Elīna Pinto: Nešķirosim latviešus pēc pases krāsas!

2018. gada 31. augusts 13:52

917

Elīna Pinto: Nešķirosim latviešus pēc pases krāsas!

Turpinot reemigrācijas tēmu, “Ziņas” vēl šajā pavasarī uz sarunu aicināja Eiropas Latviešu apvienības (ELA) vicepriekšsēdi juristi bijušo jelgavnieci Elīnu Pinto, kura nu jau gandrīz 15 gadu dzīvo ārpus Latvijas, pašlaik Luksemburgā. “Ar vienu sirds pusi esmu šeit, ar otru – tur, man nav skata no malas, “ tā par sevi saka Elīna.

Viņa ir vadījusi Luksemburgas Latviešu biedrību, ir viena no Luksemburgas latviešu kora ”Meluzīna” izveidotajām. Elīnas dzīve norit starp Latviju un Luksemburgu, un viņai padomā daudz ieceru, kā pilnveidot emigrējušo tautiešu un Latvijas latviešu sadarbību.

– Izstāstiet savu stāstu! Kā nokļuvāt Luksemburgā?
Studēju Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē Eiropas tiesības un cilvēktiesības. 2003. gadā, kad Latvija pievienojās Eiropas Savienībai (ES), pieteicos darbā ES Padomē, un man bija iespēja šo procesu vērot savām acīm. Tad devos papildināt zināšanas, studējot cilvēktiesību maģistrantūras programmā Venēcijā un Strasbūrā, un pēc tās beigšanas man piedāvāja strādāt Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO) Ženēvā un Ņujorkā.

Uz īsu brīdi atgriezos Latvijā, lai strādātu pie Tiesībsarga biroja izveides, bet pēc tam atkal turpinātu darbu ES Padomē ar ārlietu un drošības politikas jautājumiem. Tur nostrādāju četrus gadus, un šajā laikā arī iepazinos ar savu vīru, kurš ir no Luksemburgas. Kad vīram kā diplomātam bija jāatgriežas savā valstī, devos viņam līdzi un strādāju Eiropas Komisijā (EK).

Vienlaikus iesaistījos latviešu sabiedriskajā dzīvē – Luksemburgas Latviešu biedrībā, palīdzēju nodibināt Luksemburgas latviešu kori “Meluzīna”. Korī dzied 40 cilvēku, pārsvarā latvieši, bet ir arī vairāki cittautieši – luksemburgietis, dānis, vācieši un slovāki, jo viņus fascinē latviešu kormūzika, patīk būt uz “vienas nots” ar tik lielu cilvēku skaitu. Mēs no visas sirds gatavojamies Dziesmu svētkiem. Arī mums būs skate un mūs vērtēs žūrija, tikai attālināti – videoierakstā.

Domāju, ka mums arī ikdienā vairāk vajadzētu dzīvot līdzīgi kā korī – ar lielāku pleca sajūtu, saliedētību, ar izjūtām, kas balstītas ziemeļnieciskajā estētikā, ar vienotību un labestību.

Pēc kāda laika mani lūdza pārņemt Luksemburgas Latviešu biedrības vadību un deleģēja pārstāvēt biedrību Eiropas Latviešu apvienībā.

– Cik latviešu dzīvo ārpus Latvijas? Kas ir Eiropas Latviešu apvienība? Ar ko tā nodarbojas, un kādas ir tās pamatvērtības?
Tiek lēsts, ka Eiropā ārpus Latvijas dzīvo aptuveni 250 000 latviešu, bet pasaulē mūsu ir ap 370 000. Mūsu izpratnē Eiropa ir Latvijas reģions, un mēs to saucam par Latvijas piekto novadu.

Patlaban ELA apvieno 24 latviešu biedrības no 19 valstīm. Nupat ELA pievienojās Gruzijas Latviešu biedrība, draudzējamies arī ar Stambulas Latviešu biedrību, kuru vada bijusī jelgavniece Skaidrīte Dzene.

ELA uzdevums ir veidot tiltu starp diasporu un Latviju, ļaut diasporai būt sadzirdētai te un pēc tam nest atpakaļ vēsti latviešu kopienām. Pēdējo trīs gadu laikā pamazām notiek attieksmes un vērtību maiņa abās pusēs, un arī ārpus Latvijas rodas atbildības sajūta nevis prasīt, bet spēt saprast, ko mēs varam dot valstij. Mēs paši esam valsts, to veidojam, arī no attāluma.

Jāatceras, ka, piemēram, ar saviem naudas pārskaitījumiem mēs atslogojam Latvijas valdību un bez tiem sociālā spriedze, īpaši laukos, būtu politiski sprādzienbīstama. Tie uztur ne tikai tuviniekus, bet arī varu.

