Elejā sapņo par kultūras namu

2018. gada 23. augusts 20:18

263

1. septembrī apritēs gads, kopš kultūras dzīvi Elejā atkal vada Eva Tanana-Lejava. Pirmo reizi šeit strādāt sākusi 2014. gadā, pēc diviem gadiem darba gaitas aizvedušas uz Līvbērzi, tad Vircavu, bet pēc izsludinātā konkursa Eva atgriezusies Elejā kā kultūras darba vadītāja. “Darbs pie mājām, iedzīvotājus pazīstu un zinu, ko viņi grib. Kāpēc gan neizmantot iespēju?” saka Eva. “Gribējās atdzīvināt muižas parku, lai arī tur notiktu pasākumi, nevis tikai saieta nama mazajā zālē. Sāku lēnām, sapratu, kas ir labi, ko vajag pamainīt, un pie tā strādāšu.” Viņai liels prieks, ka sevišķi daudz apmeklētāju šovasar bijis uz brīvdabas kinoseansiem – katru reizi sanākuši un pat no apkārtējiem pagastiem un novadiem sabraukuši trīs četri simti skatītāju. “Liels gandarījums, kad cilvēki pasaka paldies par izdarīto. Tas ir tas dzinulis, kas dzīs uz priekšu,” tā pagasta kultūras dzīves vadītāja.

Par kultūras pasākumu apmeklējumu Eva nesūdzas – ar katru interese tikai aug. Pagastā arī audzis tūristu skaits – viņus pievilina Tējas namiņš un tajā notiekošie pasākumi, kas gan nav Evas pārziņā. No tradicionālajiem pagasta pasākumiem jāmin Dzejas dienas septembrī, Mārtiņdienas tirdziņš, valsts svētki, eglītes bērniem un senioriem, Lieldienas, Līgo un jauniedibinātā āra kino tradīcija. Pasākumos, kas notiek laukā, apmeklētāju ir daudz. Uz tiem, kas ieplānoti saieta namā, kāds arī neatnāk, nojauzdams, ka nepietiks vietas. Gan pagasta kultūras dzīves vadītājiem, gan iedzīvotājiem ļoti gribas savu kultūras namu – ar plašumu, skatuvi un labu akustiku. Eleja ir vienīgais pagasts Jelgavas novadā, kuram nav sava tautas vai kultūras nama.

Pašreizējais saieta nams (darbību uzsāk 2010. gada vasarā) celts padomju gados kā sadzīves pakalpojumu ēka, un zāle savulaik kalpojusi kā vilnas maiņas punkts. Saieta nams tajā iemājojis blakus bibliotēkai, aptiekai, kafejnīcai. Zāle ir daudz par mazu pilnvērtīgai kultūras pasākumu organizēšanai un arī ikdienas darbam tik aktīvam pagastam, kāds ir Eleja. Balles ar dzīvo mūziku šeit sarīkot praktiski nav iespējams – mazajā zālē ar galdiņiem var ietilpt 30–40 cilvēku. Un tomēr – Eva priecājas, ka kultūras dzīve pagastā atkal uzņem apgriezienus, kā tas bijis padomju gados, kad Elejas muižas teātra ēkā tika ierīkots strādnieku klubs. Pētot senās avīzes un runājot ar iedzīvotājiem, viņai ir mērķis apkopot Elejas kultūras dzīves vēsturi. “Kāpēc gan nepalepoties ar vietu, no kuras nāc,” viņa teic.

Visa dzīve mūzikā
Pagastā, kurā ir ap diviem tūkstošiem iedzīvotāju, teju katrs var atrast savām interesēm atbilstošu nodarbi. Darbojas senioru vokālais ansamblis “Varavīksne”, līnijdeju kolektīvs “Sunshine”, čigānu tautas deju kolektīvs “Rademila”, amatierteātris un jauniešu deju kolektīvs “Tracis”. Palaikam Elejā mēģina arī Lielplatones, Platones un Elejas pagasta jauktais koris “Sidrabe”, tāpat ir iespēja nodarboties ar rokdarbiem vai gleznot, ir viena no lielākajām novada bibliotēkām. Atliek tikai izvēlēties!

