Līga Mickēviča: Mandala ir cilvēka iekšējās būtības atainojums

2018. gada 7. septembris 15:48

1090

Līga Mickēviča: Mandala ir cilvēka iekšējās būtības atainojums

“Mani raksturo mežs, jūra, kalni... un dažādas radošas nodarbes. Šobrīd mans ceļš ir aizvijies līdz pagriezienam, kad daru tikai savai sirdij tīkamas lietas. Un esmu par to bezgala priecīga un pateicīga. Pēc savas pieredzes droši varu teikt – viss ir iespējams, tikai nepieciešams atbrīvoties no bailēm un šaubām! Kad esi atbrīvojies no šīm “bremzēm”, pārņem bezgalīgs vieglums un prieks. To visu es piedzīvoju, kad nonācu strupceļā un gribēju aiziet no stabila darba finanšu jomā, lai darītu to, kas sirdij tīkams, – radītu rotas, konsultētu cilvēkus astroloģijā un darītu vēl citus aizraujošus radošus darbus,” tā interneta mājaslapā sevi raksturo Līga Mickēviča. Jelgavas iedzīvotāji viņu var sastapt modes nama “Tēma” telpās kādā no radošajām meistardarbnīcām.

– Jums ir izglītība astroloģijā? Kā nonācāt pie šāda studiju virziena?
Man ir arī finanšu izglītība. Desmit gadu nostrādāju finanšu jomā, līdz sapratu, ka tā galīgi nav mana.

– Lai to saprastu bija nepieciešami desmit gadi?
Kā jau nereti notiek – strādā, strādā, bet ik pa laikam saproti, ka nejūties īsti apmierināts, taču turpini ritmā – mājas, darbs, bērni. Jau kādu laiku mani interesēja ezoteriskas lietas. Arvien vairāk uzrunāja astroloģija, tāpēc izvēlējos to studēt. Mani ļoti saistīja arī dabīgie akmeņi, sāku gatavot no tiem rotas.

– Kāpēc tieši akmeņi?
Manuprāt, dabīgie akmeņi ir veids, kā cilvēkiem būt tuvāk dabai, jo no tās mūsdienās esam aizgājuši ļoti tālu. Pēc trešā bērna piedzimšanas, ja tā var teikt, pārvilku svītru iepriekšējai dzīvei un sāku nodarboties tikai ar to, kas man patīk. Vairs nekādu finanšu.

– Visā Latvijā dažādās vietās tiek izstādītas jūsu austās mandalas. Kā sākāt aust mandalas?
Iesākumā es mandalas zīmēju. Tad vēl austās pie mums nebija zināmas. Ļoti ieinteresējos, kad mani uzaicināja uz austo mandalu darbnīcu Rīgā. Toreiz gan netiku, tāpēc sāku meklēt informāciju par tām. Tiesa, tad vēl latviešu valodā faktiski neko par austajām mandalām nevarēja atrast, bet bija informācija interneta lapās krievu valodā. Tā es aizrāvos.
Mandala nav vienkārši krāsainu dziju kušķis. To aušana ir darbs ar sevi, un šī procesa laikā cilvēks mainās, pat ja tajā mirklī pats to nejūt. Mandala ir cilvēka iekšējās būtības atainojums konkrētajā brīdī. Veidojot mandalu, cilvēks nevar atrasties nomaļus no sevis, viņam ir jābūt šeit un tagad. Daudziem šī sajūta ir jāiemācās. To arī esmu novērojusi radošajās darbnīcās – daudzkārt nākas vienu un to pašu informāciju stāstīt vairākas reizes, jo cilvēki iegrimst savā darbā un nedzird.

– Mandalas vairāk uztveramas kā rokdarbi vai māksla?
Kā kurš to uztver. Ja pirmo reizi uztaisa vienu nelielu mandalu, lai izmēģinātu procesu, tā varbūt arī nav dēvējama par mākslu, bet, ja apzināti tiek veidoti lielformāti darbi, domāju, to var saukt par mākslu. Cilvēki pēc manu darbu apskatīšanas izstādēs ir teikuši: “Man līdz šim mandalas nekādu īpašu iespaidu nebija radījušas, bet, kad apskatīju jūsējās, sapratu, ka tas ir kaut kas skaists.”

