Dzīve ne tikai cimdu rakstos. Apritējis gads, kopš klajā nākušas Cimdu Jettiņas dienasgrāmatas

2018. gada 26. oktobris 14:07

919

Dzīve ne tikai cimdu rakstos. Apritējis gads, kopš klajā nākušas Cimdu Jettiņas dienasgrāmatas

“Kad es biju maza, pasaule bija pilna stāstiem un pasakām. Dzīvības un gaismas caurstrāvota. Man bija savs draugs – Jette, kas pieaugušo un bērnu pasauli, īstenību un fantāziju kopā jauca tik viegli, it kā viss būtu vienuviet, it kā starp tām robežu nemaz nebūtu. Viņā bija tas gaišais, darbīgais miers, kas liek ticēt, ka šajā pasaulē viss ir iespējams,” pērnruden iznākušās “Jettes dienu grāmatas” ievadā raksta Elīna Apsīte, kas šajā grāmatā ir no “idejas līdz pēdējam sīkumam”.

Atmodas paaudze Jetti Užāni jeb Cimdu Jettiņu (1924–2007) pazīst kā izcilu rokdarbnieci, tekstilmākslinieci, kuras cimdi ceļoja un guva atzinību izstādēs un kuras devums latviešu pašapziņas celšanā ir augstu novērtēts. Taču līdz pat “Jettes dienu grāmatas” iziešanai plaši nebija zināms fakts, ka Jettei bija draudzene, Jelgavā labi pazīstamā pedagoģe, režisore un producente Elīna Apsīte. Viņu kā septiņgadīgu bērnu pie Jettes Užānes uz Vidzemi, Dzērbenes pagasta Lejniekiem, vecāki pirmo reizi aizveda 1981. gada vasarā. Kopīgās vasaras turpinājās līdz 2007. gadam, kad Jette aizgāja aizsaulē. Pēc tam Elīna izlasīja viņas dienasgrāmatas un nolēma, ka draudzenes rakstītais ir jāizdod. Pērnruden nodoms ir īstenojies.

– Kā 1981. gadā sākās Jettes Užānes un tava draudzība?
Tajā laikā Jelgavas Ādolfa Alunāna tautas teātris, kurā spēlē arī mans tēvs Māris Brancis, vasarā nedēļas nogalēs brauca pa Latviju ar viesizrādēm. Tā vienu reizi bija jādodas uz Dzērbenes pusi. Kaut kā sagadījās, ka sarunātās naktsmājas aktieriem pēkšņi atteica. Tad režisore Inta Alekse, kas uzaugusi Jettei kaimiņos, tās sarunāja pie pazīstamiem cilvēkiem. Jette Lejniekos dzīvoja viena pati, tāpēc daļu teātra izmitināja viņas mājās. Absolūti netīšām sanāca, ka Lejniekos nokļuva arī mans tētis, kas ir profesionāls mākslas zinātnieks. Viņi ar Jetti toreiz norunāja līdz rīta ausmai. Sarunas rezultātā 1981. gadā Jelgavā Jettei bija pirmā personālizstāde. Šķiroties tētis pajautāja, vai drīkst paciemoties atvest arī sievu un meitiņu. Jette atļāva. Ļoti labi atceros savu pirmo ierašanos Lejniekos. Man jau likās, ka Jetti esmu kādreiz satikusi.

Turpmākajās skolēnu brīvdienu vasarās vecāki mani tur atstāja. Drīz vien es sāku turp braukt pati. Es biju Jettiņas Baltais kaķēniņš, Zeltspārnu dūjiņa, viņas žiglās kājiņas. Vēlāk jau braucu ar savu ģimeni. Jette mani izvēlējās par tādu kā savu gara mantinieci. Tagad mūsu ģimene cenšas saglabāt Lejniekus, lai tā būtu vieta, kur smelties garīgu spēku.

Kad vēl biju skolniece teātra studijā, režisore Inta Alekse uzteica manu valodas izjūtu. Dzīvojot pie Jettes, mana valoda noteikti kļuva bagātāka, palielinājās vārdu krājums. Grāmatās, ko mēs kopā ar Jetti lasījām un pārrunājām, īpaši pievērsām uzmanību vietvārdiem. Interesanti, ka Vidzemē saka kājīna, meitīna un Kurzemē, Nīcā, arī tās pašas “-īnas”. Par Jettes valodu runāju arī ar “Jettes dienu grāmatas” redaktori Ievu Janaiti. Viņa sacīja, ka šajos dienasgrāmatas ierakstos nav ko rediģēt un labot. Tik tīra un latviska ir Jettes valoda. Kad dienasgrāmatu ievadīju datorā, man sanāca 500 lapas. Grāmatā nodrukāts ir piecas reizes mazāk. Dienasgrāmata jau ir rakstīta sev. Dažkārt tās domas iet uz riņķi. Lai lasītājam tās neatkārtotos, tekstu īsināju.

