“Freimaniskais” poproks. Jelgavnieks Gatis Mūrnieks par dzīvi mūzikā un Mārtiņa Freimaņa lomu tajā

2018. gada 28. oktobris 00:07

1041

“Freimaniskais” poproks. Jelgavnieks Gatis Mūrnieks par dzīvi mūzikā un Mārtiņa Freimaņa lomu tajā

Augusta nogalē aizsākusies koncertu sērija “Mans draugs Mārtiņš Freimanis”, kurā apvienojušies daudzi populāri un iemīļoti mākslinieki, kas pašu radītās versijās izpildīs M.Freimaņa zināmas un mazāk zināmas dziesmas. Koncertos, tostarp Jelgavā, uz skatuves kāpj arī jelgavnieks Gatis Mūrnieks, ar kuru “Ziņas” sarunājās pavasarī, gaidot Gata grupas “On My Way” piekto jubileju. Toreizējā saruna – turpinājumā.

Grupā “On My Way” muzicē jelgavnieki Gatis Mūrnieks (vokāls un ģitāra), Kristaps Baltiņš (ģitāra), Aigars Kudrickis (sitamie instrumenti) un rīdzinieks Raitis Mednis (basģitāra). Apvienība pastāv kopš 2013. gada, taču īpaši aktīvi darboties tā sāka 2014. gadā, laižot klajā divus radio singlus – “Tāpat vien” un “Par klauniem” –, kā arī koncertējot Latvijas pilsētās. Pašlaik grupa gatavo izdošanai savu pirmo albumu, šogad plānots laist klajā vairākus radio singlus.

– Cik sen darbojies mūzikā?
Jelgavas 4. vidusskolā mācījos mūzikas novirziena klasē – mums bija gan koris, gan orķestris, gan klavieres. Tas bija mācību process, kas, protams, ir ļoti noderīgs. Pamatskolas pēdējās klasēs sāku organizēt grupu, rakstīt dziesmas. Tad arī sāku dziedāt popgrupā “Lai skan”. Tāda nopietnāka darbošanās laikam skaitās ar to brīdi, kad sāc nedaudz pelnīt naudiņu. Nopietnāk ar mūziku darbojos kopš vidusskolas sākuma.

Grupu sākām divatā ar ģitāristu. Pārējos – bundziniekus, basģitāristus – esam mainījuši. Tagad piecus gadus esam šādā sastāvā. Īstais “On My Way” sākās, kad ierakstījām pirmo dziesmu “Tāpat vien”, kas arī pa radio sāka skanēt. Tā mums ir viena no veiksmīgākajām dziesmām.

– Vai 4. vidusskolas izvēle bija apzināta?
Noteikti apzināta. Mans tētis ir saksofonists, mamma vijolniece. Izturēju atlasi, uzreiz tiku pirmajā klasē.

– Pirms pāris gadiem ar grupu “On My Way” uzvarējāt “SuperMikrofona” Jelgavas posmā, pēc tam izcīnījāt “Radio tev” simpātiju balvu finālā Rīgā. Kādas iespējas pavēra dalība šajā konkursā?
Tā ir skatuves pieredze, televīzija. Ar to, ka vari vispār kādā konkursā uzvarēt, pats sev kaut ko apliecini.

Lielākais ieguvums laikam ir iepazīšanās un sadarbība ar Guntaru Raču. Viņš ir mani redzējis dzīvē uz skatuves, es tagad arī piedalos viņa grāmatas “365” atklāšanas pasākumos. Mūsu sadarbība sākās, kad uzrakstīju dziesmu “No ziemeļiem uz dienvidiem”, kuru iedeva Nikolajam Puzikovam un Katrīnai Binderei. Pēc tam nākamo uzrakstīju “Putnu ballei”. Esmu arī sarakstījis diezgan daudz dziesmu ar Guntara Rača tekstiem no grāmatas “365”. Es pat varētu uztaisīt veselu albumu, kādas deviņas desmit man jau ir.

Ja es rakstu tekstu, man ir “jāsagruzās” par kaut ko. Grāmatiņā viss jau ir priekšā. Ņem un spēlē, melodijas man visu laiku nāk ārā. Varētu rakstīt un rakstīt. Galvenais jau ir teksti. Esmu arī vairākiem mūziķiem sarakstījis tieši tekstu, kad mūzika jau gatava.

