Sesava – pagasts ar diviem tautas namiem (FOTO)

2019. gada 4. janvāris 16:32

11944

Sesava – pagasts ar diviem tautas namiem (FOTO)

Jelgavas novada Sesavas pagasts robežojas ar Elejas, Platones un Vircavas pagastu, Rundāles novada Viesturu un Svitenes pagastu, kā arī Lietuvu dienvidos.

Sākoties kolektivizācijai, pagastā tika izveidoti vairāki kolhozi (“1. maijs”, “Tīrums”, “Eglājs”, “8. marts”, “Ražotājs”, “Vienība”, “Sarkanais oktobris”, “Ļeņina ceļš”, “Cīņa”, “Uzvara”), kuri vēlāk apvienoti, liecina Jelgavas novada informācija. 70. gados izveidojās divi kolhozi – “Padomju jaunatne” ar centru Sesavā un “Avangards” ar centru Bērvircavā. 1990. gadā “Padomju jaunatne” pārsaukta par “Sesavu”, bet 1992. gadā kolhozs pārveidots par paju sabiedrību, kas šobrīd darbojas kā SIA “Sesava”. Savukārt kolhozs “Avangards” 1992. gadā pārtapis par paju sabiedrību, bet 1995. gadā likvidēts.

Līdz ar divu kolhozu (un savstarpējas sacensības) izveidošanos pagastā radās arī divi tautas nami, kas aptuveni piecu kilometru attālumā pastāv arī šodien. Lai gan attālums nav liels, kā novērojušas namu vadītājas Sandra Zeimule (Bērvircava) un Ilze Krastiņa (Sesava), kādreizējās sacensības pēdas vēl manāmas un tā īsti viens pie otra braukt ciemos negrib. “Cilvēks visērtāk jūtas tur, kur viņam mājas,” teic S.Zeimule. Taču esot arī tādi kultūras baudītāji, kas apmeklē pasākumus abos namos.

Brūk kādreizējā greznība
Dzimusi liepājniece, S.Zeimule uz Sesavu no Jelgavas dzīvot pārnāca 1984. gadā. Uz Zemgales galvaspilsētu darbā savulaik tika pārcelts viņas tēvs milicis – kad bija jāizvēlas starp Ogri vai Jelgavu, izvēle kritusi uz pēdējo. Kā pilsētniece viņa pabeigusi agronomus, sapņojusi par savu puķu veikaliņu. “Šīs profesijas ir savā ziņā vienādas – agronomam arī daudz jāplāno, tas ir darbs ar cilvēkiem,” par savu pašreizējo darbu teic S.Zeimule.

Aiz tautas nama slienas nu jau pavisam žēlīga paskata vietējas nozīmes kultūras piemineklis “Nameji 2”, kas ir Bērvircavas muižas kungu māja. Tā celta 1509. gadā un ir vecākā koka kungu māja Latvijā, iespējams, arī Baltijā. Dzīvojamā ēka atrodas uz rezerves zemes fonda zemes, un par tās piederību Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā reģistrēts ieraksts – piederība nav noskaidrota. “Jelgavas novada pašvaldība par nepieciešamību sakārtot objekta nekustamā īpašuma tiesības jau vairākkārt kopš 2014. gada ir sazinājusies gan ar Finanšu ministriju, gan valsts akciju sabiedrību “Privatizācijas aģentūra”. Minētās institūcijas atzīst īpašuma piekritību valstij, bet vēlas, lai pašvaldība kā ieinteresētā persona, kurai valsts varētu nodot dzīvojamo ēku, sniegtu pieteikumu tiesā par ēkas atzīšanu par bezīpašnieka mantu. Pēc Jelgavas novada pašvaldības domām, ēku (vēsturisko objektu) jau šobrīd var uzskatīt par valstij piekrītošu, jo valsts par to 1997. gadā toreizējiem īpašniekiem izmaksāja kompensāciju,” skaidro Jelgavas novada pašvaldības pārstāve Dace Kaņepone. Viņa uzsver – ņemot vērā, ka pašvaldībai minētā ēka nepiekrīt un nav nepieciešama pašvaldības funkciju veikšanai, tā nav arī uzskatāma par ieinteresēto personu un tai nav tiesību lemt ne par ēkas atjaunošanu, ne nojaukšanu.

