Jānis Stundiņš: Ceru uz vēlētāju gudru lēnprātību

2018. gada 20. septembris 16:38

386

Jānis Stundiņš: Ceru uz vēlētāju gudru lēnprātību

Tuvojoties 13. Saeimas vēlēšanām, lūkosim korekti, politiski neitrāli atspoguļot šo aktuālo jautājumu. Šoreiz aicinājām uz sarunu publisko attiecību lietpratēju un arī agrāko kolēģi Jāni Stundiņu. Saskaņā ar labo mediju praksi viņš līdz galam neatklāja savas politiskās simpātijas. Šī saruna ir par to, kas būtu jādomā, pirms doties pie vēlēšanu urnām.

– Vai piederi pie tiem vēlētājiem, kam ir stabilas politiskās simpātijas, kas nemainās gadiem, vai tomēr katrās Saeimas vēlēšanās esi balsojis citādi?
Es neesmu nevienas partijas biedrs, neesmu arī balotējies, un manas politiskās simpātijas mainās. Katrās Saeimas vēlēšanās esmu balsojis citādi. Dažreiz izvēli esmu izdarījis pēdējā brīdī, taču par politisko piedāvājumu vienmēr esmu interesējies labu laiku iepriekš. Mana “uts” ir tā, ka esmu sevi uztrenējis atpazīt nomelnotājus, kas aktivizējas priekšvēlēšanu laikā un neatbilstoši faktiem sagroza partiju reputāciju. Man ir personīgās prioritātes, ko es vēlētos, lai politiķi īsteno.

– Lūdzu, tās nosauc?
Piemēram, man ir svarīga tā partija, kura grib vairāk brīvības un mazāk aizliegumu likumdošanā. Mazāk nodokļu, bet efektīvāku to iekasēšanu – kā Igaunijā, kur ir mazāk iedzīvotāju, nodokļi līdzīgi, bet tie tiek iekasēti par miljardu vairāk nekā Latvijā.
Man ir arī savi ideoloģiskie principi, bet tos es negribētu atklāt un došu priekšroku komunikācijas, nevis ideoloģiju vērtējumam. Taču politiskajos vērtējumos parasti visus aicinu balstīties laikmetīgā politiskā spektra koordinātu sistēmā – politiskajā kompasā, kas veidots, pamatojoties uz politologu Deivida Nolana un Džerija Purnela klasifikācijām, kas novērš primitīvo un vulgarizēto horizontālo dalījumu starp kreisajiem un labējiem. Viņi to paplašina ar varas izmantošanas vertikāli no autoritārisma līdz liberālismam un ietver arī citas vērtību sistēmas. Uzskatu, ka Latvijā neviena partija nepārstāv to ideoloģiju, kas man personīgi ir tuva. Tad nu es skatos, kurš politiskais spēks vismaz simpatizē man nozīmīgām idejām. Nav pat tik svarīgi, vai manis izvēlētā partija izpildīs visus priekšvēlēšanu solījumus (tas bieži vien nenotiek ne pašas partijas bezdarbības dēļ). Taču, kā miminums, man pieņemamā ideoloģiskā pārliecība partijai ir jāpauž.

– Varbūt mēs varam iespējami korekti apskatīt tās partijas, kas ir 12. Saeimā. Lielākā no tām ir sociāldemokrātiskā partija “Saskaņa”.
Neapšaubāmi, “Saskaņa” prot pārliecināt vēlētājus, citādi tā nebūtu lielākā Saeimā pārstāvētā partija, taču vienlaikus esmu konstatējis, ka tā savā komunikācijā bieži balstās neadekvātā populismā un aktīvi nomelno konkurentus, tāpēc pats sev to dēvēju par “Nesaskaņu”. Tieši neētiskā un izteikti manipulējošā komunikācija ir pat objektīvs iemesls, kādēļ es to nespēju respektēt, pat neiedziļinoties tās attiecībās ar Krievijas politiķiem. Ja par ideoloģijām, tad manā saprašanā “Saskaņa” nepārstāv sociāldemokrātiskas idejas. Reiz, piemēram, Rīgas mērs Ušakovs publiski runāja par to, ka vietējiem uzņēmējiem vajag atvieglotus spēles noteikumus, taču ārzemju uzņēmējiem – stingrākus. Tas nav īsti sociāldemokrātisks uzskats, bet gan pat visai nacionālistiska kapitālisma pozīcija. Tad jau drīzāk sociāldemokrātiska ir Nacionālā apvienība, kas iestājas par māmiņu pabalstiem, bet klišejās viņus sauc par labējiem. Nevaru apgalvot, ka “Saskaņa” būtu prokremliska, jo manā rīcībā trūkst faktu, kas to apstiprina, taču viņi ir pauduši nostalģiju padomju totalitārismam savā komunikācijā un literatūrā. Saistībā ar pielabināšanos Krievijai man ir bažas arī par ZZS, kur, piemēram, ministri Jānis Dūklavs, Uldis Augulis, Dana Reizniece-Ozola, nesaskaņojot savas darbības ar valsts ārlietu dienestu, paslepus tikās ar šīs valsts amatpersonām. Turklāt tas notika laikā, kad turpinās karš Ukrainā un ES ir izsludinājusi sankcijas pret Krieviju.

