Sesavas baznīca tuvojas savai četrsimtgadei (FOTO)

2018. gada 22. septembris 10:41

987

Sesavas baznīca tuvojas savai četrsimtgadei (FOTO)

Ar diviem pateicības dievkalpojumiem Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Sesavas draudze jūlija otrajā un ceturtajā svētdienā atzīmēja 385 gadu jubileju kopš sava mūra dievnama iesvētīšanas. Saistībā ar jubileju draudze izdevusi mākslas vēsturnieces Valdas Vilītes grāmatu “Sesavas baznīca 1633 – 2018”, kas būtiski papildina viņas jau pirms divdesmit pieciem gadiem sarakstītu brošūru.

Jūlijs Zemgales laukos nāk ar labības kulšanu. Saulainajā un karstajā 22. jūlija svētdienā traktori un kombaini rūca arī pie Sesavas baznīcas. Tomēr otrajā jubilejas dievkalpojumā baznīcā bija ap simt cilvēku, kas lauku draudzēs nav maz. Tiesa, baznīcā ir vietas piecsimt cilvēkiem. Taču dievnama solu rindas varēja būt piepildītas vecos laikos, kad laukos dzīvoja ievērojami vairāk cilvēku un arī vairāk tie gāja baznīcā. 385. jubilejas dievkalpojumos baznīcā kopā ar Sesavas draudzes gani Valdu Grīnvaldi-Šakurovu (viņa Sesavas draudzi vada 11 gadu) kalpoja Liepājas diecēzes bīskaps Hanss Martins Jensons, Jelgavas iecirkņa prāvests Oskars Laugalis, kā arī bīskaps emeritus Pāvils Brūvers. Dziedāja Slokas baznīcas koris, kā arī Inga Andersone-Penčuka.

Vēstures avoti liecina, ka Livonijas karš, kas ilga no 1558. līdz 1583. gadam un kura rezultātā izveidojās Kurzemes un Zemgales hercogiste, bija izpostījis trīs ceturtdaļas no Zemgales zemnieku saimniecībām. Izpostītas bija arī baznīcas. Vēl pirms kara Reformācijas kustības iespaidā Livonijas ordenis bija sācis iekasēt nodokļus zemnieku garīgām vajadzībām un skolām. Tomēr, kā vēl trīsdesmitajos gados atzina vēsturnieks Juškevics, Livonijas karam beidzoties, latviešu tauta bija palikusi “bez jebkādām grāmatām, bez skolām, bez garīgas kalpošanas”.

Pirmā grāmata latviešu valodā “Katoļu katehisms” iznāca 1585. gadā. To gan nodrukāja jezuīti, Reformācijas pretinieki. Ar saviem garīgajiem centieniem latviešu labā vēsturē ir iegājis pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs un pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers (1517 – 1587). Vēl Livonijas kara laikā 1567. gadā viņš Rīgā sasauca Bruņinieku augstāko sapulci jeb landtāgu, kas pieņēma lēmumu Kurzemē un Zemgalē veidot skolas, patversmes, kā arī uzcelt vai atjaunot 70 baznīcas. Ar to tad arī sākās Sesavas baznīcas zināmā vēsture.

Pirmā baznīca no koka
Tāpat kā citviet Kurzemē un Zemgalē, arī Sesavā pirmo baznīcu uzcēla no koka, 1571. gadā tajā kalpoja mācītājs Johans Pisterfelds. Tā līdz mūsdienām nav saglabājusies. Tagad Bauskas–Dobeles šosejas malā cauri mūžiem lepni stāvošā Sesavas mūra baznīcas tapa 62 gadus vēlāk.

Draudzes locekle Signija Vintere stāsta, ka doma par to, ka par baznīcu un tās vērtībām vajadzētu sagatavot jaunu grāmatu, viņai radās, uzlūkojot pirms divdesmit pieciem gadiem izdoto brošūru “Sesavas evaņģēliski luteriskā baznīca 1633 – 1993”. “Baznīcā bija saglabājušies daži šīs trīsdesmit lapu grāmatiņas eksemplāri. Tās saturā bija sausi fakti. Taču gribējās izlasīt par mūsu baznīcu vairāk, kā arī publicēt kultūrvēsturisko vērtību fotogrāfijas,” teic Signija Vintere. Viņa devās uz Olaini pie mākslas zinātnieces Valdas Vilītes. Signijas Vinteres pierunāta, viņa apņēmās ķerties pie darba. Var piebilst, ka arī Signija Vintere iesaistījās grāmatas tapšanā, fotografējot baznīcas inventāru un mākslas priekšmetus.

