Reģionālais laikraksts – dažādiem viedokļiem

2018. gada 29. novembris 22:54

218

Reģionālais laikraksts – dažādiem viedokļiem

Tuvojoties jaunā gada slieksnim, kad parasti laikraksti sludina abonēšanas kampaņas, lūdzām “Zemgales Ziņu” abonentus izteikties par to, kā un kāpēc viņi lasa mūsu veidoto laikrakstu un portālu, kā redz to lomu sabiedrībā. Pirmkārt, tas nepieciešams, lai kopīgiem spēkiem turpmāk “Zemgales Ziņas” attīstītos un taptu vēl interesantākas saviem lasītājiem. Otrkārt, mūsdienās arvien vairāk tiek aktualizēta sabiedrības medijpratība, kas saistās ar politisko kultūru, kritisko domāšanu. Lai mēs nekļūtu kā aitu bars, kas bez apdoma seko vienam barvedim, bet gan esam zinoši, gudri un sadarboties spējīgi saimnieki savā valstī. Šajā procesā nozīmīga loma ir arī reģionālajiem laikrakstiem, kas cenšas uzklausīt gan pretējus skaļu strīdnieku viedokļus, gan varbūt klusu nopūtu, ar kuru tiek pateikts būtiskākais.

Uldis Dūmiņš, Zemgales Nevalstisko organizāciju centra valdes priekšsēdētājs
Es uzticos sabiedriskajiem medijiem, klausos Latvijas Radio un skatos portālu zz.lv. Presi lasu nedaudz. Uz “dzelteno presi” nereaģēju. Nelasu arī laikrakstus, kas ir politiski ietekmēti. Domāju, ka reģionālā prese no šādas ietekmes ir brīva. Taču būt brīviem nav viegli. Izmantojot likumu spraugas, reģionālajiem medijiem pretdarbojas pašvaldības, kas izdod savus izdevumus un rada negodīgu konkurenci. To es nekad neesmu atbalstījis. Nebūtu jau problēmu, ja pašvaldības drukātu informatīvas lapas ar plānoto pasākumu sarakstu, bet tās veido pašslavinošu pseidožurnālistiku. Pašvaldībām būtu jāvada dzīve savā reģionā tā, lai tā attīstītos pozitīvi un to atbilstoši arī atspoguļotu objektīvie neatkarīgie mediji. Pašvaldībām nebūtu jābaidās no neatkarīgajiem medijiem.
Sekoju informācijai arī sociālajos tīklos, tostarp nevalstisko organizāciju “Providus”, “Delnas”, “Jelgavas attīstībai” mājaslapām, taču apzinos, ka, pārlieku aizraujoties ar informāciju sociālajos tīklos, cilvēks var nonākt paša veidotā informācijas burbulī, un tu vairs īsti nezini, kas apkārtnē notiek.

Guntis Rozītis, Latvijas Šķirnes zirgu audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētājs
Kopš mana dzīve un darba mūžs rit Ozolniekos un Jelgavā, es arī lasu vietējo laikrakstu. Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā sāku strādāt 1966. gadā. Domāju, ka mūsu ģimene ir laikraksta abonenti kopš 70. gadu sākuma, kad Mušķos sākām veidot Lauksaimniecības akadēmijas Zirgkopības mācību centru. Uzskatu, ka ir jāzina, kas notiek tuvākajā apkārtnē. Lasu arī ziņas internetā. Man dators ir tā iekārtots, ka, to ieslēdzot, uzreiz “izlec” portāls zz.lv. Internetā pamatīgāk interesējos arī par Aizkrauklē un Bauskā notiekošo.

Neapmierina tas, ka 2016. gada vasarā “Zemgales Ziņas” sāka iznākt reizi nedēļā, tādējādi avīzē drukātās ziņas tomēr noveco. Toreiz, kad notika pāreja uz iznākšanu vienu reizi, mēs pat atteicāmies no laikraksta abonēšanas, taču pēc pāris mēnešiem to tomēr atsākām, jo gribējās vietējo avīzi palasīt. Es saprotu, ka pasta piegādes un papildu darbs redakcijai maksā naudu, tomēr vēlme, lai avīze iznāk biežāk, paliek.

Ar “Zemgales Ziņām” aktīvi komunicēju 90. gadu sākumā, kad biju ievēlēts par Cenu pagasta padomes deputātu. Tajā laikā bija svarīgi atjaunot ciemiem vēsturisko nosaukumus. Ar avīzes līdzdalību, piemēram, tika atjaunots Ānes, Branku, Jaunpēternieku vārds. Padomju gados šīm vietām bija citi nosaukumi: “Krasnaja gļina” vai “Sarkanais māls”, “Spartaks”. Caur vietējo laikrakstu strīdējāmies, kā kuru vietu vajadzētu saukt. “Zemgales Ziņām” bija sava loma, lai sabiedrībā ieviestos arī vēsturiskais Salgales pagasta nosaukums. Pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes mājas “Auči”, literātu Elzas Stērstes un Edvarta Virzas “Billītes”, Līgotņu Jēkaba dzimtās “Dauknas”, koktēlnieka Krišjāņa Kugras dzimtie “Lielzaimi”, kā arī 1561. gadā būvētā Salgales baznīca vēsturiski atradās Salgales, nevis Sidrabenes pagastā, kas bija kā kompromisa nosaukums, padomju laikā apvienojot Sidrabenes un Garozas pagastus.
Tagad laikrakstiem nerakstu, kolēģi Latvijas Šķirnes zirgu audzētāju asociācijā man gan to pārmet.

Paulis Rēvelis, Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdis
Kādu laiku ”Zemgales Ziņas” neabonēju. Laikraksts vairs nebija tas atmodas rosinātājs kā 80. un 90. gados, un bez tā it kā varēja iztikt. Taču šogad abonēšanu atsāku, pasūtīju uzreiz uz veselu gadu. Pa šo laiku esmu sapratis, ka, lasot “Zemgales Ziņas”, man veidojas plašs skats par kultūras dzīvi Jelgavā, apkārtnē un tuvākajos kaimiņos. Ozolnieki, Auči, Dobele..., mani interesē, kas tur notiek. Mani interesē arī avīzē aprakstītā saimnieciskā dzīve. Forši ir ceļojumu apraksti, sevišķi tie, kas stāsta par tuvāko apkārtni.

Lasu arī portālu zz.lv, turklāt rakstu tajā komentārus (ar pieņemtu vārdu, kas izveidots no mana un sievas vārda). Neapšaubāmi, šāda iespēja brīvi izteikties ir demokrātiska vērtība. Mūsdienās cilvēki jūtas vientuļāki un laikraksts ir viens no palīgiem, lai tu nepaliec malā, bet iesaisties sabiedrībā un atklājies tai – skaidri un gaiši. Protams, mūsdienu sabiedrībā ir ļoti daudz informācijas, tostarp nepatiesas. Tā dziļākā patiesība ir tā, ko tu pieņem savā sirdī, tā, kas atbilst tavām vērtībām, ko esi apzinājies dzīves gaitā.

Foto: no arhīva

Materiāls sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

ZZ.lv ARHĪVS

Reģionālais laikraksts – dažādiem viedokļiem

Kategorijas