Zelma Ozoliņa: Tas bija 1958. gads, kad aizgāju uz peldētavu Ķīšezerā

2018. gada 9. novembris 09:42

741

Zelma Ozoliņa: Tas bija 1958. gads, kad aizgāju uz peldētavu Ķīšezerā

“Esmu tagad virsniece,” pateikusies par apsveikumu sakarā ar Atzinības krusta IV šķiras ordeņa piešķiršanu, sev raksturīgajā humora manierē bilst Jelgavas Specializētās peldēšanas skolas direktore Zelma Ozoliņa. Esam uz “tu” un par audzēkņu panākumiem runājušās bieži, bet svarīgajam notikumam par godu, šķiet, pirmoreiz lūgšu atcerēties, kā veidojusies viņas pašas karjera.

– Vispirms aktīvās sportistes gaitas un pēc tam arī viss darba mūžs peldēšanā. Esmu dzirdējusi, ka dažs šo sporta veidu atzīst par garlaicīgu.
Tā ir, ka mana specializācija sanākusi šaura, bet citu nevaru iedomāties. Nepiekrītu arī teorijai, ka ik pēc septiņiem gadiem darba virziens būtu jāmaina. Manuprāt, daudz vērtīgāk ir kādu virzienu pārzināt pēc iespējas labāk un līdz pamatiem, tad nāk arī rezultāts, motivācija un gandarījums par izdošanos. Treniņu kilometri peldēšanas celiņā dažbrīd, protams, var uzdzīt arī garlaicību, atceros, ka mēs ar draudzeni garākos gabalos to kliedējām ar dziedāšanu.

– Tavi sešdesmito gadu Latvijas rekordi un tituli ierakstījušies sporta veida attīstības vēsturē. Kā nonāci pie peldēšanas?
Sāku, pateicoties māsai, kas par mani četrus gadus vecāka. Tas bija 1958. gadā, kad kopā ar viņu aizgāju uz “Spartaka” peldētavu Ķīšezerā. Man tad bija 12.

– Pēc mūsdienu standartiem, lai sasniegtu augstas klases rezultātus, jāsāk krietni agrāk. Kā triju olimpiāžu dalībniecei Agnesei, kas mammai līdzās baseinā faktiski uzaugusi. Bet tev tomēr arī izdevās.
Tie bija citi laiki, citi standarti un arī citi rezultāti. Sešdesmito gadu sākumā austrāliete Dauna Freizere 100 metros brīvajā stilā pirmoreiz “izpeldēja” no minūtes. Vīriešiem to 1922. gadā pirmais spēja astoņpadsmitgadīgais amerikānis, vēlākais Tarzāna lomas tēlotājs Džonijs Veismillers, kas peldēt bija sācis deviņu gadu vecumā veselības uzlabošanai. Agnesei, kad viņa nopeldēja distanci ātrāk par minūti, bija 14 gadu. Lai kvalificētos olimpiādei, tobrīd vajadzēja 58,11 sekundes. Es savulaik sporta meistara normatīvu nesasniedzu, paliku meistarkandidātos, bet Agnese to izpildīja 13 gadu vecumā.

– Tomēr desmit gadu garumā biji Latvijas čempiones godā un tiki arī PSRS izlasē.
Savienības izlasē sabiju divus gadus. Pēc uzvaras 1960. gadā 50 metros brīvajā stilā “Komsomoļskaja pravda” balvas izcīņā. Piedalījos vairākās treniņnometnēs Maskavā un Igaunijā. Tomēr 15–16 gadu vecumā pierast pie citiem treneriem acīmredzot bija grūti. Atceros, gatavojāmies PSRS un Anglijas mačiem. Es tur ne ar ko neizcēlos.

– Latvijas peldēšanas vēsturē gan esi ierakstīta uz palikšanu.
Desmit gados, sākot no 1959., Latvijas čempione biju vairākkārt. Manējie bija brīvais stils un komplekss, galvenokārt īsās distances. Bet Savienības mērogā vēl sanāca startēt, kad mācījos Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā. Par uzvarām nopelnīju sudraba galda piederumu komplektu un kristāla vāzi. Vēl nupat, kad cēlu no tās ārā antūrijas, atcerējos šīs sacensības.

– Pieņemu, ka pat ilggadējiem kolēģiem šis izglītības “ekskurss” varētu būt nezināms. Vai tehniskās zināšanas arī kā noderēja?
Ar medicīnas iekārtu tehniķa diplomu 1963. gadā nonācu darbā stomatoloģiskajā poliklīnikā. Pēc pāris mēnešiem iestādes vadītāja jautā: “Jūs peldēsiet vai strādāsiet?” Protams, ka peldēšu. Atlaida man tos divus obligātos darba gadus, turpināju peldēt un iestājos Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā. Pirmos divus gadus nomācījos klātienē, pēc tam trīs neklātienē. Ja par tehniskajām prasmēm – kādu laiku vēl mācēju nomainīt elektrības kontaktus, bet drīz vien sapratu, ka tas nav “mans”.

– Un sporta augstskola? Kur saskati tās vērtību?
Fizkultūras institūtā anatomijas un fizioloģijas studijas bija ļoti augstā līmenī, un sporta attīstībai, manuprāt, varējām apgūt tobrīd jaunākās zināšanas.