Atgriežoties pie brošūras izdošanas vēstures, var pieminēt, ka 1993. gadā pie Rundāles pils direktora Imanta Lancmaņa ieradās Sesavas draudzes priekšnieks Imants Polis, mācītājs Jānis Tālums un pašvaldības kultūras darbinieks Dainis Grasmanis. Vīri lūdza, lai mākslas zinātnieks uzraksta par vērtībām Sesavas baznīcā. Imants Polis atceras, ka Rundāles pils direktors uzņēmis ļoti laipni, tomēr pats šo darbu neuzņēmās.

“Lancmanim nebija laika, un viņš šo darbu uzdeva man,” stāsta Valda Vilīte. 1992. gadā tika izdots viņas ļoti apjomīgais darbs par Latvijas sudrabkaļiem, un viņa varēja uzņemties ko jaunu. Jāpiebilst, ka Valdai Vilītei ir liela pieredze, strādājot arhīvos, ko viņa darījusi ne tikai Rīgā, bet arī Maskavā un Pēterburgā. “Toreiz es kārtīgi izsēdēju arhīvus, bibliotēku retumu nodaļas un tapa maza, konkrētos faktos balstīta grāmata “Sesavas evanģēliski luteriskā baznīca 1633 – 1993” ar ļoti rūpīgiem baznīcas iekārtas un mākslas priekšmetu aprakstiem,” atceras mākslas zinātniece. Viņa piebilst, ka šajā darbā varēja izmantot arī Rundāles pils muzeja materiālus. “Rundāles pils muzeja arhīvā par katru Latvijas baznīcu un katru muižas pili ir sava mape,” teic Valda Vilīte, pieminot lielo darbu, ko Imants Lancmanis ar domubiedriem ir veicis Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšanā.

Stāsts jaunam un zinātkāram cilvēkam
Imants Polis, kurš arī bija Sesavas baznīcas 385 gadu jubilejas dievkalpojumā, atceras, ka tolaik, 90. gadu sākumā, draudzei bija svarīgi apzināties un reģistrēt, un sakārtot baznīcā esošās vērtības un īpašumus. Viņaprāt, mākslas zinātnieces Vilītes veiktais darbs draudzei bija ļoti svarīgs. Imants Polis stāsta, ka darbības laikā tika pētītas arī Sesavas baznīcas grāmatas, kas bija dokuments, ko izmantoja zemes īpašumu atgūšanā.

Raksturojot atšķirības starp 1994. gadā iznākušo brošūru un tikko izdoto grāmatu, Valda Vilīte teic, ka pirmais darbs ir kā pasausa atskaite, bet pēdējais – kā stāsts jaunam, zinātkāram cilvēkam par šo turpat četrsimt gadus veco dievnamu un arī to, ko jūt kultūras pieminekļu kopējs. “Grāmatas tapšanā ar Signiju Vinteri man bija brīnišķīga sadarbība. Es, piemēram, viņai piezvanu un saku: “Sniegs! Tas būs tikai uz pāris dienām!” Viņa aizbrauc un nofotografē baznīcu sniegainā ziemā, kāda tā varēja pirms gadiem piecdesmit un vairāk parasti izskatīties šajā gadalaikā. Brīnišķīgi!” Savukārt uz grāmatas muguras vāka pēc Valdas Vilītes ierosinājuma ir bilde no baznīcas bērnu stūrīša. Tā ir zīme, kas draudzei dod nākotnes cerību.

Pēc divdesmit pieciem gadiem, vēlreiz rakstot par Sesavas baznīcas zvaniem, Valda Vilīte neviļus rosināja tādu kā draudzes īpašuma revīziju. Tajā noskaidrojās, kur atrodas Sesavas baznīcas vecākais zvans. Grāmatā ietverts māksla vēsturnieka, restaurātora Daiņa Bruģa stāsts ar laimīgām beigām par to, ka 1985.gadā muzejnieki laikrakstā pamanīja sludinājumu – Penkulē kāds pārdod senu zvanu. Dainis Bruģis stāsta: “Nekavējoties pāris stiprāko puišu devās uz norādīto adresi, kur tiešām sastapa vīru, kas nedroši virpināja stāstu par it kā metāllūžņos jau nodotu vai gribētu nodot baznīcas zvanu, ko viņš izglābis. Taču muzejam par velti to atdot nevarot. Par divsimt rubļiem (tas tolaik bija vairāk nekā skolotāja mēnešalga – red.) lieta tika nokārtota. Jau pēc Penkules draudzes atjaunošanas – pēc desmit gadiem – šī draudze lūdza Rundāles muzejam zvanu atdot, un tad 1985. gada “izpirkšanas operācijas” dalībnieks Dainis Bruģis ierosināja pārbaudīt šī zvana izcelsmi. Tā atklājās, ka šis 1646. gadā Vācijā Lībekā lietais zvans sākotnēji ir piederējis Sesavas baznīcai.
Jautāta par to, vai Penkules draudzei aizdotais zvans būtu jāatgriež atpakaļ, Signija Vintere teic, ka šajā lietā nevajadzētu steigties. “Ja Penkulē Sesavas baznīcas zvans nebūs vajadzīgs, mēs to paņemsim. Taču ņemt atpakaļ zvanu no mazas draudzes, kam jau tāpat ar dievnama uzturēšanu iet grūti, nebūtu pareizi,” piebilst darbīgā Sesavas draudzes locekle.