Senioru vokālajā ansamblī “Varavīksne” dzied aktīvākās Elejas pagasta seniores. Gandrīz četrus gadus kopš izveidošanas 2011. gadā to vadījusi Eva Kaufmane, bet 2014. gada rudenī vadību pārņēmusi Skaidrīte Kiela. Kā stāsta Skaidrīte, ansamblī ir ducis dziedātāju, kuras piedalās gan pasākumos Elejā, gan pieņem uzaicinājumus no citām vietām. Nupat dāmas atgriezušās no senioru sadziedāšanās svētkiem Kārļa Ulmaņa “Pikšās”, tāpat regulāri pavasaros piedalās Vidzemes un Zemgales senioru vokālo ansambļu sadziedāšanās pasākumā “Daugav's abas malas” Salaspilī. Dzied pašu izvēlētu repertuāru, kas tiek pielāgots pasākumam. “Varavīksne” ik gadu piedalās arī skatēs, un šosezon centīsies tikt pie I pakāpes diploma – vienmēr līdz tam pietrūkst pavisam maz. Skaidrīte uz mēģinājumiem nāk sagatavojusies, ar lielu atbildību un ir pat pieradinājusi savas meitenes pie iedziedāšanās, kam daudzos kolektīvos ir liela pretestība. Dziedātājas jau sailgojušās pēc jaunās sezonas un gaida, kad Skaidrīte viņas atkal sauks kopā. Pirmie mēģinājumi vienmēr tiek atzīmēti ar kūku vai kliņģeri. “Skaidrīte ir tā, kas kolektīvu satur kopā. Visi viņu ļoti ciena,” kolēģi paslavē Eva. “Mūzika ir visa mana dzīve,” saka Skaidrīte. Izmācījusies gan par kora, gan kultūras nama vadītāju, pāris gadu arī nostrādāts kultūras namā, taču mūzika aizrāvusi vairāk. Teju pusgadsimts – 45 gadi – pavadīti skolā. Talants pārmantots no papus, kurš iemācīja spēlēt akordeonu, kopā skolā spēlējuši pavadījumu mazajiem tautas deju dejotājiem. Savulaik gadījies spēlēt pavadījumu arī pie Viļa Ozola, tad gan bijis liels satraukums, taču velti – beigās viņš pat paslavējis. Arī pati savulaik dejojusi tautas dejas. Dziedot izbraukāti Dziesmu svētki. Tagad Skaidrīte prāto, kā lai “Varavīksne” tiek pie jauniem koncerttērpiem – pašreizējie ir skaisti, bet pēc gadiem gribas ko jaunu.

“Daudziem līnijdejas asociējas ar kantri dejām, taču mēs dejojam dažādus stilus – hiphopu, “panky”, valsi, džaivu, čačača. Arī mūzika ir dažāda,” stāsta kolektīva “Sunshine” vadītāja Dace Neilande. Kolektīvs pastāv trīs gadus, tā pirmā vadītāja bija Sanita Jaunzeme. “Sunshine” draudzējas ar citiem kolektīviem, piedalās sadančos un sacensībās. Piemēram, šopavasar Latvijas Līnijdeju un kantri vesterna deju asociācijas rīkotajās 2. reitinga sacensībās jauktajā grupā kolektīvs ieguva pirmo vietu, un arī individuāli pati Dace un dejotāja Santa Jekimova izcīnīja pirmo vietu. “Kolektīvs ir saliedēts, draudzīgs. Kopā arī atpūšamies – cepam šašliku, svinam dzimšanas dienas,” stāsta Dace. Kolektīvā ir gan meitenes, gan sievietes, un aicināts piedalīties ir ikviens. Sevišķi gaidīti jaunieši. Kopā ar “Varavīksni” Ziemassvētku laikā uzstājušās Kalnciema pansionātā, bet mēneša sākumā piedalījušās Guntara Rača grāmatas atklāšanas koncertā tepat Elejā. Tērpus koncertiem par saviem līdzekļiem gādā pašas līnijdejotājas.