– Pašas sportiskā karjera gan tobrīd tuvojās izskaņai?
Aktīvās sportistes gaitas beidzu 1969. gadā. Pēc tam vēl iesaistījos zemūdens ātruma peldēšanā un 1970. gadā piedalījos PSRS čempionātā Taškentā. Neko gan neizcīnīju, bet brauciens bija jauks. Redzējām Vīnes ledus baletu ar slaveno austriešu daiļslidotāju Emmerihu Danseru. Zāle pustukša, mēs ar lētākajām biļetēm tikām pirmajā rindā…

– Tad jau biji jelgavniece?
Jā, uz Jelgavu, kur vīra vecāku mājā atradās vieta dzīvošanai, atnācu 1967. gada rudenī. Ar Mārtiņu Ozoliņu, Latvijas čempionu, sporta meistaru un PSRS izlases dalībnieku grieķu-romiešu cīņā bijām apprecējušies tā paša gada janvārī. Sāku strādāt par peldēšanas treneri sporta skolā, bet pēc pāris gadiem pārgāju uz LLA Fiziskās kultūras un sporta katedru. Vadīju peldēšanas nodarbības studentiem, gādāju arī par augstskolas izlasi. Atpakaļ peldēšanas skolā atgriezos 1993. gadā, kad mani uzaicināja direktores amatā.

– Treniņprocess dažādas sportiskās sagatavotības studentiem un mērķtiecīgiem peldētājiem droši vien stipri atšķiras.
Tā ir. Uz dienas peldēšanas grupām atnāca arī nepratēji. Bet cik pateicīgi viņi bija, kad iemācījās! Beidzot attiecīgo kursu, visiem bija arī saprašana par peldēšanas veidiem. Uz nodarbību nekad nenācu nesagatavojusies. Tas bija interesanti un gan studentiem, gan man pašai svētīgi. Daudzu vārdus vēl joprojām atceros un, kas to būtu domājis, – pazīstu arī pēc peldēšanas stila. Vasarā pie ezera skatos – tas pāri peldētājs varētu būt mans bijušais students. Un izrādās – patiesi.

– Vērojot Jelgavas peldētāju panākumus un skolas pastāvīgo vietu starp Latvijas klubu līderiem, redzams, ka arī administratīvais darbs tev pa kaulam.
Skolas treneru saimi veido faktiski visi paši savulaik te izaugušie sportisti. Protams, katrs esam citāds, katram ir sava pieeja, katrs prasa savu attieksmi. Tas nav vienkārši. Kolektīvu nevar saturēt tikai ar darbu vien, bet arī neformālās sarunas stiprina kopīgo izpratni par darāmo. Sportisko sasniegumu ziņā – ne vienmēr tie ir tikai trenera rokās, daudz nosaka arī katra audzēkņa fiziskās dotības, talants un cīnītāja raksturs. Priecājamies, ka starp mūsu daudzajiem Latvijas mēroga censoņiem ik pa laikam uzmirdz arī kāda starptautiska līmeņa zvaigznīte. Spožākās ir mūsu skolā izaugušie četri olimpieši – Maskavā 1980. gadā divas sudraba un vienu bronzas medaļu izcīnīja Arsens Miskarovs, jau atjaunotās brīvvalsts laikā Atēnās startēja Andrejs Dūda, Guntars Deičmans un Agnese Ozoliņa. Andrejs piedalījās arī Pekinas olimpiādē, Agnese – Atlantā un Sidnejā.

– No abiem pašas bērniem peldēšanai pievērsās tikai meita.
Trenēties sāka arī par viņu trīs gadus vecākais Mārtiņš, taču saslima ar pamatīgu vidusauss iekaisumu, un pēc bungādiņas plīsuma peldēšana bija jāpamet. Agnese toties uz saviem panākumiem gājusi apbrīnojami mērķtiecīgi, un es šo mērķtiecību esmu centusies vien savu iespēju robežās atbalstīt. Atceros, gatavošanās pasaules kausa posmam iekrita krīzes un elektrības taupīšanas laikā. Attiecīgs tās lietošanas režīms noteikts arī peldbaseinā, bet viņa nebija gatava atteikties no plānotās treniņa kilometrāžas. Tā nu es ar piecžuburu svečturi stāvēju baseina vienā galā, un viņa ātrāk centās tikt ārā no otra gala tumsas. Vienlīdz mērķtiecīga viņa bijusi savās ekonomikas studijās, kas attiecīgajā nozarē ļauj ieņemt augstus amatus. Agnese ar ģimeni mīt Amerikā un par peldēšanas sportu cenšas ieinteresēt abus dēlēnus – Lensu un Hainsu Viljamu. Pie treneriem mūsu peldbaseinā savukārt sastopu savus trīs mazbērnus no dēla puses – sešpadsmitgadīgo Markusu, astoņgadīgo Mārtiņu un piecgadīgo Miķeli.

Foto: Raitis Puriņš

ZZ.lv ARHĪVS

Zelma Ozoliņa: Tas bija 1958. gads, kad aizgāju uz peldētavu Ķīšezerā

Kategorijas