Latvijā šie pārskaitījumi ir lielākie ES (gandrīz kā veselības un aizsardzības budžets kopā), neskaitot diasporas pakalpojumu patēriņu, ziedojumus labdarības mērķiem, mecenātismu un atbalstu eksporta un tūrisma veicināšanai.

ELA pamatprincipus var izteikt ar diviem “i”. Viens no tiem ir identitāte – latviešu valodas un kultūrvides uzturēšana, mākslas pieejamība, latviešu skoliņas. Otrs darbības virziens – ieguldījums. Diasporas latviešu sabiedrība savā darbā mērķtiecīgi iet ieguldījumu virzienā, stiprinot diasporas līdzdalību Latvijas norisēs, meklējot sadarbības partnerus Latvijas pašvaldībās, veidojot kopīgas iniciatīvas ar cilvēkiem un biedrībām Latvijā un veicinot ekonomisko sadarbību – gan palīdzot Latvijas uzņēmējiem sākt uzņēmējdarbību ārzemēs, gan attīstot eksporta iespējas.

Ekonomiskā sadarbība tiek organizēta, piesaistot finanšu un ekonomikas profesionāļus. Tāpat tiek veidoti dažādu nozaru profesionālie tīkli, piemēram, kopā ar Latviešu ārstu un zobārstu apvienību mudinām savstarpēji sadarboties ārvalstīs strādājošos mediķus.
Stokholmas Ekonomikas augstskolā Rīgā 5. aprīlī notikušajā seminārā “Eksporta tramplīns” kopā ar vienu no diasporas mentorēm Sandru Spūli no Luksemburgas eksporta atbalsta kustības “The Red Jackets” iepazīstinājām ar ELA iestrādēm un plāniem ekonomiskās sadarbības jomā, kā arī ar četriem Eiropas mentoriem no Lielbritānijas, Luksemburgas un Itālijas, kuri izprot šo valstu uzņēmējdarbības vidi un var profesionāli palīdzēt virzīt zīmolu Eiropas tirgū.

– Tiek ziņots, ka vēlēšanu iecirkņu skaits ārzemēs ir audzis – pieteikti jau 117, no tiem 64 Eiropā. Tas izskaidrojams ar latviešu skaita pieaugumu ārpus Latvijas vai arī izbraukušie latvieši vienkārši kļūst politiski aktīvāki?
Vērojams gan skaitlisks pieaugums, gan arī cilvēki pašorganizējas un veido jaunus vēlēšanu iecirkņus. Divas trešdaļas iecirkņu atrodas vēstniecībās, bet pārējos veido cilvēku kopas, uzņemoties arī atbildību par vēlēšanu norisi. Tas tiek darīts, lai vēlēšanu iecirkņi būtu pieejami ne tikai galvaspilsētās, bet arī citās vietās.

Iepriekšējo Saeimas vēlēšanu rezultāti liecina, ārvalstīs dzīvoja 90 000 balsstiesīgo latviešu, bet aktivitāte bija tikai 26 procenti (Latvijā – 59 procenti). Daudzi pēc tam sacīja, ka doties balsot atturējis tālais ceļš līdz iecirknim. No tiem ārvalstu latviešiem, kuri piedalījās pagājušajās Saeimas vēlēšanās, 34 procenti nobalsoja par partiju “Vienotība”, kas rada interesantu jautājumu: kas notiks šajās vēlēšanās?

Ja diaspora mobilizētos un aktīvi balsotu, tas ļautu mums Saeimā iegūt astoņas līdz desmit deputātu vietas, kas ir ievērojams skaits. Ungārijā pašreizējā valdība ļoti aktīvi uzrunā savu diasporu, apzinoties, kā tās iesaiste var būt valstij izšķirīgi svarīga. No Latvijas partijām mēs lielu uzmanību nejūtam.

– Kādi ir lielākie šķēršļi, kas aizbraukušajiem tautiešiem traucē atgriezties Latvijā?
Pirmkārt, esam identificējuši virkni administratīvu un birokrātisku šķēršļu, kuru nojaukšana nemaksātu neko. Pirmā ir dzīvesvietas deklarēšanas sistēma, kas uzliek par pienākumu cilvēkam, aizbraucot no valsts, par to paziņot, tādējādi zaudējot savu dzīvesvietu Latvijā. Ja cilvēks plāno atgriezties, tad jāņem vērā, ka bez Latvijā deklarētas dzīvesvietas viņš nevarēs iestāties rindā uz bērnudārzu, pieteikt bērnu bērnudārzā vai skolā un tādējādi sagatavot savu atgriešanos.

Latvijā ir pašvaldības (es domāju Rīgu), kas iedzīvotajiem, kuri nav deklarējuši dzīvesvietu savā īpašumā, liek maksāt septiņas reizes augstāku nekustamā īpašuma nodokli, tādējādi mudinot pārdot īpašumu.

