ZZ.lv ARHĪVS

Logo

Kuplā Dzierkaļu saime iegūst apbalvojumu “Latvijas lepnums”

zz.lv
Vietējās ziņas

2018. gada 27. decembris 16:44

1666
Kuplā Dzierkaļu saime iegūst apbalvojumu “Latvijas lepnums”

Par Jelgavā dzīvojošo Dzierkaļu ģimeni, kas saņēmusi apbalvojumu “Latvijas lepnums”, raksta portāls diena.lv.

"Viens no maniem dēliem teica, ka es jau varētu visu pasauli adoptēt," smejas Aija Dzierkale, kura kopā ar vīru Jāzepu pieteikta “Latvijas lepnuma” balvai. Dzierkaļu pāris 30 laulības gados aprūpējis vairāk nekā 20 bērnu.

"Laime? Tas ir tad, kad visi veseli, ir mājās, kad iet ņigu ņegu," smaidot saka Aija Dzierkale. Pēcpusdienā, kad satiekamies, mājās ir tikai pieci no plašās Dzierkaļu ģimenes, bet arī tad jau liekas daudz, jo rosība ir nemitīga. Atskan telefona zvans no Latgalē dzīvojošās vecākās meitas, kurai jau pašai divas meitiņas, ar ziņu, ka sunim piedzimuši trīs kucēni, un Markus, kurš šobrīd ģimenē ir visjaunākais, kļūst nemierīgs, jo noteikti grib kucēnus redzēt – tūlīt un tagad. 

Skaits nav būtiskākais

Aijai un Jāzepam Dzierkaļiem ir deviņi bērni. Taču par mammu un tēti viņus sauc daudz, daudz vairāk bērnu. Uz abu roku pirkstiem nemaz nevar saskatīt, orientējoši sanākot 11, bet tas varētu būt arī neprecīzs skaitlis. "Ne jau skaitļi ir svarīgākais rādītājs," mierīgi saka Aija.

Beidzot audžuģimenei un viesģimenei ir noteikts statuss un tās tiek respektētas, bet senāk sabiedrības attieksme nebija tik pozitīva.

"Jāsaka kā Bībelē, ka iesākumā bija vārds," taujāta par pirmo impulsu uzņemties rūpes par bērnunamā nonākušajiem bērniem, saka Aija. Vairāk nekā pirms 20 gadiem, kad Dzierkaļi dzīvojuši Latgalē, reiz televīzijas raidījumā izdzirdējuši aicinājumu ņemt bērnunama bērnus vasarā pie sevis, lai viņiem būtu iespēja dzīvot mājās. "Sirdī kaut kas iekņudējās. Mums toreiz bija pieci bērni, tāds labs bariņš. Apspriedos ar vīru, un izlēmām, ka mēs varam paņemt pie sevis vēl kādu bērnu," Aija atceras. Pirmais bērns bija Oļesja. Toreiz nebija termina "viesģimene", bet būt apmēram par tādu sanācis. Kad Dzierkaļiem radusies izdevība pārvākties uz Rīgu, bērnunama audzinātāja paziņojusi, ka Oļesja, kas bija nepilngadīga, gaida bērniņu. "Varētu jau teikt, ka tā nav mūsu darīšana, bet es jutos atbildīga gan par viņu, gan par mazulīti. Toreiz jau bija skaidrs, ka bērniņu pie Oļesjas neatstās, bet sūtīs uz citu bērnunamu. Tāda sistēma... Paņēmu viņu aizbildniecībā, un bērniņš jau piedzima mūsu ģimenē. Es pati toreiz gaidīju Terēzi," stāsta Aija. Mazulītes piedzima gandrīz vienā laikā, un, tā teikt, pie vienas vannošanas, putriņām un ratiņiem bija divi bēbji. "Pēc gada Oļesja aizgāja savā dzīvē. Gājis viņai ir visādi – pa kalniem un lejām. Bija laiks, kad viņas trīs bērni dzīvoja pie mums."

