ZZ.lv ARHĪVS

Līdz septembra vidum Kuldīgā skatāma Lolitas Zikmanes grafiku un gleznu izstāde

Līdz septembra vidum Kuldīgā skatāma Lolitas Zikmanes grafiku un gleznu izstāde

Ja nu līdz 16. septembrim ceļš ved uz Kuldīgu, ieplānojiet laiku, lai Kuldīgas novada muzejā apmeklētu Lolitas Zikmanes grafiku un gleznu izstādi “Viss ir viss”, ko atklāja 24. augustā, maigam lietum sijājot atsvaidzinot dabu, – nu jau pagājis ilgāks laiks, kopš neesam viņas darbus redzējuši vienkopus, īpaši grafikas lapas.

Domājot par tur apskatāmo, nāk prātā “Kultūras Dienā” lasītā intervija ar Jaunā Rīgas teātra režisoru Alvi Hermani un viņa sacītais, ka pagājušajā sezonā gandrīz visas izrādes “apskatīja cilvēka eksistences tumšo pusi”, pēc tam paziņojot: “Teātrim tomēr ir nevis jāsmacē skatītājs, bet jāpalīdz dzīvot.” Tādai ir jābūt arīdzan vizuālajai mākslai, tostarp grafikai un glezniecībai. L.Zikmanes un visu vecāko paaudžu māksla sēj pozitīvas emocijas, stiprina skatītāju. Tas ir šo autoru spēks. Nav iedomājams, ka viņi sētu nihilismu, fizisku vai garīgu degradāciju un jebkādu noliegumu. Viņus vada mīlestība pret pasauli, pret apkārtni, pret cilvēku, pret dzīvību.

Lai arī L.Zikmane vai viņas kolēģi redz apkārtnes nepilnības, taču tādēļ viņa nenoliedz dzīvi kā tādu. Gluži otrādi, māksliniece allaž mudina novērtēt, ka esi pasaulē. Tas ir brīnums, kas reizē ar cilvēka pēdējo elpas vilcienu var izgaist. Viņa lūko pārliecināt skatītāju, viņas darbu aplūkotāju, ka pasaule jāvēro ar rūpīgu uzmanību, jo, lūk, katrā detaļā atspoguļojas visa pasaule, Visums. Jāmācās tikai skatīties. Kā Gunārs Priede teicis kādā lugā – nepietiek, ka redz, ir arīdzan jāierauga. Tas ir aicinājums būt vērīgiem, iedziļināties.

Un L.Zikmanes darbu – grafiku un gleznu – īpatnība ir tā, ka tur dažkārt it kā nekas nav attēlots, tikai malkas kaudze, liepu lapa, parka stūris agrā pavasara stundā. Vai skatītājam ienāk prātā, ka jāmēģina saprast, kādēļ ir izvēlēta un zīmēta vai uzgleznota šāda un nevis cita detaļa?

Mākslinieces pēdējo gadu gleznās bieži ir atainoti ļoti vienkārši notikumi vai nepretenciozi dabasskati: sieviete kopj savu puķu dārziņu, kāda jauna būtne saudzīgi nes nākamo stādu dārza dēstītājiem pie dīķa, uz galda stikla traukos nolikta brūkleņu zapte, senā vāzē greznojas košas pujenes. Tā ir liecība autores priekam par dzīvi, par izbaudīto mirkli, par dabas skaistumu. Šie prieka attēlojumi paceļ ikdienišķos notikumus augstākā līmenī un apgaro, apdvēseļo dzīvi.


Foto: Māris Brancis