Zīlē tikai taisnību
Kolēģu tēlu koncertos savukārt uzteic čigānu tautas deju kolektīva “Rademila” vadītāja Irīna Stapkēviča. Irīna nav vietējā – viņa uz Eleju kopš pagājušā gada novembra brauc no Bauskas. Kolektīvam ir jau četri gadi, un tā pirmā vadītāja bija Līga Dreilinga. Kad Līgu dzīves ceļi aizveduši uz Rīgu, steiguši meklēt jaunu vadītāju. Ilgi centušās Irīnu apvārdot, līdz viņa, atradusi, kā sadalīt laiku starp ģimeni, kurā aug divas mazas meitiņas, deju nodarbībām Bauskā un Eleju, piekritusi. Kā atminas kolektīva dejotāja Anna Švītiņa (viņa arī galvenā “zīlniece”, kuras teiktais vienmēr piepildoties), nevarēja pieļaut, ka tērpi sašūti, pamati apgūti un kolektīvs paliktu bez vadītājas. “Mani sagaidīja ļoti jauki, atmosfēra bija draudzīga, saliedēta,” atminas Irīna. Sākusi braukt uz Eleju reizi nedēļā, un pa sezonu jau apgūtas divas trīs dejas, kas čigānu deju gadījumā esot daudz. Grūtākais esot panākt, lai rokas un kājas strādā kopā. Kad kolektīvs veidojies, atnākušas pat divdesmit interesentes, taču pamazām atbirušas, līdz palikušas astoņas. “Nav tādas sievietes, kas nevarētu iemācīties čigānu dejas. Galvenais ir pašai gribēt,” saka Irīna. Tāpat svarīgas ir emocijas un dejot ar atvērtu smaidu. “Ir jāstrādā arī ar acīm, lai skaitītājam būtu prieks skatīties, lai sāktu plaudēt līdzi,” stāsta Irīna un ar smaidu piemetina, ka bieži vien, par spīti līdzi atnākušo sievu iebildumiem, vīrieši nespēj nostāvēt malā un koncerta laikā pievienojas viņām uz skatuves. Dejotājas arī lepojas ar saviem krāšņajiem tērpiem un aksesuāriem, kurus darina pašas. Tā kā trīs dejotājas strādā bērnudārzā un rokdarbi nav sveši, viņām tā puķu veidošana padodoties profesionāli. Tāpat ir arī sava zīda apgleznošanas meistare. Irīna pati jau vairāk nekā desmit gadu aizraujas ar austrumu dejām, vēderdejām un indiešu dejām un jau vismaz gadus astoņus pievērsusies čigānu dejām.

“Radevila” arī daudz koncertē – gan tepat Jelgavas novadā un Jelgavā, gan Bauskas novadā un citur Latvijā. Daudzas koncertu iespējas dejotājas atrod pašas – piedāvā draugi, paziņas. Starptautiskā festivālā Cēsīs pat nopelnījušas iespēju nākamgad piedalīties festivālā Itālijā. Tagad kolektīvam ir sapnis tur aizbraukt, jāšuj arī jauni tērpi. Savukārt sestdien “Radevila” uzstāsies Šauļos. Tāpat elejnieces tiek aicinātas dejot jubilejās. “Dejot var nākt jebkurā vecumā, galvenais, lai ir vēlēšanās to darīt,” saka Irīna. Horeogrāfijas viņa gan aizgūst, gan veido pati, apmeklē arī meistarklases. “Pati neesmu dzimusi čigāniete, jābrauc mācīties. Jāievēro kāds standarts. Jāmācās un jādod tālāk meitenēm. Viņas jau arī gaida ko jaunu,” Irīna piemetina.