Ikreiz, kad Dzierkaļu pāris nolēmis, ka ņems kādu svešu bērnu, ģimenē katrai atvasei prasījis, vai nav pretī, bet "visi piekrituši un akceptējuši, un tikai tāpēc mēs to varam.

Un, ja man ir tāds atbalsts, tad – darām," skaidro Aija un piebilst, ka jaunākā meita ir tā, kas viņu neizlaiž no acīm. "Jo bērnu vairāk, jo mīlestība kļūst lielāka un nepietrūkst nevienam. Viens no maniem dēliem teica, ka es jau varētu visu pasauli adoptēt," Aija gaiši smej. Starp citu, viņai pašai ir tikai viena māsa. "Laikam visu to, ko pati nesaņēmu bērnībā, gribēju realizēt savā dzīvē. Es zināju, ko es gribu un kā to var izdarīt. Vīrs man nekad neko nav pārmetis, viņš mani atbalsta. Es jūtos stipra, jo viņš ir mans stiprais plecs. Jebkurā jautājumā, jebkurā brīdī..." ar mīlestību saka Aija.  

Komanda un personības

Daudzbērnu ģimenei kaut kur kopā doties nav viegli. Vajadzīgs gandrīz autobuss, arī finansiāli tas uzreiz prasa ievērojamu summu. "Nesaprotu, kā varēju senāk, kad bija astoņi nepilngadīgi bērni, cits par citu mazāks, tikt ar visu galā. Skatos vecos video un pati brīnos," smejas Aija. Viņas mašīnā esot septiņas vietas, un nemaz jau tik bieži tā kopā braukšana nesanākot. "Katram jau vienmēr ir savas darīšanas un iešanas. Valsts svētkos, piemēram, divi bērni brauca izskriet Latvijas kontūru, bet citiem diviem tajā laikā bija jābūt svētku koncertā. Tad nu atliek tikai menedžēt," skaidro Aija. Taču gadu no gada lielā ģimene cenšas sapulcēties Ziemassvētkos un Jāņos. Vasarā visi brauc uz Latgali, kur jau piecus gadus Līgo dienā Mežvidos notiek sporta spēles. Komandā jābūt sešiem cilvēkiem, un no Dzierkaļu ģimenes sanāk vairākas komandas. "Vienmēr esam starp uzvarētājiem! Kopā esam stipri un vienoti," priecājas Aija. Pasākums tiek fotografēts un filmēts, un Ziemassvētkos visi kopā skatās videostāstu. Cītīgi filmēti un fotografēti tiek visi nozīmīgākie dzīves notikumi, un katram bērnam ir savs arhīviņš. 

Kopumā visu samenedžēt nemaz neesot tik grūti, jo Aija to visu uztver kā normālu darbu: "Man ir plānotājs. Viss, kur un cikos jābūt, tiek pierakstīts. Paļaujos arī uz lielajiem bērniem, kuri aizvedīs, atvedīs, paņems, sapucēs. Lielie dzīvo prom Rīgā, bet tuvu cits citam."

Katram savi puni

Aija neslēpj informāciju, ka daudzi no viņas bērniem nāk no bērnunama: "Ģimenē parādās jauns bērns, un tas ir pilnīgi dabīgi. No kurienes, kāpēc – ja ir kāds jautājums, lūdzu, pie manis, nav nekādu noslēpumu. Vieglāk ir pateikt patiesību nekā melot." 
Protams, bērnu audzināšanā gadās visādi, bet problēmas ātri aizmirstas. "Nu, kas tas par kreņķi, kad pusaudzis cērt durvis? Tas nav nekas ārkārtējs! Raksturs taču katram savs," Aija ir mierīga un nosvērta, un grūti iedomāties viņu dusmīgu. Bērnu vecumu amplitūda šobrīd ir no 30 līdz četriem gadiem. Aijas dzīves pieredze arī rāda – nav tā, ka no konkrētas dzimšanas dienas sākas grūtais vecums. Kādam 25 gadu vecumā pēkšņi var parādīties problēmas, un ir arī cilvēki, kuri dīvaini sāk izturēties mūža otrajā pusē, kad jau daudz sasnieguši un varētu mierīgi dzīvot, bet nē – paši sāk radīt problēmas sev un pasaulei.

