“Sidrabe” svin kopā ar valsti (FOTO)

2018. gada 23. oktobris 20:41

7084

Otrdienas vakarā gaiši deg Lielplatones Tautas nama logi – uz kārtējo mēģinājumu sabraukuši Jelgavas novada Lielplatones, Platones un Elejas jauktā kora “Sidrabe” dziedātāji. Šis mēģinājums ir īpašs, jo pavisam maz laika palicis līdz 3. novembra vakaram, kad koris svinēs savu simto jubileju.

Zita Kurševa diriģē 46 gadus
Kora vēsture stiepjas pat vēl tālākā pagātnē, zina stāstīt tā diriģents Guntis Pavilons, minot, ka varētu atzīmēt pat 125. pastāvēšanas gadu. Jau 1893. gadā Platonē tika dibināta dziedāšanas biedrība, ko vadīja Ģederta Eliasa tēvs Jānis, lai piedalītos IV Dziesmu svētkos, kas notika Jelgavā. Savukārt kora nosaukums iegūts vēlāk – pagājušā gadsimta otrajā pusē – un patapināts gan no ciema, gan blakus plūstošās upes nosaukuma. Tepat kaimiņos Dobelē ir cits koris ar tieši tādu pašu nosaukumu, tāpēc nezinātājiem gadās skaidrot, kurš ir kurš.

“Sidrabei” ir bijuši daudzi diriģenti, bet visilgāk – 46 gadus – to vadījusi Zita Kurševa, kura pirms gada rudenī atvadījusies no kora un nodevusi tā vadību G.Pavilonam. Līdz atmodas laikam, kad valstī sākās pārmaiņas, apkārtējos pagastos – Platonē, Lielplatonē, Sesavā, Elejā – bijis pa savam korim. Līdz ar padomju iekārtu kori, tāpat kā pūtēju orķestri, kas bija teju katrā pagastā, sāka jukt. Taču koris Lielplatonē palika. “Zitas ilglaicības fenomens balstās tajā, ka viņa vienmēr bijusi vietējā, pašu cilvēks. Ļoti daudzi kori iznīka, jo diriģenti brauca strādāt no citurienes. Kad tam beidzās finansējums, beidzās arī kolektīvs,” stāsta G.Pavilons. Viņš atminas, ka 90. gados dziedātāji no Platones uz mēģinājumiem pat ziemā brauca smagās mašīnas kravas kastē. Tad vēl koris mēģināja šķirti – viena daļa strādāja Lielplatonē Z.Kurševas vadībā, otra daļa – Platonē pie G.Pavilona un Ilvas Krauzes, kopīgā mēģinājumā satiekoties reizi mēnesī. “Kad korim auga varēšana un kvalitātes ambīcijas, sapratām, ka tā turpināt nevar, un apvienojāmies,” stāsta diriģents. Šodien kora mēģinājumi uz maiņām rit katrā no trim pagastiem – Lielplatonē, Platonē un Elejā.

Darbs un ģimene pirmajā vietā
Iemantojot savu kvalitāti un spēku, koris Latvijā tika novērtēts kā teju unikāla parādība. “Spējām atrast šādu variantu, ka cilvēki no vairākiem pagastiem brauc kopā ar savām personīgajām mašīnām, ir vairāki diriģenti. Kādā skatē žūrijas komisija mūs pat nosauca par diriģentu cehu, kur strādā veseli trīs diriģenti. Katram bija savi uzdevumi, viss bija saplānots. Mūsu uzskats arī bija, ka uzstāšanās un koncerti jāveido ar jēgu. Sākām paši rīkot koncertus – padomju laikos bija tā, ka koris dzied kultūras nama organizētā pasākumā,” stāsta G.Pavilons. Savulaik “Sidrabei” bijušas pat 23 uzstāšanās gadā, un tas lauku korim ir daudz.