– Kas ir tavi iedvesmas avoti?
Dzīvoju viens, ir nedaudz vientulība, ko pats tieši gribēju, aizejot no vecākiem. Tagad nevar saprast, vai tas ir vajadzīgs. Domāju par dzīvi, visu, kas apkārt notiek, un teksti, melodijas rodas. Visādi dzīvē gadās – draudzība, nelaimīga mīlestība. Beigās jau teksts pats atnāk. Ja apkārt ir cilvēki, tas nedaudz traucē ieiet sevī. Kad dzīvo viens, tas liek visu laiku par kaut ko domāt. Šo divu gadu laikā esmu sarakstījis labākās dziesmas.

– Kuras tās ir?
Ļoti mīļa ir “Putnu balles” “Pazust mākoņos” – pašam ļoti patīk, ierakstīta profesionālā studijā, forši dzied, un forši producēta. Protams, arī “No ziemeļiem uz dienvidiem”, un tad jau arī ir “On My Way” dziesmas. Pirmo reizi uzrakstīju Ziemassvētku dziesmu – “Lido lēni zemei pāri” –, kas man arī ļoti patīk. Pirmsākumu dziesmas man varbūt ne pārāk patīk, jo nav kvalitatīvi ierakstītas. Bet mīļas ir visas, izšķirt sarežģīti.

– Tavas dziesmas arī ierindojušās mūzikas topos.
Abas – “Pazust mākoņos” un “No ziemeļiem uz dienvidiem” – iekļuva “Muzikālās bankas” gada TOP 25, ar “On My Way” šogad netikām, bet “Par klauniem” arī ir bijusi viena no gada labākajām dziesmām. Arī “Radio SWH” “Priekšnamā” esam uzvarējuši ar dziesmu “Sākums jauns”. Vēl Latvijas Radio ir spēlētāko dziesmu tops, kur arī “Putnu balle” ar Nikolaju un Katrīnu ir iekļuvuši. Ar “On My Way” sevi vēl jāpierāda, mūs tik labi nepazīst.

– Kādas ir sajūtas, kad tavu dziesmu izpilda cits mākslinieks?
Kad atsūta pirmo versiju, klausies un mēģini vēlreiz izdzīvot dziesmu. Ar laiku pierod – kad tagad dzird pa radio, vairs nav tā, ka pagriez skaļāk un vēlreiz klausies atkārtojumos, meklē arhīvos. Man jau ir nākamās dziesmas Nikolajam sarakstītas, un pat vienu brīdi runājām, ka es viņam varētu uzrakstīt albumu.

– Daudzi tevi salīdzina ar Mārtiņu Freimani. Vai pats arī redzi līdzību?
Laikam jau kaut kas ir. Esmu licis blakus “On My Way” un “Tumsas” dziesmas, bet balss līdzību nejūtu. Citi noklausās kādu manu dziesmu un saka – pilnīgs Mārtiņš Freimanis. Uzrakstīju “Putnu ballei” “Pazust mākoņos”, ko mājās ar ģitāru biju iedziedājis. “Putnu balles” jaunieši klausoties bija domājuši, ka tā ir kāda veca Mārtiņa dziesma. Par līdzību ir teikuši arī viņa draugi Aija Andrejeva, Guntars Račs, Gints Stankevičs. Elita Mīlgrāve “SuperMikrofona” konkursā sacīja, ka, braucot uz Jelgavu, cerējusi atrast vēl vienu “Prāta vētru”, bet atradusi “Tumsu”. Nezinu, vai tas ir slikti vai labi. Cilvēkiem varbūt arī drusku pietrūkst kaut kā “freimaniska”. Caur mani viņi to var iegūt. Man tas visu laiku nāk līdzi. Ir bijis, ka dziedam radiostacijās un atnāk īsziņa no kāda klausītāja – tiešām Mārtiņš Freimanis!

– Kā tu raksturotu savas dziesmas?
Laikam jau “freimaniskas”. Kad man prasa, kā jūs skanat, saku – tā kā “Tumsa” Freimaņa laikos. Pēc stila – poproks. “Freimanisks” poproks.

Es nekad neesmu speciāli klausījies kādu dziesmu un mēģinājis radīt kaut ko līdzīgu. Man patīk Mārtiņš Freimanis, viņa personība mani uzrunā. Varbūt es vienkārši viņu esmu daudz klausījies. Kad Freimanis bija dzīvs, klausījos vairāk, tagad vairs īsti nevaru. Varbūt, ja būtu daudz klausījies Kauperu, visi teiktu, ka esmu Kauperam līdzīgs.

