Māsas Legzdiņas: Mums gandarījumu dod mūsu klausītāji

2018. gada 23. septembris 08:43

1780

Māsas Legzdiņas: Mums gandarījumu dod mūsu klausītāji

Laiks, kad vasara iegriežas uz otru pusi, pirms deviņiem gadiem zīmīgs izrādījās divām māsām no Dobeles puses. Vēl īsti nezinot, kā tas viss varētu izvērsties, Gundega Strazda un Aija Eidinta, kā pašas smej, daļēji mammas mudinātas, daļēji aiz gara laika nolēma pieteikties televīzijas šovam “Dziedošās ģimenes”. Tā visas Latvijas priekšā dzima dzīvespriecīgais māsu Legzdiņu duets, kurš pieprasīts ir joprojām un ne uz vienas vien skatuves Latvijā kāpj jau atkārtoti.

Simpatizē maestro
Māsas atminas – tā kā šāds ģimeņu šovs Latvijā bija pirmo reizi, ko no tā gaidīt, tā uzreiz līdz galam nav bijis skaidrs ne pašiem dalībniekiem, ne rīkotājiem. “Domājām – aizbrauksim, padziedāsim. Kad uzzinājām, ka esam tikušas šovā, uzreiz nesapratām, uz ko esam parakstījušās,” stāsta Gundega. Dalība šovā bija jāsaskaņo arī ar darbavietām, jo tas tomēr prasīja gana daudz laika – jāizdomā priekšnesums, trešdien mēģinājums, svētdien tiešraide un visa diena Rīgā. “Kad nāca pirmais koncerts, tad tikai apjautām, uz ko esam parakstījušās. Es Aijai vienā brīdī teicu – laižamies!” satraukumu ar smaidu atminas Gundega. Bet, kad priekškars pavērās, māsas ieraudzījušas žūriju, Raimondu Paulu tajā, un tad jau “aizgājis”.

Raimondam Paulam māsas no Jaunbērzes patika – to pamanīja laikam katrs šova skatītājs. “Maestro ir dots brīnumu spēks. Viņš tev ir tikai uzlicis roku un labas frāzes par tevi pateicis, un ar tevi notiek labas lietas. Tādi cilvēki mazajai Latvijai ir dāvana,” teic Aija. Māsu mērķis šovā arī bijis tikt vismaz līdz nedēļai, kad būs jādzied kāda Paula dziesma.

Klausās arī četrgadnieki
Uzstāties Legzdiņu māsas aicina visā Latvijā. Sevišķi iemīļotas viņas ir Alūksnē, Rēzeknē, Daugavpilī, Liepājā, Ventspilī, Usmā, Ugālē, Ancē – garais saraksts nebeidzas. “Latvijā mūs mīl, un mēs arī mīlam savus skatītājus. Starp viņiem redzam savu vecāku vecuma cilvēkus, redzam jauno paaudzi, un ir tāds prieks, ka jaunie arī nāk. Vēl jo vairāk, ja četrgadnieks paņem aiz svārka un saka – māsa Legzdiņa!” priecājas Aija. Bieži dziedāts tiek arī Jelgavas apkārtnē – pat biežāk nekā Dobelē. “Ja mēs ar Gundegu nedzīvotu tik tuvu, tad mēs nevarētu tik vienkārši satikties un braukt uz koncertu Daugavpilī vai Ikšķilē,” spriež Aija, kura uzņēmusies arī dueta koncertu lietu kārtošanu.

Gundegai vismīļākie ir senioru pasākumi. “Zini, ka viņi tiešām tevi gaida! Kungi un dāmas ir sapucējušies, grib nobildēties. Tie cilvēki tiešām nāk ar tādu mīļu, gaišu, atvērtu sirdi,” viņa gandarīta. “Nav mūsos tās augstprātības, ka nerunājam ar cilvēkiem, varam viņus apķert. Nevajag mums dižu kritiķu atzinības, mums gandarījumu dod mūsu klausītāji,” piemetina Aija. Seniori bieži vien māsām ciemakukulī sarūpējuši kādu medus burciņu, konservējumus vai pat pašu žāvētu vistiņu.