Pirmā reize, kad koris piedalījās kādā konkursā, bija 2011. gads Kauņā. Toreiz no starptautiskā garīgās mūzikas konkursa dziedātāji atgriezās ar sudraba diplomu. “Toreiz mums bija ļoti labs sastāvs, korī bija 43 dziedātāji. Tas bija kulminācijas punkts. Bet tad arī mūs sāka ietekmēt procesi valstī, sāka aizplūst jaunieši, darbaspēks devās uz Rīgu vai ārzemēm, tāpat arī visas citas problēmas, kā alkohols, bezdarbs. Cilvēki bija spiesti ņemt to darbu, ko dod, un tas ļoti bieži nozīmēja darbu maiņās vai vakaros, kad nevar tikt uz mēģinājumu. Nevis nevēlēšanās, bet nespēja būt klāt mēģinājumā darba vai ģimenes apstākļu dēļ ir tas, kāpēc ir samazinājies dziedātāju skaits. Ne visiem ir mašīnas, liela daļa kooperējas. Bet, ja Elejā vai Lielvircavā mašīnas nav nevienam, tā ir liela problēma, lai nokļūtu mēģinājumā. Tāpat veselības stāvoklis. Diemžēl pēdējo piecu gadu laikā pārāk daudz dziedātāju ir aizgājuši citā saulē. Tad vēl tie, kas ir aktīvi, ir aktīvi visās jomās – dzied, korī, ansamblī, dejo un spēlē teātri. Mūsu pašu vidū ir bijis, ka cilvēks ar izteiktu talantu teātrī to izvēlas kā galveno. Arī dejotājiem nav variantu – tev ir jābūt mēģinājumā, citādi pāris izjūk. Korī it kā ir gatavi nedaudz pieciest, tāpēc mēs zaudējam to cilvēku,” izaicinājumus raksturo G.Pavilons.

Šobrīd “Sidrabē” ir ap 30 dziedātāju. Pēc Dziesmu svētkiem daudzos koros parasti samazinās koristu skaits, taču gaidāmā jubilejas koncerta dēļ vēl neviens nav aizgājis. Tā kā G.Pavilons strādā Jelgavas Mūzikas vidusskolā, viņš korim gan dziedātāja, gan diriģenta lomā piesaista arī savus audzēkņus – esošos un bijušos. “Tas ir abpusējs ieguvums gan korim, gan jauniešiem profesionālai izaugsmei. Šo iespēju diriģēšanas skolotāji vienmēr ir izmantojuši. Kad es mācījos, arī man vienmēr bija jābūt manas skolotājas koros un koncertos. Man ir iespēja piesaistīt arī vēl citus muzikālus cilvēkus. Gan jau profesionāļus, gan skolēnus, kas spēlē kādus instrumentus, kopā varam veidot interesantas programmas. Laiks ir dinamisks, prasības pret kultūru, mākslu, izklaidi ir augstākas, nekā tās bija pirms 10–20 gadiem, un tu nevari cerēt, ka būs pilna zāle, ja tikai dziedāsi kora dziesmu. Noteikti koncertā ir jābūt vēl kaut kam, lai klausītājam ir iespēja dzirdēt interesantu sastāvu, arī kādus instrumentus, solistus un zināmus vārdus. Tad mēs visi iegūstam – gan klausītāji, gan paši. Koncerts ir augstvērtīgāks, redzam lielāku jēgu tam, ko darām, un tad arī veidojas māksla,” tā G.Pavilons.

Dod iespēju jaunajiem
“Iespējams, ir kolektīvi, kam pietiek ar apzīmējumu “pašdarbība” – paši darbojamies –, bet diriģentam jau vienmēr ir vēlmes mākslā ko sasniegt. Pat ar kolektīvu, kurā nav neviena profesionāla dziedātāja. Jā, tas ir ļoti grūti. Ir kolektīvi, kuros ir salīdzinoši daudz mūzikas skolotāju, mūziķi citās jomās, gados jauni, ar spēcīgām balsīm, kur ir iespējas ātrāk apgūt repertuāru. Mums tas nedodas tik viegli rokā, bet ir tā vēlēšanās. Nepastāv doma, ka varētu vienkārši eksistēt un ķeksīša pēc pāris reizes gadā kaut ko nodziedāt,” stāsta G.Pavilons, piemetinot – diriģenta mērķi iet roku rokā ar iespējām. “Ja ir kādi augstāki mērķi vai pat ambīcijas, tās mēģinu sasniegt ar kolektīviem un mūziķiem, kuriem ir lielāks profesionālais potenciāls. Tāpēc regulāri tiek īstenots projekts “Jelgavas svētku koris”, darbs Mūzikas vidusskolā un vēl dažādi projekti. Bet attiecībā uz “Sidrabi” ir svarīgs tas aspekts, ka tas ir mans koris – viņi ir manējie, un es esmu viņējais,” saka diriģents.