Atbalsta, arī kājās stāvot
Tam, ka Anna Švītiņa ir labākā “zīlniece” kolektīvā, nav grūti noticēt. Viņas humora izjūta un teatrālais talants nav noslēpjami. Tāpēc nav arī pārsteigums, ka pirms pieciem gadiem iepriekšējā Elejas kultūras darba vadītāja Elīna Zālīte veidot teātri pagastā uzrunāja tieši viņu. Puspajokam Anna stāsta, ka atteikt un sabojāt attiecības ar Elīnu negribējies, tāpēc izdomājusi viltību, lai vilks paēdis un kaza dzīva. Iepriekš gadiem Elejā nebija sanācis nodibināt teātri, un arī Anna domājusi, ka neviens jau tāpat neatnāks. Piekritusi – draudzība būs saglabāta, un pati būs brīva. Taču noticis pilnīgi citādi, un pirmā sanākšana teātrim bija 2013. gada aprīlī. Nu jau apritējuši pieci gadi, kopš Elejā pastāv amatierteātris, un notikumam par godu tiek iestudēts Monikas Zīles “Savedējs”.

Kad runa sākas par ikdienas darbu, joki pie malas – saieta nama apstākļus Anna sauc par katastrofāliem. Tā kā zālē nav paaugstinājuma, kas kalpotu kā skatuve, priekšā notiekošo redz tikai pirmās rindas. Arī gaismas izrādēs izmantot nevar. “Ārkārtīgi grūti šādos apstākļos strādāt. Ja vajag uzstāties vai kādu pasākumu organizēt, uzreiz jāmeklē, kur mēs to darīsim. Tuvākā ir Bērvircava,” viņa teic. Visbiežāk Elejā uzstāties sanāk ielīgošanas svētkos. Braukts arī uz Vilci, Zaļeniekiem, Līvbērzi. Kolektīvā ir divpadsmit aktieru, un jau pāris gadu sastāvs ir stabils. “Mums laikam vien divi cilvēki tādi, kuri ir tikai teātrī, visi pārējie vēl dejo, dzied,” stāsta Anna. Teātri spēlē arī Eva, kurai jaunajā lugā ir divas lomas.

“Teātrim nav tik viegli izklaidēt vai saistīt skatītāju. Tur jābūt tādam skatītājam, kuram interesē – kurš sēdēs, skatīsies. Gan tā spēle, gan valoda un teksts darbojas vienlaicīgi, un izrāde nav tikai desmit vai piecpadsmit minūšu gara. Deja vai dziesma ir daudz pievilcīgāka no skatītāja viedokļa, bet mēs arī cenšamies,” saka režisore. Savējie vienmēr nāk atbalstīt un skatās, pat kājās stāvot. Īpaši interesējot, kā tad nu atkal tas mans kaimiņš būs iztaisījies, kas viņam būs mugurā, citreiz varbūt ne tik daudz pats iestudējums.

Izbraukā pasauli
Anna teātra pulciņu vada arī Elejas vidusskolā, kur, gatavojoties pasākumiem, sanāk sadarboties ar direktores vietnieci audzināšanas darbā Ivitu Lejavu-Majori. Ivita nu jau 22. sezonu pazīstama kā jauniešu deju kolektīva “Tracis” vadītāja. Pa šiem gadiem kolektīvs piedalījies visos Deju svētkos, tai skaitā skolēnu, izņemot pēdējos, jo “Tracis” tiem bija par vecu un negribējās kolektīvu tādēļ izjaukt. “Tracis” koncertējis gan Jelgavas novadā un citur Latvijā, gan Baltijas valstīs, Polijā, Ukrainā, Ungārijā, Slovākijā, Austrijā, Itālijā, Horvātijā, Izraēlā, sakot paldies atbalstītājiem, tai skaitā pašvaldībai. Šad tad koncertceļojumos “Tracis” dodas kopā ar vadītājas otru – Vilces vidējās paaudzes – kolektīvu “Medaga”. “Piedalāmies skatēs un visur, kur sauc, esam klāt. Brīžiem pat nākas atteikt, jo dejotājiem ir arī jāmācās un jāstrādā. Parasti tie, kas ir “Tracī”, ir aktīvi visās jomās, tāpēc bieži dalām viņus ar Annu un vēl kādu. Ar dejotājiem varam veidot arī teatrālus uzvedumus. Kad jaunieši atnāk uz “Traci”, tad saindējas un paliek uz mūžu “tračinieki”,” saka vadītāja.

