvprātīgajiem un mobilizētajiem.Vācu karavīri februārī atguva Kuldīgu, Ventspili. Februāra beigās cīņām pret komunistiem Ventas krastos bija sapulcēti ap 7800 karavīru, no tiem Kalpaka bataljonā 650, Landesvērā - 1800, vācu Dzelzs un 1.gvardes rezerves divīzijā - 5200, krievu Līvena nodaļā - 200 vīru. Visus vienoja viens mērķis - padzīt komunistus no Kurzemes. Kurzemes frontē padomju armijas sastāvā bija ap 12 000 karavīru. Kalpakiešiem pretī stāvēja 2.padomju Latvijas strēlnieku pulks, kura spēks bija divas reizes lielāks.3.marta naktī Kalpaka bataljona artilēristi forsēja Ventu un ieņēma Jauno muižu. Par to liecina Jāņa Blūma savam tēvam virsleitnantam, LKOK Paulim Blūmam un «Airītēs» kritušo piemiņai uzceltais piemineklis pie «Lēnām».Tur tiekamies ar mūsu novadnieku Jāni Blūmu un Saldus BKK un DV nodaļas vadītāju Juri Lasmani, kas pievienojas mūsu braucienam. Aizbraucam uz «Jaunvarkaļiem», kur Ventas braslā to forsēja jātnieki un kājnieki. Tur vienīgi divi kopā saauguši ozoli veido sava veida piemiņas vietu. 5.martā kalpakieši atsita piecas stundas ilgo pretuzbrukumu. 6.martā sekoja ienaidniekam, kas atkāpās. Viņiem kā papildspēkus nozīmēja Dzelzs divīzijas Borkes batajonu. Cēsu un Studentu rotas sīvās kaujās ieņēma vairākas lauku sētas un Skrundas skolu. Ienaidnieks panikā bēga, pametot uz ceļa šineļus, apavus, munīciju, pat šautenes. Pie «Engurnieku» mājām pēc apšaudes turpinājās sarkanarmiešu vajāšana. Pie «Skudrām» aiz «Airītēm» gūstā kritušie sarkanarmieši sastāstījuši Borkes bataljonam, ka aiz viņiem nākot citas sarkanarmiešu daļas, kā rezultātā Borkes ložmetējnieki atklāja uguni pret kalpakiešiem. Tamdēļ aiz pārpratuma iesākās nikna kauja, pat ar artilērijas pielietošanu. Abās pusēs bija četri kritušie un vairāki ievainotie. Drausmīgi bija mūsu zaudējumi, jo krituši pulkvedis O.Kalpaks, Studentu rotas komandieris kapteinis Nikolajs Grundmanis, virsleitnants Pēteris Krievs un vācu leitnants Šrinders.Nelaimīgās kaujas atcerei 1936.gadā izveidoja traģiskā notikuma piemiņas vietu. Komunistu okupācijas gados pie «Airītēm» visu nopostīja. Atceres vietu un pieminekļus līdz ar muzeju izveidoja pēc neatkarības atjaunošanas. Muzejs nodega un gaida atjaunotājus, kas noņems lielo brezenta pārklāju un veiks nepieciešamos darbus, lai Latvijas armijas 90.gadu jubilejā varētu godināt kalpakiešu varonību. Viņi ceļu līdz «Airītēm» gāja 3 mēnešus, bet mēs to ar V.Birznieka vadīto «golfiņu» veicām vienā dienā. Ceru, ka mums netrūks sekotāju, kas ar velosipēdiem vai automašīnām centīsies iepazīties ar mūsu armija pirmo Atbrīvošanas kara vēstures posmu.

Kategorijas

Kategorijas