Toties Aijai ir daudz ko stāstīt par bērnu priecīgajiem brīžiem, viņu panākumiem. "Ir prieks, kad redzi, ka bērns ir laimīgs. Kristīne Latvijas izlasē spēlē volejbolu! Terēze ļoti skaisti dzied. Anniņa visu grib paspēt – teātris, dziedāšana, vieglatlētika. Es bērnus atbalstīšu jebkurā jomā, kur gribas pamēģināt savus spēkus. Lai mēģina un saprot – patīk vai nepatīk, padodas vai tomēr ne.  Mārtiņš spēlē hokeju, viņam patlaban, no junioriem pārejot uz pieaugušo komandu, nav viegli, bet šis posms ir jāpārvar." 

Aija uzskata, ka bērniem, kuriem pietrūcis vecāku mīlestības, nav īstā dzīves pamata un viņi mēdz būt apjukuši.

"Mans mērķis ir dot drošības sajūtu, parādīt, ka pie mums mājās viss ir kārtībā un mēs savējos atbalstīsim jebkurā gaitā un situācijā." Latvijā patlaban daudz runā par to, ka jāiztiek bez bērnunamiem. Cik reāli tas ir, pēc Aijas domām? Protams, samazināt bērnunamu skaitu Latvijā ir reāli, bet pilnībā iztikt bez tiem nevarēs, jo ir dažādi bērni un ir dažādi vecāki, ir ļoti atšķirīgas situācijas, un audžuģimenes visas citu vecāku sociālās, medicīniskās, juridiskās un psiholoģiskās problēmas vienmēr atrisināt nespēs, Aija prognozē.   

Krūzei jābūt pilnai

Lai arī apkārt liela ģimene, Aijai pašai savu hobiju un interešu ir ļoti daudz. Šogad simtgadei par godu izšuvusi tautisko kreklu ar sarkano krustdūrienu. Viņas vaļasprieks ir arī ciltskoka veidošana. "Ir apzinātas astoņas paaudzes, zaros ir informācija, kur, kad dzimis, brāļi, māsas. Jo dziļākas saknes, jo pats būsi stabilāks." Vai audžubērni arī ir tajā kokā? "Divi ir aizgājuši adopcijā uz Franciju, divi ir citā audžuģimenē, tie bija paši jaunākie, ko biju paņēmusi un kam beidzās krīzes audžuģimenes laiks. Diviem audžubērniem bija iespēja tikt adoptētiem uz ārzemēm, bet viņi atteicās, palika pie mums," stāsta Aija.

"Ja krūze ir tukša, tu nevari no tās nevienam ieliet. Ko es došu citiem, ja pati būšu ne tāda, ne šāda?" Aija spriež. Viņa neseko skaitļiem un nezina, cik liela pensija viņai reiz būs, jo darba stāžs ir mazs. Viņa aktīvi darbojas arī audžuģimeņu atbalsta grupās. "Tiekoties un runājot ar citām audžumammām, saprotu, ka man viss ir kārtībā. Stāstot par savu pieredzi, esmu darbojusies kā mentors. Sarunas un atbalsts, un padomi ir vajadzīgi arī man." 

Dzierkaļu dzīvošanas pamatprincips? "Ar galvu sienā neskrienam. Neko neplānojam – kā būtu labāk, pareizāk, bet darām. Kad nāk problēma, tad to arī risinām."


Foto: Anrijs Požarskis, diena.lv

 

Kategorijas

Kategorijas