G.Pavilons ir platonieks no sešu gadu vecuma. “Mana mamma un tētis ir dziedājuši šajā korī, un es nemaz nespēju šo kolektīvu uztvert citādi kā gandrīz ģimeni. Ir bijis laiks, kad katrs lats ir svarīgs, grūti iet, un tad esmu apsvēris, varbūt kori pamest, meklēt ko citu. Bet turēšanās pie šī kolektīva nekad nav bijusi finansiālu mērķu vadīta. Varbūt man tā viegli runāt, jo pirmsākumos atalgojums bija vairāk nekā mazs. Iespējams, tas palīdzēja kļūt lielākam patriotam. Vispār man grūti iedomāties, ka mūzikā kāds varētu darboties tikai algas dēļ. Man ļoti patīk tas darbs, ko es daru, tajā sasaistās kopā praktiskais ar teorētisko. No rīta esmu skolotājs un vakarā kopā ar savu 4. kursa audzēkni Anniju Rencbergu, kura ir “Sidrabes” kormeistare, strādājam ar reālu kori. Jā, tas bija risks no manas puses tik jaunu cilvēku nolikt kora priekšā, bet tas bija jādara, jo Zita aizgāja pensijā un viens cilvēks to darbu nevar izdarīt,” tā G.Pavilons.

Tieši Z.Kurševa ar savu pozitīvo piemēru pamudinājusi dot iespēju jaunajiem. Arī viņa sākusi vadīt kori Lielplatonē agrā vecumā. “Savās mājās to darīt ir varbūt pat grūtāk. Viņas piemērs iedrošināja riskēt. Tam jaunajam, kurš tikko sāk, tas ir ļoti no svara. Viņš pats vēl nav ticis skaidrībā, vai viņš to vispār grib un spēj. Bet tikai reālais darbs visu saliek pa vietām. Acīmredzami, ka meitenei patīk tā lieta, viņa spēj tajā ieiet un “iekrampēties”. Kaut nu apkārtnē novērtētu, ka starp diriģentiem rodams jauns cilvēks. Tāpat mums korī ir vēl citi jauni cilvēki, ne daudzi, bet ir – dziedātāju bērni. Ļoti priecē Žeikaru ģimene, kuras abi jaunieši regulāri iesaistās. Trūkst tikai tā, ka šie pozitīvie piemēri varētu pavilkt sev līdzi vēl vairāk pozitīvu piemēru,” tā diriģents.

Īpašs repertuārs
Sarūkot dziedātāju skaitam korī, sarūk arī repertuāra loks. “Ir grūtāk atrast dziesmu, ko var dziedāt tāds neliels sastāvs. Viss saistās ar daudzbalsību. Nelielam korim ir ļoti grūti dziedāt dziesmas, kur ir vairāk par četrām balsīm. Četrbalsība korī ir standarts, bet ir ļoti daudz skaistu un arī klasisku sešbalsīgu un astoņbalsīgu dziesmu, un tur ir vajadzīgs lielāks sastāvs. Kvalitāte jau bieži vien dzimst kvantitātē. Bet tas diriģentam liek vairāk vērības pievērst repertuāra izvēlei,” teic G.Pavilons un piemetina – “Sidrabei” tas ir īpašs.

“To man ir teikuši arī kolēģi. Uzskatu, ka drīkstam dziedāt to dziesmu, ko paši izprotam un sajūtam. Jo mūsu dziedājumam ir jābūt patiesam. Katram vārdam, ko dziedam, vispirms ir jāuzrunā dziedātāja un arī klausītāja sirds. Ļoti viegli ir krist grēkā. Diriģenti paši ir gājuši cauri mūzikas augstskolai, cauri privātai mūzikas pieredzei. Esmu dziedājis profesionālā korī un tur saskāries ar augsto mākslu, ar izciliem skaņdarbiem. Man patīk kāds skaņdarbs, gribu to transformēt uz savu kori, bet tas nestrādā. Katram korim ir sava dziesma, savs repertuārs, kuru spēj godprātīgi un patiesi izdziedāt. Jebkurš koris nevar dziedāt jebkuru skaņdarbu. Tur nekas nesanāks. Iedresēt sarežģītas notis var katram, bet neīstumu nevar noslēpt. Varbūt tad labāk, lai repertuārs ir vienkāršāks, bet lai ir no sirds un patiess,” saka diriģents.

