Ar dzīvu interesi par saviem priekštečiem. Kopš 2008. gada katru novembri Tīreļos notiek vecā Kalnciema pagasta iedzīvotāju saiets (FOTO)

2018. gada 16. novembris 11:14

1613

Ar dzīvu interesi par saviem priekštečiem. Kopš 2008. gada katru novembri Tīreļos notiek vecā Kalnciema pagasta iedzīvotāju saiets (FOTO)

Vienpadsmito gadu novembrī, veļu laikā vecā Kalnciema pagasta Ārsta mājā, kur tagad atrodas Tīreļu ciema bibliotēka, sanāk ap trīsdesmit pārsvarā vecās un vidējās paaudzes cilvēku, lai izrunātu, vētītu savas apkārtnes kultūrvēsturiskās vērtības, pieminētu novadniekus un vienkārši satiktos. Pasākuma vadītājs un rosinātājs ir turpat Tīreļu ciema Kraujās dzīvojošais jaunais vēsturnieks, tagad Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja darbinieks Dāvis Beitlers. 2008. gadā, kad tika rīkots pirmais saiets, viņš vēl bija Kalnciema vidusskolas devītklasnieks. Latviešu valodas un literatūras skolotājas, reizē arī klases audzinātājas Gundegas Veisas vadībā Dāvis bija uzrakstījis projekta darbu par Kalnciema muižu. Tā zinātkārais puisis ļoti nopietni ieinteresējās par savas dzīvesvietas vēsturi, ka sāka rosināt veco Kalnciema pagasta ļaužu tikšanās.

Izdevās glābt baznīcu
Ārsta mājas namamāte Tīreļu ciema bibliotekāre Vija Jansone teic, ka Dāvis ir liels malacis, kas jau puišeļa vecumā “visu to iesāka.” Viņa priecājas, ka ikgadējā vecā Kalnciema pagasta ļaužu tikšanās ir mīļa un sirsnīga. No Kalnciema pagasta nākušā kuģu būves inženiera Voldemāra Šmuldera dēls fotomākslinieks Aivis Šmulders secina, ka šie saieti gadu no gada kļūst interesantāki.
11. saiets, kā ierasts, sākās ar Dāvja Beitlera veidoto 2018. gada notikumu topu, kur pirmajā vietā ir sekmīgi pabeigtais 125 tūkstošus eiro vērtais Kalnciema–Klīves baznīcas jumta remonts. Pēc Dāvja domām, tagad atliek vien saremontēt 1934. gadā tapušās ērģeles, kas ir latviešu meistara Andreja Sūnākļa vienīgais cauri laikiem līdz mūsdienām izdzīvojušais darbs. Pasākuma vadītājs pie gada notikumiem izcēla arī stabilo tradīciju pirmajā janvāra sestdienā rīkot Latviešu strēlnieku piemiņas dienu un degt atmiņu ugunskurus Ložmetējkalnā. Ne tik plaši apzināta vērtība ir Kalnciema–Klīves baznīcas draudzes uzturētā tradīcija septiņās tai piederīgajās kapsētās rīkot garīgos kapusvētkus. “Daudzviet kapusvētkus rīko vien pašvaldības, taču mums to spēj arī pašu draudze,” piebilda Dāvis. Saietā tika pieminēti arī gada aizgājēji (laikā starp 10. un 11. saietu), to vidū skolotājs un starptautiski pazīstams šaha kompozīciju autors Imants Dulbergs, skolotāji Benita Vītiņa un Viesturs Kleinbergs, vijolnieks Valdis Zariņš un citi.

