Laikmeta iezīme – propaganda

2018. gada 29. decembris 12:46

317

Publicistikas valoda, kas sastopama medijos, pastāvīgi mainās līdzi laikam – šī stila attīstība ir cieši saistīta ar tiem procesiem, kas notiek ekonomiskajā, politiskajā un kultūras dzīvē.

No 1940. līdz 1941. gadam un no 1944. līdz 1990. gadam Latvijas teritorijā izveidojoties padomju varas režīmam, mainījās arī tas, ko un kā rakstīja prese, kas bija piepildīta ar režīmam labvēlīgu propagandu. Komunistiskās partijas diktatūru Latvijā īstenoja Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja. Cenzūra kontrolēja kultūras un sabiedrisko dzīvi, presi, radio un televīziju. Tādējādi, kā norāda Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, bija iespējams panākt pilnīgu publiskās sfēras ideoloģizāciju.

Propagandas organizatoru vidū lielu popularitāti ieguva plakāti un sienas avīzes. Ideoloģiskās audzināšanas vajadzībām tika pakļauts arī mācību saturs skolās. Tam vajadzēja pārliecināt par padomju režīma demokrātiskumu, valsts sasniegumiem un tās pārākumu pār Rietumu demokrātijām. Drosmīgāki preses izdevumi mēdza publicēt arī pastāvošajai ideoloģijai nelabvēlīgus materiālus, mācīja lasīt starp rindiņām.

Padomju Savienībā pastāvēja tā sauktais plānveida ekonomikas modelis. Tā pamatā bija privātīpašuma noliegums, plānveidīga valsts saimniecība, turklāt ekonomika bija ideoloģijas un propagandas sastāvdaļa.

Latvijas PSR rūpniecība un lauksaimniecība 20. gadsimta 40. gados strauji tika pārkārtota atbilstoši PSRS sistēmai un vajadzībām. Latvijas PSR notika strauja industrializācija, kas savukārt veicināja neierobežotu imigrāciju. Laukos sākās kolektīvo saimniecību (kolhozu un sovhozu) veidošana, iznīcinot tradicionālo viensētu modeli. Ražošanas tempa un kvalitātes veicināšanai popularizēja sociālistisko sacensību. Produkcijas apjomus pamatā kāpināja nevis ar ražošanas modernizāciju, bet jaunu darbavietu izveidi. Tomēr Latvija, Lietuva un Igaunija 20. gadsimta 40.–80. gados saglabāja augstāku attīstības līmeni nekā citas PSRS republikas.

Stiprinās tautas aizstāves nodomus

1940. gada 10. augusta “Zemgales Komūnists” savā pirmajā numurā raksta: “Jelgavas dienas laikraksta “Zemgales Balss” izdošana ar vakardienu pārtraukta. Tā vietā sākot ar šodienu iznāk “Zemgales Komūnists”. Līdzšinējie “Zemgales Balss” abonenti saņems jauno Zemgales dienas laikrakstu “Zemgales Komūnists”, kuŗa redakcija un kantoris atrodas Jelgavā, Katoļu ielā 2.

Jaunais Zemgales dienas laikraksts plaši apgaismos darba ļaužu dzīvi visos Zemgales novados, sevišķu vērību piegriežot strādnieku, darba zemnieku un darba inteliģences aroda, kultūrāliem un saimnieciskiem jautājumiem. “Zemgales Komūnists” kalpos Padomju Latvijas sociālistiskās republikas gaišajai nākotnei un rūpēsies, lai darba ļaudis piedzīvotu arvienu laimīgākas dienas.”

Tajā pašā numurā lasāms, ka “iekšlietu ministrs V.Lācis atcēlis no amata pagastu vecākos, visus pagasta valdes un padomes locekļus un revīzijas komisijas Auru, Īles, Sesavas, Jaunsvirlaukas, Lielplatones, Šķibes, Lielvircavas, Rubas un Salgales pagastos” un “ar pievienošanos varenajai Padomju Savienībai paredzama strauja rūpniecības attīstība, kas nodrošinās visu darba darītāju stāvokli un cels viņu dzīves līmeni”.

Norādes uz līdzšinējā režīma trūkumiem un jaunā nesto spožo nākotni avīzes tekstos sastopamas pastāvīgi. “Zemgales Komūnists” savu darbu sāk ļoti grūtu uzdevumu priekšā. Zemgale visā pagājušā laikā bijusi centrs fašistiskai domai. Zemgales lielsaimnieku un miljonāru pārstāvji ar bijušo prezidentu Kārli Ulmani priekšgalā lielā mērā bija uzkundzējušies vadīt Latvijas dzīvi. Tāpēc arī izskaidrojams, ka Zemgales bagātie iedzīvotāju slāņi vēl bagātāki kļuva ar valsts kases ļoti lieliem pabalstiem, kuŗus līdzšinējās valdības deva kā atsevišķām organizācijām, tā reakcionārajām pilsētu valdēm un privātām personām.

