ZZ.lv ARHĪVS

Logo

Dr. Edvards Egils Zālītis: Pediatra loma ir būt padomdevējam pacienta ģimenei

Lāsma Antoneviča
Citas ziņas

2018. gada 3. novembris 18:28

1008
Dr. Edvards Egils Zālītis: Pediatra loma ir būt padomdevējam pacienta ģimenei

“Šoreiz esam atgriezušies uz palikšanu,” pieredzes bagātais pediatrs un pasniedzējs no Bostonas ASV Dr. Edvards Egils Zālītis pirms pusotra gada sarunā ar “Ziņām” atklāja savas ģimenes pieņemto lēmumu, kas realitātē īstenojās 2016. gada rudenī. Kopš tā laika Edvards Egils kopā ar savu kundzi režisori Daci Micāni-Zālīti, kuru “Ziņu” lasītāji iepazinuši mūsu kultūras lappusēs, un dēlu Krišjāni dzīvo Jelgavā, kur arī pieņem pacientus.

– Jūs jau aktīvi strādājāt un dzīvojāt Latvijā no 1997. līdz 2005. gadam. Kas tolaik lika braukt atpakaļ uz ASV un tomēr mudināja atgriezties?
Man ļoti patika tas posms līdz 2005. gadam, kad dzīvojām un strādājām Latvijā. Vienmēr esmu domājis par humāno līniju – kā ar savām spējām un zināšanām ārstēt bērnus šeit. Toreiz bijām spiesti atgriezties vairāku iemeslu dēļ. Lielākoties tāpēc, ka vajadzēja palīdzēt manai mammai, kurai bija pasliktinājusies veselība. Taču katru vasaru turpinājām braukt uz Latviju. Dace un Krišjānis te pavadīja divus trīs mēnešus. Mamma aizgāja, un 2016. gadā nolēmām, ka atgriežamies. Dacei ļoti pietrūka Latvijas. Viņa pārdzīvoja, un es to izjutu. Taču es arī šeit jūtos ļoti labi.

– Kāds ir jūsu dzīvesstāsts? Kā izvēlējāties kļūt par bērnu ārstu?
Esmu dzimis Bostonā. Vecāki no Vācijas bēgļu nometnēm ASV ieceļoja 1950. gadā. Drīz vien piedzimu es. Tas notika Pestīšanas armijas slimnīcā par 75 dolāriem. Pēc tam mamma katru gadu Ziemassvētku laikā ziedoja Pestīšanas armijai.

Pārsvarā skolojos Bostonā. Augstāko izglītību ieguvu Hārvarda Universitātē un Bostonas Universitātes Medicīnas fakultātē, kur saņēmu doktora grādu. Rezidentūru beidzu Masačūsetsas “General” slimnīcā Bostonā. Vienmēr esmu domājis, kā vislabāk ar savām zināšanām palīdzēt cilvēkiem. Man bija izdevība iet labās skolās, tāpēc nolēmu izvēlēties medicīnu. Domāju arī par mūzikas studijām, bet vecāki bija kājām un rokām pretī. Klavierspēli mācījos Bostonā pie Latvijas konservatoriju beigušās Emīlijas Guldbergas un viņas meitām – pazīstamām pianistēm, kuras bija koncertējušas pat slavenajā Kārnegī zālē. Kad studēju Hārvardā Bioloģijas fakultātē, saņēmos un sarīkoju pats savu koncertu, kurā atskaņoju gan latviešu skaņdarbus, gan klasiku. Zināju, ka mūzikas ziņā esmu paveicis visu, ko vēlējos. Nolēmu tālāk iet medicīnas ceļu. Mūsu ģimenē vairāki pa to aizgājuši. Mana mamma Latvijas laikā arī iestājās Bioloģijas fakultātē, lai pēc tam kļūtu par zobārsti. Šajā profesijā tāpat strādāja mana tēva māsa, bet krusttēvs bija psihiatrs. Savukārt man vienmēr paticis strādāt ar bērniem. Vienu brīdi biju skolotājs Bostonas latviešu skolā, kur bērniem mācīju latviešu valodu un tautas dejas.

– Vai jums bija svarīgi saglabāt latvietību? Cik aktīva bija latviešu dzīve Bostonā, un kāda tā ir patlaban?
Saglabāt latvietību mums bija ļoti svarīgi. Trimdas latvieši to darīja, cik spēja. Kā mēs visi sakām – dzīvojām dubultdzīvi. Gājām amerikāņu skolās, bet no piektdienas vakara sākās skauti un gaidas, latviešu skola, tautas deju mēģinājumi. Ņujorka, Toronto, Čikāga, Vašingtona, Monreāla, Bostona, Sanfrancisko, Losandželosa – tie bija Ziemeļamerikas lielākie latviešu centri. Patlaban tā dūšīgā vecā paaudze, kas cēla baznīcas, rīkoja vasaras nometnes un vadīja skautus un gaidas, sāk aiziet. Protams, ir patrioti, kas noteikti šo lietu turpinās.