Latiņa jāceļ
Atmiņā palicis kolēģa un drauga Aigara Reiņa reiz kādā skatē teiktais, ka nav svarīgi, cik sarežģītu skaņdarbu dziedi, bet acis un ķermeņa valoda nodod, ja tā nav tava dziesma. Dziesma publikai jānes ar prieku un pārliecību. Taču G.Pavilonam katru sezonu gadās arī pa skaņdarbam, ar kuru “nav trāpīts”. “Bet tas ir labi un pat nepieciešams, jo visu laiku latiņa ir jāceļ nedaudz augstāk. Ja katrā sezonā nebūs vienas šādas dziesmas, līmenis arvien kritīsies. Ir jābūt skaidram, kāpēc tu rīko koncertu, kāda būs ideja, kāpēc izvēlies tādu vai citādu skaņdarbu un kādā secībā tos sakārto. Tam ir izšķiroša nozīme.”

“Sidrabei” ir vairākas dziesmas, ko kolektīvs sauc par savām. Pirmkārt tāda ir Raimonda Paula “Tautas acis”, kas ir teju himna un vienmēr tiek dziedāta jubilejas koncertos. Ir arī dziesmas, kuras vienmēr “jādzied piecos no rīta”. Tāda ir Imanta Kalniņa “Varoni gaidiet”. Koncerti pēdējos gados vienmēr tiek sākti ar Jāņa Lūsēna “Rītu”, kura vārdu autore ir Aspazija. Tad vēl “Sidrabes” repertuārā ir tā sauktās galda dziesmas, taču arī tās ir īpašas. “Tur mums stiprais bastions ir Māris Kurševs, kurš no galvas zina tūkstošiem dziesmu. To daudzi novērtē, kad sākas neformālā daļa pie galda, Ziemassvētkos vai autobusā. Neviens cits koris nedzied tādas dziesmas. Mūsu repertuārā praktiski nav banālu šlāgeru. Viss, ko Māris dara, nāk caur sirdi. Ja viņš nejūt, ka šie vārdi tagad ir jādzied, viņš nekad nedziedās. Viņš nekad nedziedās arī tāpat vien, lai aizpildītu klusumu. Māra repertuārs ir dziļš, ar domu, smeldzīgs, bet tas nenozīmē skumjš. Tas ir jēgpilns. Protams, novērtējam arī Zitas devumu. Žēl, ka viņa atkāpusies no kora vadīšanas. Viņa viennozīmīgi ir kora dvēsele,” saka pašreizējais vadītājs.

G.Pavilons teic, ka viņa nokļūšana “Sidrabē” pirms 23 gadiem bijusi “prognozējama un vienkārša”. “Strādāju kamerkorī “Ave sol”, bet tad piedzima meita, un viss mainījās, jo dziedāšana profesionālā korī saistās ar nemitīgu ceļošanu pa Eiropu. Vajadzēja strauji meklēt citu darbu. Atradu Platones skolā, kur mācīju mūziku un vadīju divus skolas korus un ansambļus. Kad vēl bija Platones Kultūras nams, turpat blakus korim darbojos. Mamma un tētis dziedāja korī, es blakus telpā spēlēju pūtēju orķestrī. Bija reizes, kad mani paaicināja palīgā vīriem balsis pamācīt. Atceros, ka palīdzēju gatavoties 1993. gada Dziesmu svētkiem – tātad vēl trīs gadus, pirms es sāku korī strādāt.” G.Pavilons teic, ka viņam nekad nav bijušas ambīcijas vadīt izcilus korus. “Man nav bijis arī ambīciju diriģēt Dziesmu svētkos, tāpēc es pat neesmu uz to tiecies,” saka diriģents, kura desmit darba gadi aizvadīti, strādājot kādā uzņēmumā, kori atstājot kā sirdslietu. Šobrīd ir otrādi – viņa pamatdarbs ir mūzika: ne vien “Sidrabe”, bet arī koris “Zemgale”, mūzikas vidusskola, dažādi projekti.

Dzied Ziemassvētkos un apmeklē koncertus
“Sidrabei”, kura pirms pāris nedēļām pie Lielplatones pils iestādījusi savu simtgades ozolu, ir vairākas tradīcijas. Viena no tādām ir Ziemassvētku koncerts 25. decembrī Sesavas vai Lielvircavas baznīcā, pēc tam seko kopīga pasēdēšana. Ar izbraucieniem uz festivāliem tiek apvienotas ekskursijas. Tāpat kolektīvs regulāri apmeklē profesionālu koru koncertus. Iepriekš kopīgi atzīmētas dzimšanas dienas, bet pēdējā laikā tiek sumināti vārdadienu gaviļnieki. Par tradīciju var saukt arī kolēģu cienāšanu ar pašu dārzā izaudzēto. Tāpat koris katru gadu piedalās Ziemassvētku kauju atceres pasākumā Ložmetējkalnā.