“Tracī” dejo ne tikai vietējie, bet arī jaunieši no apkārtējiem ciematiem, Jelgavas, Rīgas. Jaunajā sezonā gaidāma sastāva maiņa, jo pašreizējais ir izaudzis, šovasar divi pāri apprecināti. Tā ir realitāte, vadot jauniešu sastāvu, – viņi izaug un aiziet katrs savu ceļu. “Nedaudz skumji ir, bet nāks nākamie, jāstrādā tālāk. Protams, būs grūti, iespējams, pirmajā gadā atkal no B grupas nokrist uz C grupu, jo jaunajiem būs jāiedod pamati. Šis sastāvs bija tā uztrenēti, ka saku viņiem – ejiet uz tautas deju ansambļiem un dejojiet! Ja visi paliktu uz vietas, tad dibinātu tautas deju ansambli. Bet ir jau forši pēc tam redzēt savējos dejojam ansambļos. Tuvojas skolēnu svētki, kā reiz būsim tiem gatavi,” tā vadītāja. Pirms nu jau vairāk nekā divdesmit gadiem, māsas un draudzenes pamudināta, izveidojusi kolektīvu, un jau nākamajā gadā tikuši uz Deju svētkiem. Elejā šo gadu laikā “Tracis” ieguvis zināmu atpazīstamību un prestižu, un paši mazākie mēdzot skolā Ivitai nākt klāt un teikt – kad izaugšu, dejošu “Tracī”. Kādam citam tas atkal šķiet par grūtu. Strādājot skolā, arī vieglāk uzrunāt jauniešus iesaistīties.

Pievelk personība
“Pozitīvs moments ir Ivitas personības pievilcība. Viņa darbojas ar skolēnu līdzpārvaldi, un tur jau tie bērni salīp kā mušas medū. Vispirms saskrien meitenes, un, kur meitenes, tur arī zēni. Tad ļoti bieži var ievērot, ka tie paši ir gan līdzpārvaldē, gan “Tracī”,” pamanījusi Anna. Elejas vidusskolā pagājušajā gadā bērni darbojās 14 pulciņos. Lielās slodzes dēļ savus mūsdienu deju kolektīvus Ivita nodevusi meitas Evas vadībā – viņa ir uzaugusi “Tracī” un izaugusi arī līdz “Medagai”. Mammas ikdiena lielā mērā ietekmējusi arī meitas dzīvi, un Eva spriež – droši vien tāpēc arī izvēlējusies savu dzīvi saistīt ar kultūru. “Ir forši strādāt, ja tev patīk tas, ko tu dari. Ja par to vēl var saņemt naudu, tas ir izcili,” saka Ivita.

Tomēr arī viņa ļoti izjūt piemērotu apstākļu trūkumu. Kopš pērn tika slēgts jauniešu centrs, jo ēka vairs nebija droša, “Tracis” divas vai pat trīs reizes nedēļā ar saviem auto, neskaitot laiku un naudu, brauca mēģināt uz Sesavu. Izveidojoties jaunam sastāvam no nepilngadīgiem jauniešiem, viņus nāksies vest. Ivita arī atminas, ka kultūras aktivitāšu apsīkums pagastā sākās brīdī, kad vairs nebija sava kultūras nama. Vienu brīdi tika piedāvāts izlīdzēties ar skolas ēku, taču arī tā nav piemērota tik daudziem cilvēkiem. Kolektīvi sāka jukt, cilvēki izvēlējās tuvējos pagastus, Jelgavu.
Izskanējuši solījumi, ka pēc modernās Elejas sporta halles izbūves pašreizējā sporta zāle, kurā sporto skolēni, varētu tikt pārbūvēta par kultūras namu. Tomēr, kad un vai tas vispār notiks, elejnieces ir skeptiskas. Tikmēr nākas domāt risinājumus pašreizējā situācijā un cerēt, ka arī Elejā reiz būs savs kultūras nams, kurš, tāpat kā pirms gadu desmitiem, atkal pulcēs iedzīvotājus.

Foto: Raitis Puriņš

Materiāls sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un “Latvijas valsts mežu” finansētās Zemgales kultūras programmas 2018 atbalstu

ZZ.lv ARHĪVS

Elejā sapņo par kultūras namu

Kategorijas