Tai pašā laikā Jelgavas bijušajai pilsētas valdei, piemēram, nav bijis iespējams sagādāt kaut cik piemērotas telpas bērnu silītei. Tomēr lieli pabalsti dažkārt sēti pa labi un pa kreisi, sēti aizsargu organizācijai, kas lielā mērā nodarbojās tikai ar strādnieku izspiegošanu, brīvības apkaŗošanu. Sēti citur.”

Otrajā numurā publicēts arī jaunā laikraksta mērķis: “Zemgales Komūnista” uzdevums būs stiprināt vienīgās darba ļaužu aizstāves – komūnistiskās partijas – nodomus, strādājot tautas saimnieciskā un kultūrālā stāvokļa uzlabošanai.” No mūsdienu skatpunkta, interesanti, ka šodien nievājošu un teju lamuvārda nozīmi ieguvušais apzīmējums “komunists” tolaik ticis lietots ar lepnumu.

Vācu nezvēri un sieviešu līdztiesība

Fašistiskajam režīmam laikraksta lapās veltīti spilgti epiteti, kas būtu pat vesela pētījuma vērti. Ja ienaidnieks regulāri tiek parādīts kā vienīgais ļaunums, kā lai tam nesāk ticēt? Atjaunojot laikraksta izdošanu, 1944. gada 5. decembrī lasāms: “1941. gadā, fašistiskai Vācijai uzbrūkot, tika pārtraukts laikraksta “Zemgales Komūnists” darbs. Redakcijas darbinieki nolika spalvu un zīmuli, ņēma rokā šauteni, lai aizstāvētu savu zemi pret vācu iebrucējiem. Toreiz Zemgale bija ziedoša zeme, Jelgava skaista pilsēta. Tagad, darbu atjaunojot, mēs stāvam pie Jelgavas drupām. Smagas brūces vācu okupanti situši Zemgales laukiem – sētas nopostītas, druvas nobradātas.

Tūkstošiem mūsu labāko cilvēku krituši frontēs vai vācu nezvēru nomocīti. To starpā ir arī redakcijas darbinieki. Frontē krita b. Vecozols, vācu okupanti Jelgavā nošāva b. Paipalu. Slava kritušiem biedriem! Lāsts vācu slepkavām! Šodien fašistiskais nezvērs atsviests tālu no Padomju zemes robežām. Tikai vienā Latvijas stūrītī mūsu slavenā Sarkanā Armija pabeidz pieveikt ielenktās ienaidnieka daļas. Šodien padomju tautas mobilizē visus spēkus pēdējam triecienam, lai iznīcinātu fašistisko nezvēru viņa paša midzenī.”

“Zemgales Komūnists” pirmajā numurā pievērsies arī sieviešu tiesībām, ar kurām, kā lasāms laikrakstā, Padomju Savienībā viss kārtībā: “Latvijas Komūnistiskās partijas sieviešu vadība sasauc 11. augustā pl. 11 rītā Miezītes muižas parkā un pl. 16 Vienības parkā sieviešu masu sapulci. Sufražistes! Vīrietes! Emancipētās sievietes! Tādus un tamlīdzīgus nosaukumus sieviešu kustībai mēs bijām līdz šim paraduši dzirdēt.

Tas bija līdz šim, un mēs ar prieku viņus atstājam kapitālistiskām valstīm, jo tikai viņas pazīst šos vārdus un šo kustību. Pie mums uz priekšu šādiem vārdiem nav vietas un arī nebūs. Padomju Savienībā nepazīst ne tādu sieviešu kustību, ne arī tāda specifiska sieviešu jautājuma. Par sievieti gādā un to sargā pati valsts. Kāds specifisks sieviešu jautājums varētu arī pacelties valstī, kur sievietes nemaz nepazīst tiesību aprobežošanu? Kur sieviete it visās darba nozarēs ir līdzīgi vīriešiem viena darba darītāja un arī vienādas algas saņēmēja.”

Iegulda dižās programmas izpildē

“Zemgales Komūnista” sekotājs laikraksts “Darba Uzvara”, kas iznāca no 1962. līdz 1989. gadam, savās lapās vairāk pievērsies sociālistiskās sacensības un partijas slavināšanai, uzteic čaklākos strādniekus un pakrata pirkstu tiem, kuri celtniecībā vai lauksaimniecības darbos atpaliek no plāna, tādējādi mudinot viņus saņemties, strādāt vairāk un produktīvāk.

Laikraksts pievēršas arī izglītības jautājumiem, iedzīvotāju sūdzībām, audzināšanai, kauninot tos, kas pastrādājuši kādu pārkāpumu vai, piemēram, pārāk izšķērdīgi apietas ar kopējo mantu. Tiek arī risināti sadzīviski jautājumi. Tāpat laikrakstā atspoguļoti tādi notikumi kā Lielā Oktobra revolūcija, partijas kongress, Darba svētki, vietējo sasniegumi sportā un lielākie notikumi kultūrā.