Kultūru mācās ģimenē
Vai pēc iegūtās atzinības, kas joprojām nav mazinājusies, nav bijusi doma pievērsties tikai muzicēšanai un visu citu mest pie malas? “Man noteikti nē. Man tagad ir tik brīnišķīgs darbs bibliotēkā! Kad jārīko kāds pasākums, tad jau esmu tikpat kā uz skatuves. Varbūt, ja būtu gadu 20 mazāk, bet nu jau vairs nē... Baudīt to, kas mums tiek piedāvāts, – tas jau ir daudz. Mums reiz jautāja – kur tad jūs agrāk bijāt? Nezinu, kā būtu bijis agrāk, varbūt nekā. Spēlēt teātri un būt uz skatuves visu laiku ir gribējies. Skolā pulciņos, konkursos piedalīties, dziedāt ansambļos – tas viss ir paticis. Esam lauku meitenes, mašīnas mums nebija, žēl, ka nevarēja uz to mūzikas skolu izbraukāt, transports nebija tik bieži kā tagad. Bet tā kultūra vienalga mūsos caur mammu, tēti ir ienākusi. Vecmāmiņa bija liela grāmatu lasītāja, kopā dziedājām, darbojāmies. Viss notiek tad, kad tam jānotiek. Sapņi būt uz skatuves piepildās,” nosmaida Gundega. Jau piecus gadus strādājot Dobeles novada Centrālajā bibliotēkā, viņai ir sanācis gan kopā ar bērniem teatralizētā Dzejas dienu pasākumā pārtapt par Burtu meitiņu, gan vadīt pasākumus pieaugušajiem. Sevišķi viņu gaida seniori, kas novērtē Gundegas spēju runāt no sirds ar piemēriem no pašas ģimenes dzīves. “Bibliotēka ir skaistā ēkā, ir brīnišķīga direktore, kolēģi – esmu īstajā vietā,” viņa piebilst.

Gribas padejot un uz savējiem paskatīties
Savukārt Aija ir Jaunbērzes Kultūras nama vadītāja, Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā izmācījusies par masu pasākumu režisori. Viņa teic – Jaunbērze ir ģeogrāfiski izdevīgā vietā, jo netālu atrodas Dobele, Jelgava, Tukums un Rīga, kurp cilvēki dodas darba un citās gaitās, tāpēc pagastu savā ziņā var uzskatīt par “guļamvagonu”. “Mums Jaunbērzē ir pašdarbības kolektīvi – ļoti jauks dāmu vokālais ansamblis, kur esam arī ar Gundegu, ir burvīgi deju kolektīvi – gan vidējās paaudzes, gan jauniešu –, tikko pabijām Dziesmu un deju svētkos. Ir tradicionālie pasākumi – Līgo, Mārtiņdiena, rudens balle. Vasarā man jādomā par to, ka visi ļaudis strādā tīrumā, plus Latvijā ir ļoti daudz lielo pasākumu piedāvājumu. Pie mums brauc ciemos ar izrādēm, kino – cilvēki vēlas redzēt to pašu “Nameja gredzenu”,” par kultūras dzīvi pagastā stāsta Aija.

Tomēr gribētos lielāku apmeklētību. “Nevaru teikt, ka uz pasākumiem nāktu ļoti daudz cilvēku. Mazliet ir rūgtums, ka es piedāvāju, bet man viss jāfinansē no kultūras nama kabatas, jo nav atgriezeniskās saites. Bet tā tas nav tikai manā kultūras namā. Taisām afišas, atbrauc amatierteātris, bet cilvēku nav. Esmu mēģinājusi rīkot pasākumus arī par velti – uz pavasara koncertu ar Jāni Paukštello atnāca 50 cilvēku. Vairāk nāk uz tematiskiem pasākumiem – rudens ballēm, pensionāru vakariem –, kur var paballēties un padejot. Patīk arī tad, ja uzstājas savi cilvēki. Ir jau ļoti daudzas ģimenes, kuras zina, ko grib, un tur arī dosies. Daudzi cilvēki no Jaunbērzes ir aizbraukuši, bet mums ir skola, bērnudārzs, kas to cilvēku tur pie tās vietas. Varbūt kultūras namā varētu būt labāka infrastruktūra, jo vienmēr ir jānomā skaņa un gaisma, kas lauku kultūras namiem ir sāpe, gribētos labākas mēbeles. Tajā pašā laikā varējām “apģērbt” savus kolektīvus, tāpēc nākamgad būs jāpievelk josta, jo esam patērējušies. Bet tāda kodoliņa Jaunbērzē man nedaudz pietrūkst,” saka Aija.
Gundega papildina: “Esam rīkojuši tikšanās ar grāmatu autoriem, un ir viena grupa cilvēku, kas nāk uz pasākumiem. Tie ir pensionāri, un nāk arī bērni. Tāpat ir arī kultūras namos. Mums ir pensionāri, bet jāizaudzina tā jaunā paaudze, kuru mājās ar kaut ko ieinteresēt ir ļoti grūti. Jaunā paaudze brauc uz “Positivus”, viņi izklaidējas citādi.”

Pratuši strādāt un atpūsties
Māsām ir bijusi iespēja ne tikai dziedāt uz dažādām skatuvēm, bet arī piedalīties izrādēs, kur iepazīti brīnišķīgi režisori un aktieri. “Ja padomā, ar kādiem izciliem mūsu kultūras cilvēkiem šo gadu laikā neesam tikušās! Tikai turēt un noturēt to, kādas mēs esam – patiesas, ar mīļumu sirdī. Ikdienā savā steigā varbūt piemirstam piezvanīt mammai, bet vienmēr koncertus veltām saviem vecākiem. Paldies viņiem!” tā Aija. Māsām pirms pērnās vasaras koncerta “Mana vasaras melodija” nācās mūžībā pavadīt tēti, taču viņš aizvien tiek turēts piemiņā.