– Par mandalu izstādēm bieži nedzird. Laikam tās nav ļoti izplatītas?
Nav gan. Piemēram, kad notika festivāls “Helsus”, secināju, ka cilvēki rada dažādas skaistas lietas, bet visbiežāk tās nekur nevar apskatīt. Manuprāt, vajag rādīt savu veikumu arī citiem.
Tas laikam bija pirms gadiem trim, kad Jelgavā noorganizēju savu pirmo mandalu izstādi, bet pagājušajā gadā mana izstāde sāka apceļot Latviju. Domāju, gads beigsies un tos darbus izpārdošu. Taču, sākoties šim gadam, saņēmu zvanus ar jautājumu, kad darbus varēs dabūt izstādīšanai. Tagad izstādes grafiks ir saplānots jau krietnu laiku uz priekšu.

– Kā cilvēki reaģē uz mandalām? Grib arī paši mēģināt izgatavot vai domā, ka nevarētu ko tādu radīt?
Pirmā reakcija ir: “Ā, cik skaisti! Es gan tā nevarētu.” Cilvēkiem ir ļoti liela neticība saviem spēkiem. Piemēram, radošajās darbnīcās nereti izskan: “Es jau neesmu nekāda rokdarbniece!” Vai arī: “Man abas rokas kreisās!” Parasti gan tas ir tikai sākumā, bet, kad tiek darbam līdz vidum, tad jau sāk patikt.

– Vai mandalu aušana vairāk ir sieviešu izklaide?
Visbiežāk – jā. Bet es, piemēram, biju darbnīcā, kur piecpadsmit sešpadsmit gadu veci jaunieši veikli un ar prieku taisīja mandalas. Galu galā – senajās indiešu ciltīs tas bija tieši vīriešu darbs.

– Kāda ir mandalu priekšvēsture? Kur tās radušās? Vai bijušas izplatītas galvenokārt austrumos?
Mandalas dažādās to izpausmēs bijušas populāras visur pasaulē. Austas mandalas nāk gan no Tibetas, gan Meksikas. Indiāņu ciltstēvs, kad piedzima dēls, auda mandalu sava bērna un savas cilts aizsardzībai. Taču interesanti, ka mandalu pazina arī Latvijā un Krievijā, par ko cilvēki nemaz neiedomājas. Par Latvijas mandalu var dēvēt ķistu (nosaukums cēlies no sieta, ko lietoja graudu izkratīšanai no salmiem), ko gatavoja Lejaskurzemē. Tos veidoja no četriem vai sešiem kociņiem un pītām salmu plāksnēm. Tie tika piekārti cits pie cita, bet pie katras plāksnes piesēja mazāku četrstūrainu vai sešstūrainu pinumu. Ķistu piekarināja pie griestiem, lai tas brīvi grieztos, pēc tā kustības sprieda par enerģētiku telpā. Savukārt slāvi veidoja mājas sargātāju no diviem sakrustotiem kociņiem un krāsainām dzijām, un krustveida pamatam vajadzēja sadalīt, izkliedēt labos, sargājošos spēkus uz visām četrām debespusēm.
Pēc pirmās mandalu izstādes kāda sieviete man jautāja, kāpēc mums jāpieņem viss svešais un tās jāsauc par mandalām. Viņa tās dēvēja par saulītēm. Saukt jau var, kā vien vēlas. Šis gadījums savā ziņā mani iedvesmoja otro izstādi nosaukt “Sajūtu saules”. Katrs, skatoties uz šiem darbiem, var meklēt savas sajūtas.

– Pirmajā austo mandalu darbnīcā atnākušie, visticamāk, vēl nenonāk līdz lielformāta mandalām.
Nenonāk gan. Pat nelielas mandalas noaušana prasa aptuveni trīs stundu darbu. Vismaz iesākumā. Nodarbībās parasti taisām astoņu, nevis divpadsmit staru mandalas. Savukārt pati gatavoju tikai divpadsmit staru mandalas metra lielumā un tikai no vilnas dzijas.

– Lai gan kaut kas līdzīgs mandalām izsenis veidots visā pasaulē, tās tomēr vairāk raksturīgas austrumu kultūrām. Vai jūs vienmēr vilinājis austrumnieciskais? Kāpēc ne, piemēram, latviešu tautas dejas, ar ko nodarbojas daudzi?
Esmu dejojusi arī tautas dejas un pašlaik mācos spēlēt kokli. Arī latviešu dzīvesziņa man ir tuva.

– Tas viens otru neizslēdz?
Nē, protams. Es rotas taisu gan ar mandaliņu piekariem, gan ar latviešu rakstiem. Labi, pašlaik esmu piedzimusi šeit, Latvijā, bet tikpat labi mēs visur esam bijuši. Kas to zina, kas no mūsu iekšienes liek par sevi manīt.
Es uzskatu arī, ka krāsu un skaņu terapija ir nākotnes medicīna. Pienāks laiki, kad nebūs nepieciešamība dzert tik daudz zāļu, kā tas notiek pašlaik. Man arī īpaši nav bijusi vajadzība apmeklēt ārstus.