Parasti latviešu centros bija skola, kur sestdienās vai svētdienās mācīja latviešu valodu, ģeogrāfiju, vēsturi, ticības mācību, tautas dejas un tautas dziesmas, baznīca un “Daugavas vanagi”. Patlaban visa dzīve koncentrējas ap baznīcu. Cilvēki tur tiekas, paēd pusdienas. Baznīca arī rīko dažādus vakarus. Ir komitejas, kas joprojām palīdz Latvijas ģimenēm, bet ne tik daudz kā, piemēram, pirms 20 gadiem. Vēl jāatzīst – kas Latvijai ar tā saucamo trešo trimdu ir liels zaudējums, ASV latviešu sabiedrībai ieguvums. Kad gāju latviešu skolā, bijām ap 120. Patlaban tur mācās vairāk nekā 100 bērnu.

– Minējāt, ka Bostonā pats dejojāt un bērniem mācījāt latviešu tautas dejas. Vai joprojām esat saglabājis interesi par šo Latvijā tik populāro tautas mākslas žanru?
Pirmo reizi Latvijā biju 1971. gadā. Tas bija liels šoks, jo tas, ko mums mācīja latviešu skolā, un ierastā latviskā vide nesakrita ar redzēto. Cilvēki bija ļoti nospiesti, drūmi. Pēc tam Latvijā ierados 1973. gadā, kad notika Dziesmu svētki. Viss likās pārāk mākslīgs – stilizētas dejas, meitām īsie brunči. Šķita, ka cilvēki neizjūt to prieku. Pie mums tolaik latviešu Dziesmu svētki pamīšus ik pa četriem gadiem notika Klīvlendā un Toronto Kanādā. Latvijai atgūstot neatkarību, 1991. gadā pirmo reizi Dziesmu svētkos atļāva uzstāties arī trimdas deju kopām. No Bostonas atbraucām četri pāri. Tas bija ļoti liels pārdzīvojums. Tajā laikā arī iepazinos ar Daci.

– Tad arī sākāt izzināt medicīnas un veselības aprūpes sistēmu Latvijā un aktīvi palīdzēt?
Jā, mani ļoti interesēja medicīnas apstākļi Latvijā! Tolaik bija liela ekonomiskā krīze. 90. gadu pašā sākumā Dace sarunāja Latvijas Televīzijas operatoru, dabūjām šoferi un apbraukājām vairākas veselības iestādes, nofilmējot, kādi tur ir ap­stākļi. Atgriezušies Bostonā, baznīcas paspārnē nodibinājām medicīniskās palīdzības bērniem organizāciju “Latvijas nākotnei”. Līdz 1997. gadam savācām palīdzību aptuveni 800 tūkstošu dolāru vērtībā. Medikamentus, aparatūru un cita veida palīdzību nosūtījām 22 bērnu veselības aprūpes iestādēm visā Latvijā, kā arī Masačūsetsas “General” slimnīcas Pediatrijas departamenta ziedotās bērnu ārstēšanas grāmatas Medicīnas akadēmijai. Liels pasākums mūsu latviešu baznīcas zālē bija komitejas labdarības akcija “Dzīvība” ar Jaunpiebalgas (tur strādāja Daces māsa māksliniece Sandra Strēle) bērnu zīmējumu tirdziņu, kurā piedalījās arī vairāki Bostonas mākslinieki. Visi iegūtie līdzekļi tika veltīti medikamentu iegādei.

Blakus Masačūsetsas “General” slimnīcai bija “Shriner Burns” (turīgas musulmaņu organizācijas) apdegumu centrs, kurā bērni ārstējās bez maksas. Mēs turp no Latvijas izsaucām trīs bērnus, lai viņi saņemtu attiecīgu apdegumu ārstēšanu.

“Latvijas nākotnei” komiteja aicināja vairākus Latvijas ārstus uz Bostonu, dodot viņiem iespēju iepazīties ar Bostonas Bērnu slimnīcas departamentu direktoriem un to, kā bērni tiek ārstēti ASV. Piemēram, neonatologu Mārci Cīruli, kurš patlaban strādā Jelgavas slimnīcas Dzemdību nodaļā. Pie mums viesojās arī tā laika Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas direktors Dr. Lamsters un profesore Dace Gardovska. Nelaiķis profesors Ilmārs Lazovskis Bostonā uzstājās ar priekšlasījumiem par medicīnas sistēmu Latvijā. 

