Gatis Cīrulis: Pasaule grib mūs dažādus (FOTO)

2018. gada 25. septembris 12:12

1247

Gatis Cīrulis: Pasaule grib mūs dažādus (FOTO)

Zaļeniekos ģimeņu saietā “3x3” līdzās pārdesmit citiem pasniedzējiem strādāja arī mākslinieks un mākslas pasniedzējs no ASV Gatis Cīrulis. No otras puses, viņš ir vietējais, kurš Zaļeniekos zina katru taciņu. Zaļenieku muižā Gatis bija arī izlicis apskatei savus darbus – 16 ainavas, ko pirms nedēļas gleznojis tepat Zaļeniekos no brāļa Oskara mājas. Turpat muižā bija izlikti arī daži citi agrāk tapuši Gata darbi. Nu jau viņš ir atpakaļ Amerikā. Zaļeniekos nav arī skatāma viņa izstāde, taču palicis ir sarunas ieraksts.

– Kā tu pieņēmi piedāvājumu nedēļu strādāt ar “3x3” saieta dalībniekiem, kas vēlas kaut ko apgūt glezniecībā?
No “3x3” rīkotājiem bija piedāvājums strādāt turpat blakus mājām Zaļeniekos, kamēr esmu ciemos Latvijā, un es piekritu. Bija interesanti.

– Viena no “3x3” saieta idejām ir vienot latviešus pasaulē un tēvzemē. Varbūt tev ir kāda saistība ar Amerikas latviešiem?
18 gadu nodzīvojot Amerikā, es nevienu latvieti neesmu saticis. Esmu gan uzskrējis virsū Amerikas latviešu vīriem un sievām, kas paši nav latvieši, taču valkā latviešu rotaslietas. “3x3” saietā nemanīju atšķirību starp dažādu zemju latviešiem. Tiesa, vienā gleznošanas nodarbībā kāda meitenīte mani sāka iztaujāt, un tad neviļus sarunā pārgājām no latviešu uz angļu valodu, kurā viņai izteikties bija vieglāk.

– Kļūt par mākslinieku – tas ir īpašs dzīves ceļš. Droši vien būtu brīnums, ja kāds no taviem audzēkņiem, kas nedēļu Zaļeniekos guvis ieskatu glezniecībā, nolemtu, ka ies tālāk profesionālās mākslas virzienā. Bet kad tu pats saprati, ka esi mākslinieks?
Man bērnībā patika zīmēt. Tāpēc vecāki sūtīja papildus mācīties pie mākslinieces Tamāras Ābeles. Viņas tēvs Ēvalds Ābele gleznoja Zaļeniekus un, cik es zinu, padomju laikos kultūras namā zīmējis plakātus. Arī viņš ir mani pamācījis. Taču vēl 20 gadu vecumā, atnākot no armijas, es nezināju, ka gribu būt mākslinieks. Bet 1999. gadā, kad aizbraucu uz Ameriku, kur fermā strādāju, slaucu govis, saimnieks pamanīja manas māla figūriņas, ko tāpat vien biju izveidojis vaļas brīdī. Viņš ieteica paņemt stundas Ziemeļrietumu Mičiganas Mākslas koledžā. Amerikā ir populāra tāda mūžizglītības metode, kad cilvēks nestājas skolā vai augstskolā, bet apmeklē tikai atsevišķus sevi interesējošus kursus. Tā es sāku savu mākslas ceļu, strādājot fermā, un divas reizes nedēļā braucu uz kursiem – sāku ar mālu, tad zīmēšana, gleznošana un vēlāk digitālā māksla. Tā nonācu līdz maģistram un arī mākslas pedagoga darbam.

– Vai, aizbraucot uz Ameriku un sākot dzīvot svešā zemē, nebija jāpārdzīvo kultūršoks?
Nē. Šķiet tāpēc, ka visu laiku strādāju. Darbs līdzsvaro.

– Var domāt, ka šovasar, kopā ar ģimeni dzīvojot dzimtajos Zaļeniekos, tev ir bijusi iedvesma. 16 gleznu dažās nedēļās, vēl ņemot vērā, ka līdztekus strādāji arī par pedagogu.
Es neuzskatu, ka iedvesma eksistē bez darīšanas. Ķeries klāt, sāc darīt, un tad aiziet... Par iedvesmas meklēšanu runā tie, kas negrib strādāt un kam vajag ar kaut ko aizbildināties. Arī saviem studentiem es saku: “Mani neinteresē, kāds ir tavs garīgais, bet darbs. Ja arī diena ir slikta un tu kaut ko padarīji, pašizaugsmei tas ir solis uz priekšu. Ja tu stāvi baltas lapas priekšā, tad strādā – triep.”

– Vai tas, ka esi precējies ar mākslinieci, arī palīdz radošajā darbā?
Jā, Katerina mani stabilizē. Kopā esam vairāk nekā desmit gadu, precējušies – mazāk. Agrāk gan, kad biju jaunāks, vairāk eksperimentēju – pamēģini to, pamēģini šito. Tagad tas ir mazāk.

– Ko tavā mākslā mainījis tas, ka esi kļuvis tēvs?
Par to īpaši nedomāju. Es četrgadīgajai meitai ļauju gleznot, un mēs darbnīcā bieži vien esam līdzās. Man ir darbi, kuros, ja uzmanīgi ieskatās, var redzēt, ka kaut ko pielikusi klāt bērna rociņa.