Iet līdzi laikmetam
Blakus “Namejiem” un Bērvircavas dižozolam, kas lepni pleš savu vainagu un kura piekājē vasaras sezonā notiek arī pasākumi, 1960. gadā uzcelts klubs. Šodien tas pazīstams kā Bērvircavas Tautas nams, kur S.Zeimule sāka strādāt 1996. gadā. “Te nebija nekā – ne elektrības, ne apkures, mēs to palēnām izcīnījām,” viņa stāsta, vedot ekskursijā pa divstāvu ēku. Izejam cauri Lielajai zālei, kur sestdien piecu gadu jubileju atzīmēs Elejas amatierteātris, ieskatāmies arī Mazajā zālē un teātra rekvizītu telpā, kur pie sienas dižgaru – Elzas Radziņas, Gunāra Cilinska, Olgas Dreģes, Vijas Artmanes, Eduarda Pāvula – kinožurnāla portreti. Bērvircavas Tautas namā sastopams arī sociālais darbinieks, praktizē ģimenes ārste Skaidrīte Stille, sava telpa atvēlēta novusa spēlētājiem – tautas nama zālē tiek rīkotas arī sacensības, zolītes mači.

Ēkas otrajā stāvā iemājojusi bibliotēka. Vadītāja Aija Valontīna stāsta, ka savulaik tā atradusies kurtuves telpā, kur šobrīd stāv teātra rekvizīti, bet padomju laikā šeit sēdējis kolhoza priekšsēdētājs un galvenais grāmatvedis.

Bibliotēkā ir ap 180 lasītāju. “Čaklākie lasītāji ir pensionāri. Esmu novērojusi – ja lasa vecāki, tad lasa arī bērni. Bērniem traucēklis pievērsties grāmatām ir modernās ierīces,” secina A.Valontīna, kura savu darbu pilda kopš 1991. gada – pirms tam strādājusi par vīriešu virsdrēbju šuvēju. Bērvircavas bibliotēkas apmeklētāji iecienījuši daiļliteratūru. No latviešu autoriem pieprasītas Dace Judina un Skaidrīte Gailīte. Ārzemju dāmu romānu vietu sākuši iekarot kriminālromāni. “Cilvēki iet līdzi laikmetam, prasa svaigākos izdevumus, ko redzējuši,” viņa novērojusi. Līdz ar interneta attīstību mazinājies pieprasījums pēc nozaru literatūras, taču psiholoģiju gan vēl labprāt lasa. Mūsu viesošanās brīdī blakus grāmatām plauktos sasēdušas Silvijas Bērziņas darinātas lelles, bet pie sienas skatāmas A.Valontīnas uzņemtas fotogrāfijas ar Bērvircavu dažādos gadalaikos.

Zem viena jumta ar skolu
Vēl pirms pāris gadiem S.Zeimules pārziņā bija abi pagasta tautas nami, bet šobrīd Sesavā saimnieko Ilze Krastiņa. Pirms trim gadiem atnākusi kā palīgs S.Zeimulei, bet tad nami sadalīti. “Trīs gadi pagastā un divi Sesavas Tautas namā ir maz. Ir kolēģes, kas strādā 15–20 gadu. Ļoti daudz mācos no viņām,” stāsta I.Krastiņa.