Ludis Neimanis ir pelnījis vairāk
Ar pamatīgu, stundu garu, priekšlasījumu par Kalnciema pagastā dzimušo un augušo grāmatizdevēju un tirgotāju Ludi Neimani (1863–1926) uzstājās Latvijas Universitātes profesors Viesturs Zanders, kurš Kalnciema pagasta ļaužu saietā piedalījās pirmo reizi. Zinātnieks atzīst, ka diemžēl nav pilnīgi skaidru ziņu, kāda rada Ludis Neimanis varētu būt par trīsdesmit gadiem vecākajam Jānim Neimanim (1833–1889). Pēdējais bija Kalnciema pagastvecis, kā arī Jelgavas Latviešu biedrības pirmais priekšsēdētājs, kam ir ievērojami nopelni biedrības dibināšanā. Vienīgi diezgan skaidri zināms, ka abi guļ Puču kapos. Tiesa, L.Neimaņa atdusas vietu mūsdienās nav izdevies atrast. Tuvāku piederīgo viņiem abiem nav. Profesors V.Zanders piezīmēja, ka Neimaņu dzimta varētu būt pētniekiem interesanta saistībā ar latviešu nacionālās pašapziņas celšanu. Viņš arī minēja, ka pirms divām nedēļām Rīgā atzīmēta Latviešu biedrības simtpiecdesmitgade.

Savā izdevējdarbības laikā, kas ilga no 1891. līdz 1926. gadam, L.Neimanis laidis pasaulē ap 70 grāmatu. Tostarp ir Ādolfa Alunāna veidotā “Zobugala” kalendāra trīs laidieni (1892–1895), Rūdolfa Blaumaņa, kā arī tolaik tautā populārā Andrieva Niedras kopotie raksti. Četros sējumos izdotas “Latviešu tautas anekdotes”. Profesors minēja, ka ilggadējā Misiņa bibliotēkas darbiniece Līvija Labrence par L.Neimani rakstījusi 1984. gadā izdotajās “Jelgavas grāmatās”. Tomēr, viņaprāt, L.Neimanis noteikti būtu pelnījis plašāku ievērību. “Iespējams, mūsdienās, kad informācija ir viegli pieejama, kādam var likties: kas gan tur sevišķs sagatavot kādu dzejas antoloģiju vai kopoto rakstu izdevumu! Bet tā nemaz nav, piemēram, Kārļa Skalbes kopoto rakstu izdošana atkal un atkal ir uz sēkļa...” piezīmēja V.Zanders.

Viņš domā, ka L.Neimanim nevar piedēvēt to, ka viņš būtu mērķtiecīgs jaunu autoru meklētājs un atbalstītājs. Tomēr fakts, ka viņš ir Aspazijas un Viļa Plūdoņa pirmo dzejoļu krājumu – attiecīgi “Sarkanās puķes” (1897) un “Pirmie akordi” – izdevējs, liecina pats par sevi. “Ļoti vienkāršs, demokrātisks, ne revolucionārs, bet ar darba cilvēka interešu izpratni. Uzticējās cilvēkam, viņa godīgumam. Par grāmatu izdošanu nekad rakstiskas vienošanās netika slēgtas. Grāmatu veikalā Jelgavā viņš parasti bija viens,” profesors citēja L.Neimaņa laikabiedru raksturojumus. Pieminot šo grāmatu veikalu Jelgavā, pensionētā Kalnciema vidusskolas skolotāja Mirdza Granta atcerējās, ka viņa pusaudzes vecumā 30. gados šajā grāmatnīcā pirkusi mācību grāmatas, tostarp V.Plūdoņa sastādīto “Latviešu literatūras vēsturi”. L.Neimaņa grāmatnīca Jelgavā saglabājās līdz 1944. gadam – vēl 18 gadu pēc tam, kad viņš pats jau bija devies aizsaulē.

Varas vīri “nekustināja ne pirksta”
Kārtējo reizi Kalnciema pagasta saietā piedalījās vēsturniece Santa Vītiņa, kuras senči nāk no šī pagasta. Šoreiz viņa stāstīja par nespējnieku aprūpi, kas dokumentēta jau Klīvmuižas revīzijas aktos 18. gadsimta pirmajā pusē. Tur uzskaitītas lauku mājas, kurās ir pieņemti nespējnieki: veci, slimi, akli, klibi cilvēki, kas “nav pie pilna prāta”, kā arī trūcīgi bērni. Dokumentēta arī šādi uzturamo cilvēku ēdienu karte, tajā nebija gaļas. Vēlāk pagastā tika izveidota nabagmāja, kurā bijusi dēļu grīda un ar eļļas krāsu krāsoti logi. Pirmajā pasaules karā tā nopostīta, tādēļ 1920. gadā 55 Kalnciema pagasta nespējnieki atkal tika izvietoti pa lauku mājām. 1924. gadā notiek atjaunotās patversmes jeb nabagmājas atklāšana. S.Vītiņa piezīmē, ka saglabājušies dokumenti, kuros redzams, ka uz komandantes amatu piesakās trīs Kalnciema pagasta saimnieces: Emīlija Dušele, Matilde Zutis un Jūle Krastiņš.