– Kāda bija situācija medicīnas jomā, kad 1997. gadā sākāt darba gaitas Latvijā?
Latvija jau bija iegājusi pareizās sliedēs. Jutu, ka laiki mainījušies. Protams, bija vēl padomju gadu iespaids un neuzticēšanās, piemēram, par PSRS ražotām vakcīnām – bija aizdomas par to kvalitāti un blaknēm. Tajā laikā ļoti daudz sadarbojos ar redakcijām – rakstīju par ASV pieeju pediatrijā. Izjutu, ka trūkst profilakses, kā pasaudzēt bērnu. Kad atbraucu, savām acīm redzēju, kā no Dzemdību nama iznāk māte un ar jaundzimušo uz rokām iesēžas auto priekšējā sēdeklī. Nebija arī atstarotāju – Olainē teju katru nakti tika notriekts kāds cilvēks. Tāpēc var teikt, ka līdz 2005. gadam noritēja ļoti intensīvs darbs tieši bērnu veselības aizsardzības ziņā. 
Kā pediatrs strādāju arī ASV vēstniecībā. Sadarbojos ar Ilmāru Lazovski, tulkojot angļu valodā viņa grāmatu “Klīniskie simptomi un sindromi”. Palīdzēju dibināt Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti, kā arī lasīju lekcijas Rīgas Stradiņa universitātē. Tas bija atvērts iespēju logs. Ļoti produktīvs laiks, kad jutu – kaut ko daru un varu palīdzēt!

– Vai šī sajūta ir mazinājusies? Jūs taču turpināt palīdzēt Latvijas bērniem.
Vairs nav tik lielu prasību. Varbūt pašam vairs nav tas enerģijas līmenis, kas bija tolaik, taču nav arī tās vajadzības. Viss kļuvis daudz organizētāks. Paskatieties, cik daudz Rīgā ir veselības centru! Tolaik Kronvalda bulvārī izremontēja telpas un ierīkoja pirmo bērnu veselības centru, kur pieņēmu mazos pacientus. Cilvēki brauca no laukiem, veda adītus cimdus, ko man dāvināt, jo naudas viņiem nebija. Vakaros arī pasniedzu vecākiem pirmās palīdzības kursus. Pārsvarā nāca latvieši, bet ļoti daudzi bija arī no starptautiskās vides – ārvalstu diplomātu bērni, jo medicīnas sistēma šeit vēl nebija tik attīstījusies kā, piemēram, ASV, Lielbritānijā vai Francijā. Patlaban – cepuri nost! – Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā uz konsultācijām var pierakstīties interneta mājaslapā. Tad bija neziņa par cenām, par to, cik tam slimnīcas ārstam maksāt. Tas man bija visgrūtākais.

– Pateicības ārstiem aploksnēs Latvijā joprojām ir aktuāls jautājums.
Es saprotu, kāpēc tā notiek. Ārstiem algas ir minimālas. Un kāda ir pati veselības aprūpes sistēma, kad, piemēram, rindā uz izmeklējumiem jāgaida vairākus mēnešus un atsevišķos gadījumos pat gadus?! Šajā ziņā patlaban neredzu nekādu progresu. Taču, kā jau minēju, – pozitīvais ir tas, ka parādījušies veselības centri. Strādāju gan “Premium Medical” klīnikā, gan veselības centrā “Vivendi”, kas vairāk specializējas psihiatrijas, psiholoģijas un uztura jautājumos. Nu sākšu darbu arī Zemgales Veselības centrā. Redzēs, kā tas attīstīsies.

– Kādus pacientus kā pediatrs Jelgavā gaidīsiet? Vai ir vecuma ierobežojums?
Mani visvairāk interesē primārā veselības aprūpe, jo tajā es iepazīstu ģimeni. Tāpat esmu gatavs konsultēt par dažādām saslimšanām un iedzimtām slimībām. Daudz esmu strādājis arī ar bērna uzvedības traucējumiem, ieskaitot uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu, miega traucējumiem, guvis lielu pieredzi bērna aptaukošanās novēršanā.