Darbu netrūkst
Mūsdienās Sesavas baznīcā lieto 1932. gadā Vācijā Bohumā izlieto zvanu. Tas arī iezvanīja 385. jubilejas dievkalpojumu. Valda Vilīte gan grāmatā piezīmē, ka XVII - XVIII gadsimtā reti kura draudze iztika ar vienu zvanu. Dažām bijuši arī trīs zvani. Tiesa, tajā laikā baznīcas zvaniem bija ievērojami svarīgāka informatīvā nozīme.

Par tuvākajiem draudzes plāniem Signija Vintere piebilst, ka šogad plānots pabeigt torni. “Pagājušajā gadā sākām ar piektā stāva remontu, tagad esam tikuši līdz otrajam stāvam. Ir aizpildītas mūrī plaisas, atjaunotas bojātās koka konstrukcijas, tostarp visu torņa logu slēģi un to eņģes. Signija Vintere teic, ka skaists skats pār Zemgales laukiem atklājas no torņa augšējā stāva. Tur plānots ielikt stikla logus. Imants Polis teic, ka arī laikā, kad viņš vadīja draudzi, tika remontēts tornis, no kura krita ķieģeļi, kas virs ērģelēm bojāja baznīcas jumtu, taču tolaik draudze bija trūcīga un tas netika veikts pietiekamā apjomā. Tagadējais draudzes priekšnieks Pēteris Knope, kas jubilejas dievkalpojumā no bīskapa Hansa Martina Jensona saņēma amata zīmi, teic – dievnama saglabāšanā vēl darba ir daudz. Viņu īpaši uztrauc mitrums, kas sūcas iekšā ēkas mūros. Sesavas baznīcas apkārtnē ir ļoti augsts gruntsūdeņu līmenis. Garāka intervija ar Pēteri Knopi diemžēl izpalika, jo, beidzoties dievkalpojumam, viņš aizsteidzās uz savu saimniecību, kur patlaban pilnā sparā rit labības kulšana.

Grāmatas nobeigumā Valda Vilīte ievietojusi sava kolēģa Daiņa Bruģa atmiņu un pārdomu stāstu par grāfu Medemu kapu ģerboņa plāksnes sakopšanu kapsētā, kas ieskauj Sesavas baznīcu. Tas darbs tika veikts 1992. gadā, turklāt paša Daiņa Bruģa dzimšanas dienā. Pēc grāmatas autores lūguma, atceroties šo darbu, kolēģis rakstīja: “Mājupceļā valdīja bijīgs klusums. Taču tas nebija fiziska noguruma dēļ. Nezinu, kas darījās kolēģu galvās, bet mani Sesavas kapsētā pavadītā dzimšanas diena bija modinājusi gluži eksistenciālas pārdomas. Naivs lepnums par paveikto tajās jaucās ar skumju atziņu, cik mūsu necilais devums patiesībā ir viegls, paviršs un īslaicīgs. Tai dienā pirmo reizi pa īstam sapratu, ka pamatīgo cilvēku laiks uz neatgriešanos ir pagājis. Pagātnē aizgājuši gan tie, kuri klusā lauku nostūrī spēja uzcelt grandiozus piļu ansambļus, ierīkot pasakainus parkus un ienest savā ikdienā Eiropas augstās mākslas klātbūtni, gan tie, kas mācēja atliet brīnišķīgus čuguna krustus, gan tie, kuri no smaga klintsgabala prata izkalt un izslīpēt neticami precīzus, spoguļa gludumā nopulētus pieminekļus. Mums bija atlikusi vien gauži necila izvēle – būt šo cilvēku radīto vērtību postītājiem vai kopējiem. Tomēr arī tā bija izvēle...”

Valda Vilīte
■ Dzimusi 1936. gadā Ainažos mežkopja ģimenē.
■ Studējusi latviešu valodu un literatūru Latvijas Universitātē un mākslas vēsturi Latvijas Mākslas akadēmijā.
■ Ilggadēja Rundāles pils muzeja darbiniece, deviņu grāmatu un ap 25 zinātnisku rakstu autore.
■ Par ieguldījumu Latvijas kultūrā un mākslā piešķirta mūža stipendija.

Foto: Raitis Puriņš un Signija Vintere

Materiāls sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un “Latvijas valsts mežu” finansētās Zemgales kultūras programmas 2018 atbalstu

ZZ.lv ARHĪVS

Sesavas baznīca tuvojas savai četrsimtgadei (FOTO)

Kategorijas