Raksturojot nabagmājas iemītnieku dzīvi, vēsturniece sīkāk apskatīja kāda nespējnieka sūdzību. Tajā minēts, ka pagalma aka ir bez grodiem un vinčas, gultās blaktis, bet trepes, kas ved uz bēniņiem, ir nespējniekiem nepiemērotas. Ar analfabēta trim krustiem parakstītā sūdzība aizceļoja gan uz Jelgavas apriņķa valdi, gan uz Saeimas sociāldemokrātu mazinieku frakciju un laikrakstu “Laukstrādnieks,” kur tā publicēta ar ievadteikumu: “Kalnciema pagasta varas vīri nekustina ne pirksta, lai novērstu nekārtības pagasta nespējnieku patversmē.” Tiesa, izmeklējot sūdzību, noskaidrots, ka nespējniekiem uz bēniņiem nemaz nav jākāpj, nav arī pašiem jāsmeļ akā ūdens. Tomēr arhīvā saglabājies Sarkana Krusta māsas ziņojums, kurā viņa fiksē, ka patversmes telpas netiek pienācīgi vēdinātas un trūkst tīras gultas veļas. “Viena simt gadus veca vecenīte, nespējīga pati piecelties, jau ilgāku laiku guļ uz pilnīgi kailiem dēļiem,” rakstīts minētajā ziņojumā.

Uzstājas idejas vārdā
Saieta oficiālo daļu, kas ilga trīs stundas, noslēdza profesionāla dzimtas koku pētniece Agnese Lūse, kuras senči arī dzīvojuši Kalnciema pagastā, turklāt vecvectēvs Aleksandrs Lūsis kopā ar ģimeni Otrā pasaules kara laikā Kalnciema pagastā strādājis par ārstu, dzīvojis tieši Ārsta mājā. A.Lūse sniedza padomus, kā, izmantojot interneta iespējas, būtu jāveic dzimtas pētījums.
Saietā nolasītos, ar lielu interesi uzklausītos un aplausiem sveiktos ziņojumus ir plānots publicēt Kalnciema pagasta muzeja biedrības rakstu otrajā izdevumā.

Ar D.Beitlera oriģināldziesmām saietu kuplināja vokāli instrumentālais ansamblis “Krastu balss”, ko vada pats Dāvis, kas turklāt ir baznīcas ērģelnieks. Pēc oficiālās daļas visi tika aicināti uz mielastu, ko bija sarūpējusi pašvaldība, kā arī uz Kalnciema pagasta vēstures ekspozīcijas apskati. Pēc tradīcijas ziņotāji saietā uzstājas par brīvu jeb idejas vārdā.

Vēl padomju laika teritoriālo pārdalījumu rezultātā 1979. gadā Kalnciema pagasts tika pievienots Valgundes pagastam. Vecā pagasta nosaukumu saglabājusi Kalnciema–Klīves draudze, Kalnciema vidusskola, kā arī kapi un mežu masīvs, kas iestiepjas Babītes pagastā. 2009. gadā Kalnciema pagasts kā teritoriāla vienība tika atjaunota, taču ne vecajās robežās, bet gan ap Kalnciema ciematu, kam vienu laiku bija pat pilsētas statuss. Tā sanācis, ka šobaltdien Jelgavas novadā ir divas Kalnciema vidusskolas – vecā, kuras pirmsākums ir 1839. gadā, un Kalnciema pagasta vidusskola, kas atrodas Kalnciema ciematā Lielupes pretējā krastā.

Foto: Jānis Bērziņš

Materiāls sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un “Latvijas valsts mežu” finansētās Zemgales kultūras programmas 2018 atbalstu

ZZ.lv ARHĪVS

Ar dzīvu interesi par saviem priekštečiem. Kopš 2008. gada katru novembri Tīreļos notiek vecā Kalnciema pagasta iedzīvotāju saiets (FOTO)

Kategorijas