– ZZS ir varas partija, un tai prognozē labākās izredzes.
Manuprāt, ZZS atspoguļo nespēju uz paaudžu maiņu, un viena daļa vēlētāju to faktiski atbalsta. ZZS redzams daudz jaunu spēku, kas varētu mainīt politikas kvalitāti, taču – vai ZZS vadība vēlas jaunos laist pie teikšanas? Un vai viņu vēlētājs tam piekrīt? Nereti partija ir uzsvērusi, ka savā darbībā balstās uz pārbaudītiem cilvēkiem jeb, prastāk sakot, “večiem”. Šādā skatījumā, piemēram, Dana Reizniece-Ozola un Uldis Augulis drīzāk ir zināmā mērā izņēmumi.

Pēc prezidenta Valda Zatlera slavenā rīkojuma Nr.2, kad tika izsludināts referendums par 10. Saeimas atlaišanu un tauta par to nobalsoja, ZZS pārstāvniecība 11. Saeimā bija ievērojami mazinājusies. Taču ne jau Brisele vai Maskava palielināja ZZS ietekmi, bet gan 12. Saeimas vēlēšanas. Mēs dzīvojam postpadomju sabiedrībā, kur daļai sabiedrības acīmredzot ir svarīgi ar “pagātnes mantojumu” saistīti, zināmā mērā autoritāri vadītāji. Par to liecina kaut vai stabili augstais reitings Aivaram Lembergam, kurš savā komunikācijā bieži propagandē padomju totalitārisma vērtības un stereotipus.

– “Vienotībai”, kurā agrāk bija vairāki cienīti politiķi, sākot jau ar Valdi Dombrovski, tagad bez “Jaunās vienotības” klājas diezgan grūti.
“Vienotība” daudz ir zaudējusi. Taču man ir aizdomas, ka tā ir sista arī nepelnīti. Viņu “grēki” ir pārspīlēti konkurentu kampaņu rezultātā. Tā pati elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponente jeb OIK, kas rada grūtības iedzīvotājiem. To taču neieviesa “Vienotība”, bet gan Tautas partija. Vai “Vienotība” to drīkstēja pārtraukt? Iespējams, uzņēmēju tiesvedībās ar valsti zaudējumi būtu vēl lielāki. Manuprāt, “Vienotība” “saslima ar varu”, kļuva augstprātīga, plus vēl piestrādāja konkurenti, un tas atspēlējās.

– Ko teikt par Nacionālo apvienību, kam, šķiet, ir veicies ar to, ka ir cilvēki, kas par to balso nemainīgi gadu gadiem.
No vienas puses, tā pārstāv emocionālus vai tradicionālus stereotipus, kas ir radniecīgi reliģijām, tāpēc tai, loģiski, ir ļoti uzticams vēlētājs. No otras puses, šo pašu iemeslu dēļ konkurenti vai kritiķi pārspīlē ar “nacionāļu” trūkumiem. Patlaban Eiropā diezgan aktīvi ir ultranacionālisti. Piemēram, Francijā tāda ir “Nacionālā fronte” ar Mariju Lepēnu priekšgalā. Taču šie citi Eiropas ultranacionālisti atrod daudz kopīga ar Putina atbalstītājiem Krievijā, kas savukārt mūsu Nacionālajai apvienībai nav pieņemami, un zināmā mērā šīs sakarības bieži attur mūsējos no galējībām un padara salīdzinoši progresīvākus.