– Kādu mūziku vēl klausies?
Protams, latviešu mūziku, jāseko līdzi jaunumiem.
Man ļoti patīk “Lifehouse”. Tā ir tipiska amerikāņu grupa. Viņu formāts uz skatuves ir tāds kā mums – bungas, basģitāra, elektriskā ģitāra, akustiskā ģitāra un solo. Varbūt tas mani uzrunā, ka varu no viņiem kādu piemēru ņemt savai grupai. Bet pēc “Lifehouse” neskanam, skanam pēc Freimaņa. Mums jau tā latviešu mentalitāte. Latviski dziedot, jau nevar skanēt amerikāniski.

– Jūs apzināti rakstāt dziesmas latviski?
Jā. Mums ir nosaukums angļu valodā, par ko ir pārmests. Tas varbūt ir mans mīnuss, ka īsti nemāku rakstīt angliski. Plānojam piedalīties “Supernovā” un arī meklējam variantus, kas māk to darīt, varbūt ir jau finālos piedalījušies. Varianti ir vairāki. “Supernovas” skatuve, kaut vai neuzvari, sniedz atpazīstamību, un tas dod iespēju strādāt tālāk. Kādu atspēriena punktu vajag. Radiostacijas arī neatbalsta nepazīstamas grupas. Atbalsta Latvijas Radio, “Radio tev”. “SWH” var tikt vien caur “Priekšnamu”, bet tas ir vairāk jaunajām grupām, mēs jau tādi vairs neesam.

– Pats arī spēlē ģitāru.
Jā, tas ir instruments, kā es rakstu dziesmas. Rakstu arī ar klavierēm, tikai man to nav. Vienu dienu tētis iedeva sintezatoru, tad uzrakstīju “Lido lēni zemei pāri”. Tas, vai spēlē klavieres vai ģitāru, tomēr maina noskaņu. Sanāca liriskāka dziesma. Ir plāns iegādāties sintezatoru, jo mūziķim tas ir vajadzīgs. Dziesmu rakstīšana ir mana sirdslieta. Tā kā pensijas mums laikam nebūs, iespējams, ar autortiesībām varētu nodrošināt vecumdienas.

– Kādi ir tavi nākotnes plāni?
Ar “On My Way” plānojam piedalīties “Supernovā”. Mums ir viena dziesma, kas šķiet ļoti atbilstoša “Eirovīzijai”. Izmēģināsim savus spēkus.

Protams, pa gadu jāizlaiž pāris dziesmu ar grupu. Ir jau sarakstītas studijā, dziesmu netrūkst, bet jāsaliek punkti uz “i”. Protams, sapņoju par albumu. Gribējās uz piecu gadu jubileju, bet izdomājām, ka vecās dziesmas neliksim iekšā. Grupai būs pirmā kopīgā dziesma ar Dārtu Damlicu, un būs arī atsevišķi man ar Dārtu. Iespējams, šogad tas tiks realizēts. Ar grupu mums ir dziesmas, kas rindā gaida uz studiju. Jāmēģina skanēt pa radio, safilmēt videoklipus, paspēlēt koncertus. Vasarā ir daudz pilsētas svētku, esam izsūtījuši piedāvājumus. Ir arī pasākumi, kur viens uzspēlēju. Visu informāciju aktīvi publicējam savā feisbuka lapā.

– Vai mūzika ir tavs vienīgais ienākumu avots?
Maniem vecākiem ir lauktehnikas uzņēmums, kur darbojos. Mans lauciņš ir sakari ar ārzemēm un reklāma. Ļoti lielu daļu ienākumu dod mūzika, jo daudz tajā darbojos, arī mācu ģitāru bērniem, pasniedzu nodarbības. Uzstājos pasākumos, rakstu dziesmas, tekstus – tas viss kādus papildu ienākumus rada. Iespējams, pat lielāko daļu.

– Vai nākotnē redzi sevi tikai mūzikā?
50 pret 50. Visi mūziķi paralēli strādā vēl kaut kur. Andris Kivičs aktīvi muzicē un vada raidījumu “Rampas ugunis”, Lauris Reiniks muzicē visā Baltijā, tajā pašā laikā darbojas šovbiznesā. Tas atkarīgs no panākumiem. Protams, gribētos darboties tikai mūzikā.

Foto: no arhīva

ZZ.lv ARHĪVS

“Freimaniskais” poproks. Jelgavnieks Gatis Mūrnieks par dzīvi mūzikā un Mārtiņa Freimaņa lomu tajā

Kategorijas