– Kādi ir tālākie plāni? Paliksiet Amerikā?
Mērķis ir māksla. Nevis vienkārši malties savā suliņā, bet strādāt ar izaugsmi. Amerika ir tas, ko es pazīstu. Katerinai Eiropā ir vairāk kontaktu nekā man. Esmu pazīstams ar Jelgavas mākslinieku nodaļu. 2013. gadā piedalījos plenērā. Tas arī viss.
Izstāde Zaļenieku muižā ir tāds kluss iekšējais dialogs ar nosaukumu “Mirkļi”. Tie nav darbi, kur es pasaulei būtu plaši atvēris savu dvēseli. Daži darbi ir jau nopirkti. Visdrīzāk tie visi paliks Latvijā.

– Varbūt esi iestājies kādā Amerikas mākslinieku kopā?
Mēs dzīvojam Ņūmeksikas štatā, kur Santafē ir viens no sešiem lielākajiem mākslas tirgiem ASV. Tur izstādāmies, taču neesam nevienā mākslinieku biedrībā. Šādas biedrības parasti divreiz gadā rīko kopīgas izstādes, un, lai tajās piedalītos, ir jāmaksā. Mēs ar sievu padomājām: ja mums gluži katru gadu nav ko izstādīt (daudz laika paņem pedagoģiskais darbs universitātē), tad kāpēc gan mums tur jāiesaistās?

– Jūties droši Amerikā? Kas ir mainījies līdz ar Donalda Trampa ievēlēšanu par prezidentu?
Drošums ir relatīvs. Es nebaidos Amerikā iet pa ielām. Mūsu štatā ir normāli. Daudz spāņu, meksikāņu. Taču ziemeļos parādās rasisms, par kuru pat nebūtu iedomājies, ka tāds vispār eksistē. Agrāk šie cilvēki sēdēja savās alās un urkšķēja, bet līdz ar Trampa nākšanu pie varas ir izlīduši ārā. Pat KKK (kuklukslans – red.) bez maskām staigā. Vairāk vienojas arī pretestība, un viņi neuzvarēs. Bet aiz viņiem ir savs kapitāls.

– Kādas redzi iespējas latviešiem kā tautai izdzīvot globālisma attīstībā?
Neredzu, kāpēc lai latvieši neizdzīvotu. Fakts, ka viss mainās un pārvēršas. Bet ir atgriezies tas, ko savulaik gribēja nospiest padomju okupācija, un atgriezīsies arī tas, ko grib nospiest globālisms. Nacionālās vērtības un latviešu identitāte nepazūd. Unificēšana ir biznesā, kad vajag kaut ko pārdot. Taču pasaule nav ieinteresēta visus uztaisīt vienādus.

Gatis Cīrulis
■ Dzimis 1978. gadā Jelgavā.
■ Audzis Zaļeniekos un Vilcē.
■ Pabeidzis Jelgavas rajona Neklātienes vidusskolu.
■ Gadu studējis par matemātikas skolotāju Liepājas Pedagoģijas akadēmijā.
■ Brīvprātīgi uz gadu aizgājis dienēt Latvijas armijā.
■ Studējis LLU, kur apmaiņas programmā ar Mičiganas Universitāti 1999. gadā aizbraucis strādāt lauku darbus uz ASV Mičiganas štatu. Paralēli darbam sācis studēt mākslu.
■ Kopš 2002. gada studē mākslu. No 2009. līdz 2012. gadam maģistra studijas Indiānas Universitātē, paralēli strādā, izpilda pasūtījumus kā profesionāls mākslinieks.
■ 2010. gadā sāk piedalīties izstādēs ASV, kā arī parādās publikācijas mākslas žurnālos, sāk arī pedagoģisko darbību kā mākslas skolotājs.
■ Kopš 2017. gada pasniedzējs Amerikas Indiāņu mākslas institūtā.

Ilze Ezerniece, māksliniece, Jelgavas Mākslas skolas pasniedzēja
Pirms pieciem gadiem – 2013. gada vasarā – Augstkalnē Jelgavas Mākslinieku biedrības plenērā tā rīkotājs Māris Brancis mūs iepazīstināja ar Gati Cīruli – mākslinieku, kurš dzimis un audzis Latvijā, Zaļeniekos, bet dzīvo ASV. Jau toreiz ievēroju Gata plenēra darbu atšķirību – tie vairāk bija konceptuāli. Piemēram, gleznojot Augstkalnes baznīcu, Gata darbā bija jūtams vispārinājums atšķirībā no mums ierastā plenēru stila – fiksēt iespaidus, studēt konkrētu ainavu. Šovasar Gata darbi bija apskatāmi Zaļeniekos, un tajos redzama jauna nianse. Sarunā ar mākslinieku pārliecinājos par to, ko sajutu, skatoties viņa jaunākās gleznas, – tajās izmantoti dabas iespaidi (pārsvarā ainavas), no kuriem tālāk mērķtiecīgi veidotas kompozīcijas ar nelielu dekoratīvisma pieskaņu. Patīkama krāsu gamma – maigi vēsi zaļi, sarkanbrūni un rozīgi toņi, eksperimenti ar eļļas, akrila krāsām, spēles ar faktūrām, kopumā gaiša noskaņa. Ļoti interesants risinājums sieviešu portretiem – tie gleznoti uz caurspīdīga, izretināta audekla, gruntējumu izmantojot tikai vietās, kur uzklāti krāsu laukumi. Šajos darbos īpaši jūtama tekstilmākslas ietekme, iespējams, tāpēc, ka mākslinieka dzīvesbiedre ir tekstilniece. Būtu jauki redzēt Gata darbus kādā nopietnā Latvijas izstāžu zālē.

Foto: Raitis Puriņš

Materiāls sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un “Latvijas valsts mežu” finansētās Zemgales kultūras programmas 2018 atbalstu

ZZ.lv ARHĪVS

Gatis Cīrulis: Pasaule grib mūs dažādus (FOTO)

Kategorijas