Pediatra loma ir būt padomdevējam pacienta ģimenei, lai, sadarbojoties ar vecākiem, veicinātu bērna pilnvērtīgu attīstību. Citiem vārdiem – esmu dārznieks, kurš gādā, lai roze augtu un uzplauktu. Šeit ļoti svarīgs ir uzticības faktors. Man jābūt nedaudz uzmanīgam tajā ziņā, ka mana pieeja atšķiras no vietējās ģimenes ārstu pieejas. To ir grūti izskaidrot, bet ASV pediatrs ir ģimenes līdzdalībnieks, kurš izseko bērna saslimšanām, veselības aprūpei, viņa psiholoģiskajai attīstībai, sekmēm skolā, uzvedībai, miegam, uztura paradumiem un citiem fiziskajiem un sociālajiem faktoriem, nevis koncentrējas tikai uz medicīnisko. Tas paver daudz pilnīgāku ainu.

Pieņemu bērnus no dzimšanas līdz 21 gada vecumam. Agrāk ASV pediatri pieņēma līdz 18 gadiem, taču šajā laikā pusaudzis vēl ir bērna prātā un viņam aiziet pie pieaugušā ārsta, kurš parasti ir ļoti noslogots, ir kā tikt izsviestam no laivas bangojošā jūrā. Piemēram, daudziem jauniešiem pāriet no vidusskolas uz koledžu ir diezgan grūts periods, tāpēc viņiem ieteicams turpināt vizītes pie ierastā pediatra.

– Pediatru darbu daudzviet pārņēmuši ģimenes ārsti, kuri turklāt ir ļoti noslogoti. Vai, jūsuprāt, tas bija pareizi?
Tajā laikā, kad Latvijā strādāju pirmo posmu, sāka runāt, ka pediatrija vairs nepastāvēs. Tieši uz manu aizbraukšanu sākās juku laiki, kad ģimenes ārstiem bija ātri jāapgūst arī pediatrija, bet tas taču nav tik viegli! ASV pediatrijas rezidentūras slimnīcas klīniskās apmācības, lai tiktu sertificēts, ilgst trīs gadus.

Es pieņemu pacientus kā speciālists pediatrs. Nevar vainot ģimenes ārstus, ka viņi tik pārslogoti, – tāda ir sistēma. Tas notiek arī ASV. Agrāk pediatri bija noteicēji veidot savu pierakstu. Tagad ASV pediatrs tam netiek klāt, visu kontroli ir pārņēmuši menedžeri. Tas sākās jau pagājušā gadsimta 80. gados un nu aizgājis tik tālu, ka galvenais ārsts ir pakļauts menedžerim, jo visu diktē nauda. Tas nozīmē, ka es nevaru noteikt, cik pacientu dienā gribu redzēt. Sekretāre, kas sēž pie datora, jau nesaprot, cik katrai vizītei vajag laika. Citreiz aizeju uz darbu un saķeru galvu – klausies, te ir psiholoģiskas problēmas un ar desmit minūtēm nepietiks! ASV patlaban ir smagi laiki veselības sistēmā, un nezinu, kā tas atrisināsies. Kā ārsti esam zaudējuši savu autonomiju. Latvijā šī situācija nav tik dramatiska – varu pats noteikt, cik man vajag laika katram pacientam, un regulēt pacientu plūsmu. 

Edvards Egils Zālītis
• Dzimis Bostonā ASV.
• Augstāko izglītību ieguvis Hārvarda Universitātē un Bostonas Universitātes Medicīnas fakultātē.
• Hārvardas Medicīnas fakultātes pediatrijas rezidentūru beidzis Masačūsetsas “General” slimnīcā Bostonā.
• 17 gadu darba pieredze kā pasniedzējam Hārvardas Medicīnas fakultātē.
• Pirmo reizi uz Latviju pārceļas 1997. gadā, kad Rīgā nodibina savu privātpraksi “Bērnu veselības centrs”.
• Sorosa fonda lektors no 1998. līdz 1999. gadam.
• Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes lektors no 2002. līdz 2005. gadam.
• Konsultants centra “Dardedze” dibināšanā no 1999. līdz 2000. gadam.
• ASV vēstniecības pediatrs no 1999. līdz 2005. gadam.
• Atgriežoties ASV, strādā Ņūheivenas Konektikutas privātpraksē (no 2007. gada), kā arī Jeila Universitātes slimnīcas Pediatrijas departamentā par mācību spēku rezidentiem.
• Darbs pediatrijas privātpraksē Bostonas apkaimē (no 2012. līdz 2015. gadam).
• Dzīves moto: “Puer sanus – veselīgs bērns!”.
• Pārliecināts, ka pediatrs ir ģimenes uzticības persona, lai bērns būtu vesels un laimīgs.


Foto: Raitis Puriņš (no arhīva)

Kategorijas

Kategorijas