– Bet varbūt tie ir gēni, organisma īpatnība, kāpēc tā notiek?
Mēs paši sevi novedam līdz stāvoklim, kad jādzīvo ar tabletēm. Tā ir iekšējā nesakārtotība, nemiers. Ja esi līdzsvarots un harmonisks, slimības tik viegli nepielīp. Man pēc astroloģiskās kartes ir ļoti straujš raksturs, un jaunībā to ļoti varēja just. Sākot strādāt ar akmeņiem un iedziļinoties šajos jautājumos, esmu iemācījusies sevi harmonizēt. Iemācoties harmonizēt savas emocijas, tas arī pašu lielā mērā dziedina un maina reakciju uz apkārtējā pasaulē notiekošo. Var jau dusmās eksplodēt par daudz ko, bet tas grauj pašu.
Nav arī tā, ka uzliksi dabīgo akmeņu rokassprādzi un būsi vesels. Tas ir milzīgs un ilgs darbs ar sevi. Cilvēks pats ar savām emocijām un attieksmi pret sevi noved ķermeni līdz stāvoklim, kad atliek vien staigāt pa dakteriem. Jāiemācās, ka gan fiziskais, gan garīgais ķermenis prasa kopšanu.

– Cilvēki ir norūpējušies, aizņemti ar ikdienas dzīvi.
Jā, bet katram ir iespēja izvēlēties dzīvot sistēmā “darbs, māja, bērni” vai arī no tā iziet ārā. Ja cilvēks turpina dzīvot pa vecam, acīmredzot nav vēl gatavs kaut ko mainīt. Katrs jau šo gatavību sasniedz citā laikā. Dažs varbūt arī nesasniedz nekad.

Līga par astroloģiju
Tā ir ļoti sena zinātne ar milzīgu informācijas apjomu, kur nepārtraukti jāmācās un jāpraktizē. Tāpēc, manuprāt, vislabāk ir praktizēties kādā konkrētā lauciņā (gluži tāpat kā mediķiem). Par savu lauciņu esmu izvēlējusies cilvēka dvēseles ceļu: kādi ir būtiskākie uzdevumi, kas cilvēkam ir jāizdara, pēc kā tiecas viņa dvēsele, kādas negatīvās rakstura iezīmes jātransformē. Zvaigžņu karte nav fatāla vai kā akmenī iecirsta, viss ir paša rokās, jāiemācās vien valdīt pār zvaigznēm. Galvenā būtība – iemācīt cilvēkam saprast sevi. Man ļoti trāpīgs un mūsdienu sabiedrību raksturojošs liekas Zentas Mauriņas teiktais: “Pārlieku kultivējot rozes, tās zaudē smaržu, pārlieku civilizācijā cilvēks zaudē dvēseli.” Mēs esam tik tālu no dabas un sevis... Tāpēc arī esmu uzrakstījusi lekciju, kas balstīta uz pašas pieredzi, kā neapjukt informācijas gūzmā, ar ko sākt sevis iepazīšanu, kas var palīdzēt atrast savu ceļu.
Studējot astroloģiju, iepazinu dzīvās ētikas mācību. Tā ir kļuvusi par manu “gaismas bāku”. Brīžos, kad liekas, ka ceļš ir zudis, var atvērt grāmatu jebkurā vietā (parasti atveras vajadzīgās lapas). To palasot, viss atkal noskaidrojas, un var doties tālāk.

Līga par dabīgo akmeņu rotām
Rotas iemācījos vērt, jo man vienmēr ir interese iemācīties kaut ko jaunu. Tajā brīdī neapjautu, ka akmeņiem manā dzīvē būs tik liela nozīme. Savēru vienu rotiņu, tad gribējās nākamo... Tā akmeņi pilnīgi pārņēma mani savā varā. Pamazām, darinot rotas sev, radīju arī citiem. Nēsājot dabīgo akmeņu rotas, enerģētiskais lauks harmonizējas, cilvēks nomierinās, akmeņu enerģētika atklāj labākās cilvēka īpašības. Tagad ne tikai radu rotas, bet arī mācu to darīt citiem, iepazīstinot ar akmeņu maģisko pasauli.

Foto: Raitis Puriņš

ZZ.lv ARHĪVS

Līga Mickēviča: Mandala ir cilvēka iekšējās būtības atainojums

Kategorijas