Dzimšanas dienā G.Pavilons, tāpat kā paši “Sidrabes” koristi, vēlētos korī jaunus dziedātājus un, pamainoties dzīves apstākļiem, cer atgriežamies kādreizējos. Turklāt negaidot nākamos Dziesmu svētkus, jo gadu pirms tiem daži jaunie vienmēr atnāk. Taču, ja dziedātāja motivācija nav patiesa, viņš kolektīvā ilgi neturas. Sevišķi ir vajadzība pēc vīru balsīm. “Tikko būs, kas dzied vīru balsīs, dāmas arī uzradīsies,” nosmaida diriģents.

Iepazīties ar “Sidrabi” varēs jau 3. novembrī pulksten 18, kad koris Lielplatones Tautas namā svinēs simto jubileju. Būs iespēja dzirdēt arī profesionālus mūziķus, kas nākuši no koristu vidus – Endiju Rožkalnu, Jāni Kurševu –, uzstāsies arī G.Pavilona audzēkņi. Tāpat tiek solīta dziedātāju sastāvu un instrumentu dažādība. Koncertam būs pārdomāta režija, kas vedīs cauri kora vēsturei. Ciemos būs atbraucis draugu kolektīvs koris “Tērvete”, kuras vadītāju Daci Reiniku ar Z.Kurševu vieno sena draudzība. “Sidrabe” kopīgos pasākumos draudzējas arī ar novada kolektīviem, bijusi sadarbība ar kori “Svīri”, Edgara Vītola vadīto “Auru”, Jelgavas vokālo kvartetu. “Draugus nevajag daudz, bet pa īstam,” tā G.Pavilons.

Ilmārs Knopkens, korī teju 30 gadu
Šogad paliek 30 gadu, kopš dziedu “Sidrabē”. Pirms tam 20 gadu dziedāju Platones korī, kurš bija viens no spēcīgākajiem rajona koriem, biju kora vecākais. Kad valstī sākās pārmaiņas, Platonē nebija vairs stabilu saimniecību, kas atbalstītu, un kopš 1988. gada pagastā vairs nav sava kora. Tie, kas gribēja dziedāt, apvienojāmies ar “Sidrabi”.
Dziesmu svētkos esmu piedalījies kopš 1973. gada. Šogad bija ļoti labi sadzīves apstākļi.
Koris ir draudzīgs, kā otrā ģimene. Ja esi iesācis dziedāt, tad nevar pārtraukt. Nedrīkst arī izlaist nevienu mēģinājumu, citādi paliek slinks. Diemžēl mums ir problēmas kā visā valstī lauku koriem – trūkst jauno dziedātāju un sevišķi vīru balsu.

Inese Butnore, korī 19 gadu
Kopā ar “Sidrabi” piedzīvoti vairāki spilgti notikumi. Atmiņā sudraba diploms Kauņas festivālā, mūsu jubilejas pasākumi. Esam piedalījušies daudzos Dziesmu svētkos.
Esam devušies daudzās ekskursijās. Interesanta ekskursija bija uz Vecpiebalgu. Mēdzam braukt arī uz divām dienām, agrākos gados braucām uz jūru divas dienas, ūdens bija kā piens. Tādas skaistas un saturīgas ekskursijas bija uz Liepāju, Ventspili, Likteņdārzā esam iestādījuši liepu.
Ārkārtīgi žēl, ka tik daudz jauniešu aizbraukuši prom, pietrūkst to dziedātāju, paaudzes mainās. Ar bažām domāju – beigsies svētki, kā būs? Katrs apzinās savu varēšanu, gadi iet uz priekšu. Ļoti apgrūtina, ka uz mēģinājumiem jādodas ar savu transportu. Sievietēm pāri 70 tumsā ziemā jāsēžas pie stūres, tas nav vienkārši.
Bet dziedātprieks uzvar attālumus, slinkumu un slimības. Tikko kaut ko izlaid, vairs netiec līdzi, bet gribas tikt līdzi. Kad vēl tu iziesi no mājas, ja neiesi uz kori? Gribas vēl kustēties un parādīt, ko vari. Kamēr var, tikmēr jākustas.

Foto: Raitis Puriņš un no kora albuma.

Materiāls sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un “Latvijas valsts mežu” finansētās Zemgales kultūras programmas 2018 atbalstu