– Tikai pirms intervijas, vēlreiz paņemot rokā “Jettes dienu grāmatu”, ievēroju, ka tās vākā ir “ierīkota atslēga.” Vai kurš katrs to drīkst lasīt?
Kopā ar mākslinieci Daigu Brinkmani veidojām tādu grāmatas dizainu, lai tā tiešām izskatās kā Jettes dienasgrāmata, kuras vienai kladītei tiešām bija atslēga, kas uz vāka ir redzama fotogrāfijā. Jette rakstīja par personīgām, intīmām lietām, tāpēc bija svarīgi, ka rakstīto var aizslēgt ciet. Arī ziedi un lapiņas, kas iezīmēti dažās grāmatas lapās, ir it kā pašas Jetes ielikti. Tādi arī oriģinālajās dienasgrāmatās stāvēja, iespējams, no 1941. gada.

Par savām dienasgrāmatām Jette man teica kādā vasaras rītā ap divtūkstošo gadu, kad mēs abas nācām pļaviņā skatīties saullēktu. Es lūdzu: “Parādi, Jettiņ, man tās dienasgrāmatas!” Viņa atbildēja: “Kad manis vairs nebūs, tu varēsi tās izlasīt.” “Bet kā tad es dienasgrāmatas atradīšu?” biju neizpratnē. Viņa lika saprast, ka tas būs vienkārši. Tā tiešām bija mistika, ka nākamajā dienā pēc Jettes nāves grāmatiņas arī atradu. Man nebija jāpiepūlas to meklēšanā – tās bija noliktas tā, ka man jādomā, ka Jette gatavojās savai aiziešanai.

Kāpēc dienasgrāmatas publicēt? Jettes rakstītais ne tikai atklāti vēsta par to, ko cilvēki domāja 40., 50., 60. gados Latvijā. Tekstā parādās arī cilvēka domas skaistums un plašums. Jette visu mūžu ir rūdījusi savu gribu, centusies pārvaldīt savu ķermeni. Man liekas, ka tā līnija ir ārkārtīgi svarīga jauniem, domājošiem cilvēkiem. Viņa daudzviet raksta par to, kā cilvēkam vairāk būt cilvēkam, – kā nepakļauties zemajiem instinktiem, kas mūsos katrā ir, kā izkopt cilvēcību. Jettei tuvā grieķu, romiešu filozofija runā par to, ka tu savāc savu ķermeni, ārējo telpu ap sevi un padari skaistu arī savu iekšējo pasauli.

– Kā Jette varēja pārvaldīt savu ķermeni? Viņa taču bija invalīde ar kustību ierobežojumiem. Diemžēl bērnībā zaudēto spēju iet viņa neatguva...
Jette ļoti rūpējās savu ķermeni. Līdz pēdējam no rītiem vingroja. Pie gultas bija stanga, kur viņa katru rītu pievilkās, lai būtu spēks sevi pašas rokām pacelt un aiznest no gultas uz krēslu. Kas tad cits viņu cilāja! Viņa arī trenēja elpu, izvingrināja kaklu, plecus. Tas bija no rīta sešos, kad viņa cēlās. Jette ļoti vaktēja, cik daudz apēd, lai nebūtu pati sev celšanai par smagu. Viņa uzskatīja, ka ķermenis ir dvēseles māja, un nekādā gadījumā nenicināja to. Tāpēc arī blakus grāmatai mēs ar Edgaru un Liliju Liporiem veidojām kustību teātra izrādi “Kā man gribas iet”. Domāju, Jette ir cilvēks, kas katram liek aizdomāties par savu dzīvi un iedod kādu labu ceļazīmi. Man, dienasgrāmatu izlasot, šķita, ka tā ir par mani. Man ir veselas kājas, rokas. Esmu fiziski stipra, bet ļoti bieži jebkuram cilvēkam ir sajūta “kā man gribas iet”... Tas nav tikai tā, ka man gribas staigāt. Bet tas ir garīgais plāns – kā man gribas nemīcīties uz vietas, tikt uz priekšu. Garīgi attīstīties, iemācīties. Tāpēc liekas, ka “Jettes dienu grāmata” ir par jebkuru no mums, kas urdās, grib kaut ko vairāk sasniegt.