“Darba Uzvaras” pirmajā numurā 1962. gada 17. maijā lasāms: “Lieli uzdevumi rūpniecībā, transportā un celtniecībā mūsu pilsētas darbaļaudīm jāveic 1962. gadā – ceturtajā septiņgades gadā. Pilsētas rūpniecības uzņēmumu kolektīvi, PSKP 22. kongresa vēsturisko lēmumu iedvesmoti, šogad pieņēma paaugstinātas saistības saražot par simtiem tūkstošiem rubļu produkcijas virs plāna, līdz ar to dodot cienīgu ieguldījumu padomju tautas dižās programmas izpildē komunisma materiāli tehniskās bāzes radīšanā. Pilsētas rūpniecības panākumi pirmajā ceturksnī un aprīlī rāda, ka panākumi neizpaliks. Pirmā ceturkšņa plānu pilsētas rūpniecības uzņēmumi izpildīja par 103,4 procentiem. Ražošanas apjoma pieaugums produkcijas kopvērtībā pirmajā ceturksnī, salīdzinot ar attiecīgo periodu pērn, sasniedza 10,1 procentu.

Mašīnbūves rūpnīcas, 19. ATK, Jelgavas dzelzceļa stacijas, būvdetaļu rūpnīcas, ādu fabrikas un citi pirmrindas kolektīvi, plaši izvēršot sacensību, guvuši lieliskus panākumus. Viņi sociālistiskajā sacensībā izcīnīja labākās vietas un attiecīgo ministriju, resoru, partijas pilsētas komitejas un pilsētas izpildkomitejas ceļojošos Sarkanos karogus.

Tomēr vesela rinda uzņēmumu (gaļas kombināts, pienotava, kravas autotransporta kantoris, vispārējās celtniecības trests, remontu un celtniecības pārvalde, celtniecības un montāžas vilciens) netika galā ar saviem uzdevumiem. Šo uzņēmumu vadītāji, partijas, arodbiedrību un komjaunatnes organizācijas nav mācējušas mobilizēt kolektīvus, izmantot iekšējās rezerves, uzlabot darba organizāciju un celt darba ražīgumu, lai panāktu ražošanas plānu sekmīgu izpildi.”

Saviļņo Brežņeva runa un Oktobra revolūcijas gadadiena

Sava nodeva arī partijai, piemēram, 1978. gada 20. decembra numurā: “Mūs visus dziļi saviļņojuši PSKP CK 1978. gada novembra Plēnuma lēmumi un PSKP CK ģenerālsekretāra PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja biedra L.Brežņeva runa Plēnumā, kurā dots augsts novērtējums piecgades trīs gados paveiktajam un norādīti ceļi darba tālākai uzlabošanai.

PSRS Konstitūcijas un Latvijas PSR Konstitūcijas pieņemšanai, Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 60. gadadienas un PSRS Konstitūcijas pirmās gadadienas svinīgai atzīmēšanai bija milzīga ietekme uz padomju cilvēku, arī mūsu pilsētas darbaļaužu politisko un darba aktivitāti. Tas sekmēja PSKP XXV kongresa lēmumu īstenošanu, desmitās piecgades triju gadu galveno uzdevumu sekmīgu izpildi.

Pilsētas Tautas deputātu padomes un tās pakļauto uzņēmumu un organizāciju komunisti partijas pilsētas komitejas vadībā realizēja dzīvē partijas un valdības lēmumus, kā arī partijas pilsētas komitejas un savus lēmumus, kas nosprauda pasākumus iedzīvotāju labklājības paaugstināšanai, pilsētas sociāli ekonomiskajai attīstībai. Aizvadītajos trīs gados veikts darbs deputātu apmācībai, viņu aktivitātes paaugstināšanai.”

1988. gada 11. oktobra laikrakstā nepaliek bez ievērības Latvijas PSR Augstākās Padomes sesija, kurā par Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāju ievēlēts deputāts Anatolijs Gorbunovs un vienbalsīgi pieņemts lēmums par latviešu valodas statusu.

Mainoties politiskajai situācijai valstī, mainās ne vien laikrakstā atspoguļotās tēmas, bet arī pasniegšanas veids. Jau 80. gadu otrajā pusē raksti kļūst politiski neitrālāki, līdz šim valdošā propaganda pamazām izzūd. Lai arī, šodienas acīm lasot, gribas pavīpsnāt par sava laika tekstu autoru nodevu režīmam, apziņa, ka gadu desmitiem prese, ko šodien saucam par ceturto varu, izmantota politisku ideju sēšanai tautā, liek būt piesardzīgiem un kritiski vērtēt visapkārt pieejamās informācijas saturu.

Foto: Eva Pričiņa
Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

ZZ.lv ARHĪVS

Laikmeta iezīme – propaganda

Kategorijas