– Vēl 12. Saeimā iekļuva Latvijas Reģionu apvienība. Šķiet, liela nozīme šai panākumā bija tam, ka apvienību pārstāvēja tolaik populārais aktieris Artuss Kaimiņš, kurš bija izveidojis politisku sarunu šovu “Suņu būda”.
Man nav zināmi tādi pētījumi, kas apstiprinātu to, ka Kaimiņš “ievilka” Latvijas Reģionu apvienību 12. Saeimā. Taču šīs partijas izredzes tikt 13. Saeimā man ir lielais nezināmais. Ja, piemēram, Skrundā vai Aizkrauklē uzskatīs, ka Latvijas Reģionu apvienība ir viņu aizstāvji, tad reģionos panākumi būs.

– Tālāk seko jaunās mazās partijas. Ne reizi vien ir lasīti aicinājumi par tām tomēr nebalsot, jo tā vēlētājs savu balsi it kā nelietderīgi izmanto.
Es kategoriski esmu pret tādu “muldēšanu”, ka būtu jābalso tikai par “lielajām partijām”. Tas ir pret demokrātijas principiem. Tas ir aicinājums prognozējamības vai politiskas kalkulācijas vārdā pakļaut savu izvēli kādam, kas cilvēkam nav tuvs. Vēlētājs būtībā ir darba devējs politiķiem, un, izvērtējot kandidātus, ir jāpadomā arī par jaunu speciālistu noalgošanu. Vēlēšanu ignorēšana nozīmē, ka tu atbalsti pārējo ļaužu izvēli. Ja tu neatbalsti nevienu, to apliecina balsošana ar tukšu aploksni, nevis nepiedalīšanās, kas ir atturēšanās par labu izlēmušajiem.
Piemēram, manā subjektīvā skatījumā Jaunā konservatīvā partija būtu gana noderīga parlamentā, taču Saeima ir un paliek pašas sabiedrības dažādo uzskatu spogulis ar visiem ieguvumiem un trūkumiem, kādus katrs saskata.

– Kāda ir tava attieksme pret svītrojumiem un plusiņiem vēlēšanu listē?
Tas būtu jādara pēc iespējas vairāk. Būtu priecīgs, ka tādējādi vēlētāji saprastu, ka var ietekmēt ievēlēto personu loku. Tā iespējams sekmēt arī paaudžu nomaiņu. Piemēram, ZZS Zemgales sarakstā: ja apnicis Augusts Brigmanis, var viņu svītrot un likt plusiņu Viktoram Valainim. Vēlētāji to ar svītrojumiem un plusiem var apgriezt kājām gaisā, un tādas vilšanās rokādes, kādu izspēlēja “Vienotība” ar Solvitu Āboltiņu, tomēr ir skandāls un izņēmums, nevis sistēma.

– Kas tevi satrauc 13. Saeimas priekšvēlēšanu gaisotnē?
Populisms. Pasaulē šis ir populisma laiks, ko rāda, piemēram, “Brexit” balsojums Lielbritānijā, pēc kura pat daļa balsotāju nožēloja “mirkļa vājumu” un lūdza atkārtot referendumu, un Trampa uzvara ASV. Populisti demagoģiski iezīmē plaisu starp varu un tautu, kas var būt nepieciešamība kāda režīma gāšanā, bet kas ir kaitnieciska faktiskā demokrātija, kurā tauta pati deleģē to varu. Arī atmodas laiks bija zināmā mērā populistisks. Tolaik daudz cietušajai tautai tika pretī stādīta ļaunā, totalitārā Kremļa elite. To tad arī izdevās gāzt. Bet mūsdienās, kad ir demokrātija, iznāk, ka populisti grib gāzt to. Kur tad mēs aiziesim? Atpakaļ pie totalitāras diktatūras. Tāpēc manās acīs populisms kļūst negatīvs.

Foto: Raitis Puriņš.

Materiāls ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

ZZ.lv ARHĪVS

Jānis Stundiņš: Ceru uz vēlētāju gudru lēnprātību

Kategorijas