– Daudzkārt minēts, ka Jette Užāne bija liela grāmatu lasītāja un domātāja (turklāt nevienu dienu nebija vesta uz skolu), tikai pēc tam viņa bija rokdarbniece un māksliniece. Bet varbūt Jettei, vienatnē dzīvojot, vairāk nekā pa dzīvi skrienošajiem bija laiks domāt.
Man liekas, ka gadsimta pirmajā pusē vispār cilvēkiem bija cits dzīves ritms. Galva nebija piesārņota ar lietām, kā tas ir šodien.

– Vai tiešām šodien galvas tiek piesārņotas? Varbūt jaunās tehnoloģijas tomēr cilvēku attīsta?
Mums pietrūkst laika dziļumam. Domāju, ka “Jettes dienu grāmatas” ieraksti ļauj paskatīties uz ikdienas norisēm kā daudz dziļākiem procesiem.

– Runājot par teksta dokumentālo pusi, interesants šķiet ieraksts 1941. gada 31. decembrī: “Tā ir aizgājis atkal viens gads. Vai viņš ir bijis labs, to nevar sacīt, bet, kad būtu sevišķi ļauns, arī ne. Ko viņš atnesis? Neko sevišķu vismaz man ne.” Tajā laikā Latvijai pāri iet karš, nežēlīgas represijas, holokausts, bet tādā lauku sētā Dzērbenes pagastā dzīve rit mierīgi. Par latvju tautu zem vācu bada un plikuma, par brāli Andreju, kam leģionā jāiet mirt, Jette raksta tikai pusotru, divus gadus gadu vēlāk. Interesanti, ka par māsas vīru Galindonu Jette 1941. gada 24. jūlijā raksta, ka viņš ir “šausmīgs kamanists (komunists), kaut viņu aizvestu”. Skaidrs, ka meitene negrib radinieka nāvi, bet tas, manuprāt, maķenīt parāda baigajiem gadiem raksturīgās dusmas, kad, ņemot palīgā okupantus, pāridarījumu atmaksa varēja izvērsties par traģēdiju.
1941. gadā Jettei ir tikai četrpadsmit gadu. Viņa nav nobriedusi. Tomēr visai viņas dzīvei cauri iet ilgas pēc Latvijas brīvības. Piemēram, 1941. gada 1. janvāra ierakstā Jette jautā: “Ko gan atnesīs šis gads? Vai atdos Latvijai zudušo brīvību?” 1942. gada 23. februārī viņa pieraksta, ka tautas brīvībai ir daudz ticētāju un maz darītāju, “bet ko lai dara? Es pati arī nezinu”. Jette man ir stāstījusi, ka tad, kad nāca padomju laika vēlēšanas, viņa pamanījusies biļetenu urnā iemest sarkanbaltsarkanu lapiņu. Tomēr vēlāk sapratusi, ka tā rīkoties ir muļķīgi, jo tā var arī kādam kaitēt. Taču Latvijas karogu viņa mājās nosargāja spilvenā iešūtu. Sapnis par Latviju bija noslēpts dziļi, dziļi. Pēc manas pārliecības – Jette ir trešās atmodas cilvēks. Būtībā ar saviem etnogrāfiskajiem cimdiem viņa jau 80. gadu sākumā atgādināja par latviskajām vērtībām, kas padomju laikā tika padarītas par ne tik svarīgām. Pie Jettes uz Lejniekiem brauca autobusu autobusi ar interesentiem. Viņa prata stāstīt par latviskajām zīmēm – Māru, Ūsiņu, Krupīti... un arī es pie Jettes, vasarās augdama, ieaugu tajās vērtībās viegli un pašsaprotami.

– “Jettes dienu grāmata” stāsta par laiku no 1941. līdz 1963. gadam. Kāpēc izvēlēts tieši šis posms?
Tas ir laika posms, kurā Jettes dienasgrāmatas ir. Pirms tam bērnībā rakstīto viņa ir sadedzinājusi, bet vēlāk dienasgrāmatu vairs nav rakstījusi. Tur ir vairāki skaidrojumi. Liekas, ka pareizā versija ir tā, ka ap 1963. gadu Jette bija sapratusi, ko viņa darīs – adīs cimdus. Manuprāt, viņas turpmākā dzīve ir ieadīta cimdos. Tādēļ es domāju, ka nākamā grāmata būs par Jettes oriģinālajiem cimdu rakstiem.
– Jauki domāt jau par otro grāmatu. Taču gribētos zināt, kā izdevās izdot pirmo. Tā ir skaista, bieziem vākiem, ar “atslēgu”. Tirāža trīs tūkstoši. Domāju, tas nav viegli izdarāms.
Liels paldies Latvijas tautai, kas ideju atbalstīja “Projektu bankā”. Tā ir interneta platforma, kur katrs var ziedot kādai pieteiktajai idejai ar garantiju, ka nauda netiek iztērēta citiem mērķiem.