“Raimonds Pauls reiz kādā intervijā bija teicis – tu jau vari beigt visādas augstas skolas, bet tā kultūra un izglītība, ko tev iedod ģimenē, to neviena augsta skola nevarēs tev aizstāt. Acīmredzot tā ir mūsu ģimenē – tētis ar mammu augstās skolās nav gājuši, bet devuši savu mīlestību, tāpat vecmāmiņa. Mums ir jāaudzina tā jaunā paaudze caur ģimeni, caur savu mīlestību, caur saviem darbiem,” saka Gundega.

Arī Aija uzsver darba nozīmi audzināšanā, ko piedzīvojušas arī pašas, un nekādas ucināšanās ar meitenēm nav bijis. “Mamma ļoti daudz strādāja, tētis vienmēr rūpējās par saimniecību. Mums bija kūtiņa, kur bija gotiņa, ruksis, tētis atnāca no darba, mums arī bija jāiet palīgā teliņi pabarot, istabas bija jāsakārto. Zupa bija atstāta pusvārīta, mums vajadzēja kartupelīšus nomizot, pielikt,” viņa atminas. Māsa papildina: “Mūsu paaudze tika audzināta ar darbu. Būtu jauki, ja tagad jaunie arī to saprastu.”

Tomēr ne jau tikai darbs bijis cieņā Legzdiņu ģimenē – vecāki prata arī atpūsties. “Mums vienmēr ģimenē bija skaistas ciemošanās. Visi vienmēr brauca uz mūsmājām pie mammas un tēta. Mammai ir trīs māsas un divi brāļi, tētis viņu vidū labi iekļāvās. Visi bija zinoši, dzīves gudri cilvēki,” atmiņās dalās Aija. Viņa arī stāsta, ka mammas tētis Indriķis bijis liels jokupēteris, kurš, ballei tuvojoties beigām, mēdzis arī visiem sabāzt pīrāgus kabatās vai izstrādāt vēl kādu brīnumu. “Tā bija paaudze, kas mācēja strādāt un mācēja arī priecāties,” teic Gundega.

Jelgavu izjūt kā savu
Māsas Lezgdiņas regulāri kāpj uz skatuves arī Jelgavas pusē. Šovasar viņas gan kopā ar citiem pazīstamiem Latvijas mūziķiem dziedāja koncertā “Mana vasaras melodija” Jelgavas Uzvaras parka estrādē, gan viesojās Piena, maizes un medus svētkos. “Reizēm ir tāda sajūta, ka tie citi taču ir mākslinieki ar tādu muzikālo bagāžu, izglītību un ka mums tas ir tāds pašdarbības līmenis. Bet tad atkal šķiet, ka nevienam jau neesam uzbāzušās, producenti paši mūs ir atraduši. Mēs nekad nedziedāsim kā Liene Šomase, Kristīne Prauliņa vai Olga Rajecka, bet mūsos atkal ir kaut kas cits, kas arī patīk tam latvietim,” secina Gundega. Māsas priecājas, ka vienmēr ir citu mūziķu mīļi uzņemtas. “Tā ir tāda jauka sajūta, ka viņi mūs pieņem, jauki izsakās par to, ko darām, un nav ar tādu pārākuma apziņu.”

Aijai un Gundegai Jelgava ļoti patīk – gan apstādījumi, gan Pasta sala, gan uguņošana valsts svētkos un pilsētas egle ziemā Hercoga Jēkaba laukumā. Turklāt viņas priecājas, ka drīz būs saremontēts arī Līvbērzes ceļš. “Jelgava savā ziņā ir arī mūsu pilsēta, jo mūsu mamma ir dzimusi Jelgavā, Annas baznīcā iesvētīta,” stāsta Aija. Māsas arī uzteic visu Jelgavas koncertu organizētību. “Jelgavā dzīvo mūsu ļaudis, skolotāja, kas vienmēr atnāk, cilvēki, kas mūs vairāk pazīst,” teic Aija.

Abas māsas uz skatuves var redzēt kopā ar jelgavnieci Agitu Damlicu-Ķeri, kura nodrošina muzikālo pavadījumu. Aijas un Agitas muzikālie ceļi krustojušies jau sen. Visas trīs uz skatuves kopā izskatās tik organiski un arī balsis kopā skan tik labi, ka apkārtējie pat esot jautājuši, vai Agita nav trešā Legzdiņu māsa. Agita arī raksta māsām dziesmas – tāpat kā mūziķis no kaimiņu novada Artūrs Reiniks.

Foto: Raitis Puriņš

Materiāls sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un “Latvijas valsts mežu” finansētās Zemgales kultūras programmas 2018 atbalstu

ZZ.lv ARHĪVS

Māsas Legzdiņas: Mums gandarījumu dod mūsu klausītāji

Kategorijas