Sesavā tautas nams atrodas zem viena jumta ar skolu, veidojies kā vienības nams. “Ar skolu sadzīvojam draudzīgi,” stāsta kultūras darba vadītāja. Pirms tam viņa dzīvojusi Pierīgā un strādājusi bankā, taču darbs garīgi iztukšojis. Pirms vairāk nekā desmit gadiem iegādāts lauku īpašums Penkulē, kur ar ģimeni pavadītas nedēļas nogales. Taču bijusi sajūta, ka pavisam pārcelties uz laukiem gribas ātrāk nekā tikai pensijā. Tad vīram piedāvāts darbs Jelgavas novadā, un arī I.Krastiņa šeit atradusi darbu. Jau skolas laikā viņai patikusi kultūra un pasākumi, darba kolektīvos bijusi tā, kas visu organizē.

“Citi domā, ka laukos dzīve rit mierīgi, bet tā nebūt nav. Protams, katra paša ziņā paliek, cik bieži pasākumus apmeklēt. Ir arī aktīvas kundzes, kuras šodien paredzējušas skatīties teātra izrādi, bet rīt un parīt viņām plānā vēl kaut kas. Laukos cilvēki cits citu vairāk pazīst nekā Rīgā. Te tu katru pasveicini, ar katru jāparunā,” novērojumos dalās I.Krastiņa.

Teātris gaida režisoru
Pagastā darbojas vairāki mākslinieciskie kolektīvi. Bērvircavas Tautas namā mājo senākais pagasta kolektīvs – Bērvircavas amatierteātris, kurš pastāv jau 21 gadu. Tā pirmā režisore bija Sarmīte Sustrupe, vēlāk ilgus gadus teātri vadījusi Vija Zelmene. Kādu brīdi ar kolektīvu bija saistītas arī Inese Legzdiņa, kura braukāja no Saldus, un kādreizējā kluba vadītāja Jolanta Knope. Pašlaik teātri vada Aija Treija, taču viņa gatavojas doties garākā atvaļinājumā, tāpēc teātris paliek bez režisora. S.Zeimule, kura arī pati savulaik spēlējusi teātri un vada bērnu studiju, šo pienākumu negribētu uzņemties. “Es arī gaidu režisoru, kas varētu paņemt bērnus. Mēs iestudējam ludziņas, piedalāmies skatēs, un bērniem patīk, taču režisoram ir pavisam citas zināšanas,” tā viņa. Tāpat Bērvircavā darbojas līnijdeju kolektīvs “Rančo” un deju kolektīvs “Farida”. Pagasta dāmas sanāk kopā, arī lai gatavotu svētku kartītes un mācītos angļu valodu. Savulaik darbojās sieviešu klubiņš, kuru konsultēja Aina Poiša. Daudzas toreiz sakārtojušas savu privāto dzīvi, atminas S.Zeimule.

Savukārt Sesavas Tautas namā satiekas sieviešu vokālais ansamblis “Sonora”. To vada Ilze Indrikova, un ansamblis pastāv jau 15 gadu. Tajā dzied arī pati I.Krastiņa. “Dziedam dziesmas sirdij – tādas, kas pašām patīk, lai ir forši nākt uz mēģinājumiem,” repertuāra izvēli skaidro tautas nama vadītāja. Darbojas arī senioru deju kolektīvs “Virši zied”, kurā apvienojušās aktīvas dāmas. Latvijas simtgades gadu tas atklāja ar dalību Lietuvas simtgades svinībās Šauļu rajonā. Savukārt bērnu līnijdeju kolektīva “Pēdiņas” vadītāja Dace Neilande iecerējusi ar savējiem piedalīties sacensībās, tāpēc ved viņus skatīties, kā dejo pieredzējušāki dejotāji Rīgā. Darbojas arī bērnu vokālais ansamblis. Diemžēl izjucis jauniešu deju kolektīvs “Pāris”, taču, skatoties uz skolas vecākajiem dejotājiem, ir cerība, ka nākamgad tas varētu atjaunoties. Daudzas brīvā laika aktivitātes iet caur Sesavas bibliotēkas vadītāju Intu Strazdiņu.