Mums izdevās savākt gandrīz septiņus tūkstošus eiro. Grāmatu atbalstīja arī Valsts kultūrkapitāla fonds, desmit pašvaldības, Jelgavas uzņēmums SIA “Kanclers”. Arī pašu ģimene ieguldījām ievērojamus līdzekļus. Paldies maniem tuvākajiem, ka viņiem šī grāmata ir tik svarīga. Varbūt kaut kas mums nenotiks, kaut ko neiegādāsimies, kaut kur neaizbrauksim, bet padarītais ir tā vērts.

Jette Užāne• Dzimusi 1924. gada 7. maijā Dzērbenē, Lejniekos, jaunsaimnieku sešu bērnu ģimenē. Bērnībā gūst traumu un trīs gadu vecumā zaudē spēju staigāt.
• 1950. g. Vēstures muzejā piedalās izstādē ar cimdu pāri, turpmāk ik gadu piedalījusies izstādēs.
• 1960. g. piešķirts Tautas daiļamata meistares nosaukums.
• 1981. g. Jelgavā pirmā personālizstāde, cimdu cikls “Gadalaiki”
• 1985. g. personālizstāde J.Rozentāla un R.Blaumaņa memoriālajā dzīvoklī muzejā Rīgā
• 1986. g. LPSR Kultūras ministrijas prēmija
• 1995. g. personālizstāde Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā Rīgā
• 1995. g. piešķirts V šķiras Triju Zvaigžņu ordenis
• 1999. g. piešķirta Valsts kultūrkapitāla fonda mūža stipendija
• 2000./2001. g. – cimdu izstāde līdz ar Gunāra Janaiša fotogrāfijām ceļo pa ASV un Kanādas latviešu centriem
• Mirusi 2007. gada 21. martā Dzērbenē

Nozīmīgākie cimdi un to cikli
• “Gadalaiki”, 1980. g.
• “Baltie cimdi jeb Tautas dziesmu cikls”, 1981./82. g.
• “Dzīves ceļš”, 1981./82. g.
• “Koki”, 1982. g.
• “Ziedi”, 1983. g.
• “Varavīksne”, 1983. g.
• “V.Purvīša gleznas”, 1983. g.
• “K.Sūniņa “Ziedi”, 1985. g.
• “R.Valneres “Ziedi”, 1985. g.
• “L.Mūrnieka gleznas “Teiksma” motīvs”, 1983. g.
• “Dž.Skulmes gleznas “Dziesma” motīvs, 1985. g.
• “Ģimenīte”, 1985. g.
• “R.Blaumaņa luga “Ugunī”, 1984. g.
• “Luga četros cēlienos “Vecās mājas logi”, 1985. g.
• “R.Blaumaņa “Brenča pavasara vēstneši”, 1986. g.
• “Zīmes”, cimdu cikls ar etnogrāfiskajām zīmēm (3 dažādi varianti), 1985., 1990., 1995. g.
• “I.Ziedoņa “Krāsainās pasakas””, cimdu cikls, 1985. g.
• “Pārkārtošanās”, “Latvijas Tautas fronte” 1987./1988. g.
• “A.Pumpura “Lāčplēsis””, cimdu cikls, 1988. g.
• “Mikrofona aptauja”, cimdu cikls, 1989. g.
• “Dziedamās dziesmas”, 1989. g.
• “Latvijas politiķi”, 1990. g.
• “Ķeltu raksti”, 1995. g.
• “Eiropā iešana”, ar ķeltu, zviedru, norvēģu, Gotlandes salas, somu, igauņu un lietuviešu etnogrāfiskajiem rakstiem, 1996. g.

Foto: Raitis Puriņš

ZZ.lv ARHĪVS

Dzīve ne tikai cimdu rakstos. Apritējis gads, kopš klajā nākušas Cimdu Jettiņas dienasgrāmatas

Kategorijas