Cieņā balles
Tā kā pagastā ir divi tautas nami, tradicionālie pasākumi uz maiņām tiek svinēti abos. Sesavnieki iecienījuši balles – Valentīndienas, Jāņu, Mārtiņu, 18. novembra svētkiem veltīto. Jaungada balle gan tiek gaidīta abos namos. Ja jubileju svin kāds kolektīvs, uz balli aicināti arī citi pagasta iedzīvotāji. I.Krastiņa atklāj, ka tieši Sesavā atkal sākusi iet uz ballēm, un pārsteidzis, ka tās apmeklē visu vecumu iedzīvotāji. Vietējie ir arī ļoti izvēlīgi, ballēs pieraduši pie labas mūzikas, un kultūras darbinieku uzdevums ir latiņu noturēt. I.Krastiņa novērojusi, ka labi apmeklēti ir pagasta svētki, savukārt ziemā atkal iecienīts teātris. Ir teātramīļi, kas nāk uz visām izrādēm. Tiek svinēta arī Sieviešu diena, Lieldienas, Baltā galdauta svētki, pagasta svētki, ir pasākumi senioriem, ar koncertu un eglīti mazajiem bērniem tiek sagaidīti Ziemassvētki. Tāpat pagastā tiek rādītas teātra izrādes, simtgades filmas, notiek koncerti.

“Tā kā Sesavas Tautas nams ir zem viena jumta ar skolu, mani skar arī skolas pasākumi. Tad arī 1. septembris man šķiet kā svētki, tāpat iesaistījos Halovīna svinēšanā. Man patīk, ka bērni nāk uz tautas namu, tas ienes dzīvību. Viņi ir mūsu nākotne,” piemetina I.Krastiņa. Uz Sesavu viņa ir aicinājusi ne vien novada teātrus, bet arī Codes un Īslīces teātri, uzstājies Dramaturgu teātris no Rīgas. “Cenšamies uzaicināt arī pazīstamus māksliniekus, jo ne visi tiek uz Rīgu. Tāpat ģimenēm ar bērniem tāds viens brauciens uz galvaspilsētas teātri vai filmu ir dārgs. Dažreiz atkal šķiet – tu pieved klāt, bet apmeklētāju nav tik daudz, kā gribētos,” stāsta I.Krastiņa.

Pa labi – pilis, pa kreisi – muižas
Savukārt S.Zeimule rēķina, ka pasākumus apmeklē vidēji 50 cilvēku, brauc arī no tuvējiem pagastiem, Jelgavas. Vai ir kādi izaicinājumi, ar kuriem nākas saskarties, vadot kultūras dzīvi pierobežas pagastā? “Ja mēs būtu tuvāk pilsētai, varbūt kāds jelgavnieks vairāk atbrauktu uz pasākumiem. Esam labā vietā – braucot pa labi, nonākam Mežotnes pilī, Mazmežotnes muižā, Rundāles pilī, Bauskā, pa kreisi – Tērvetē, Dobelē, Berķenes, Abgunstes muižā. Var aizbraukt arī uz Jonišķiem,” tā tautas nama vadītāja, uzteicot katru “zobratiņu”, kas palīdz kustēties kopējam mehānismam. Liels atbalsts viņas ikdienas darbā ir kolēģe Rita Marecka, kas ir radoša un visu saprot no viena acu skatiena. Tāda pati savulaik Sesavā bijusi Agrita Jākobsone.

Domājot par nākotni, Bērvircavā iecerēts pretī tautas namam esošo ēku, kas šobrīd pilda noliktavas funkciju, izveidot par nelielu muzeju, kas kādreiz bija iecerēts “Namejos”. Iespējams, tur arī varētu tikt svinēti svētki, norisināties nelielas tikšanās.

Foto: Eva Pričiņa
Materiāls sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un “Latvijas valsts mežu” finansētās Zemgales kultūras programmas 2018 atbalstu.

+ 40

ZZ.lv ARHĪVS

Sesava – pagasts ar diviem tautas namiem (FOTO)

Kategorijas