Darbs, miteklis, bērnu izglītība – tās ir trīs galvenās lietas, uz kurām cilvēks skatās, plānojot savu atgriešanos. Ārvalstīs ir liels skaits pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēku, kuri labprāt atgrieztos Latvijā, lai mūža nogali pavadītu kopā ar tuviniekiem savos novados.
Arī EK eksperti apliecina šādas atgriešanās pozitīvo ietekmi uz Latvijas budžetu, iedzīvotāju ienākuma nodokļa iekasēšanas un pirktspējas paaugstināšanos, kas nāktu arī par labu pašvaldībām. Turklāt tiem, kuri atgrieztos, pienākas arī neliela Latvijas pensija, kas tagad tiek tērēta ārvalstīs.

Esam veikuši arī aptauju par to, kas seniorus attur atgriezties. Daļai aptaujāto vairs nav mitekļa Latvijā, citiem ir sajūta, ka neviens viņus te negaida, bet deviņi no desmit norādīja, ka nespēj pieņemt faktu, ka viņu Eiropā nopelnītās pensijas neapliekamajam minimumam Latvijā tiek piemērots nodoklis, lai gan viņi nodokļus ir maksājuši savā iepriekšējā mītnes zemē.

Nav mazsvarīgs arī cilvēciskais aspekts. Tie, kas atgriezīsies, būs kopā ar saviem jaunības draugiem, sev tuvā vidē, sakops dzimtas mājas. Aktīvi seniori ir dzīvelīgas sabiedrības stūrakmens, viņi var daudz dot sabiedriskajai un kultūras dzīvei.

– Kā jums šķiet, vai Latvijai ir jauns reemigrācijas plāns? Vai mums vispār ir vajadzīgi jauni plāni, reģionālie reemigrācijas koordinatori un citas tamlīdzīgas aktivitātes?
Latvijai ir milzīgs demogrāfisks izaicinājums – dzimst mazāk bērnu, sabiedrība noveco, darba devējiem trūkst darbaroku, un ir vajadzīgs plāns, kā risināt šīs lietas. Reemigrācija varētu būt daļa no šī plāna, jo tādējādi Latvijā atgrieztos cilvēki, kas pieredzi ieguvuši ārzemēs. Turklāt ārvalstīs latviešu dzimstības rādītāji ir augstāki nekā Latvijā.

Skumji redzēt, ka, iespējams, labie nodomi izplēn un reemigrācijai veltītie līdzekļi tiek tērēti bez kopējas stratēģijas, tā, iespējams, nolemjot reemigrācijas tēmu iesaldēšanai uz ilgiem gadiem. Viens reemigrācijas plāns jau tika uzrakstīts, un iesaistītie politiķi neformāli sacījuši, ka tas bija ķeksīša pēc, lai varētu pāriet pie trešo valstu imigrācijas tēmas.

Šobrīd vajadzīgs plašāks plāns par mobilitāti Latvijā, jo cilvēkiem jākļūst arvien “kustīgākiem”, un pašvaldībām vajadzētu to atbalstīt. Vajadzīga gan iekšējā mobilitāte, gan tie, kuri atgriežas. Jādomā, kā situāciju risināt uz vietas plus novērst praktiskās administratīvās barjeras tiem, kas atgriežas.

Es domāju, ka šis jautājums paralēli risināms arī plašākā – Eiropas mērogā. Latvija no ES kohēzijas fondiem iegūst līdzekļus reģionālajai attīstībai, bet mums vajadzētu iestāties par politiku, kas ietver “cilvēku kohēziju”.

Pienācīgi nesagatavotas iniciatīvas nevar atrisināt šo jautājumu, tam jābūt ilgtermiņa risinājumam un plašākam ietvaram. Ja tā nebūs, tiks degradēts reemigrācijas jēdziens. Vienreiz piededzinātu putru vēl var saglābt, bet divreiz piededzinātu – nē, un tas būs zaudējums Latvijai.

Ir konkrētas iespējas, bet mēs nākam ar nepārdomātiem saukļiem un nekoncentrējamies uz praktisko. Piemēram, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācija ziņo, ka trūkst darbinieku. Ir zināms, ka ceturtdaļa Latvijas valstspiederīgo ārzemēs strādā šajā jomā. Algu līmenis nozarē jau sāk pietuvināties, ar to būtu pietiekami, lai aizbraukušie sāktu atgriezties.

– Nereti rodas iespaids, ka Latvijas iedzīvotāji un ārpus valsts mītošie tautieši ir negatīvi noskaņoti viens pret otru? Kas to veicina?
Esot ārpus Latvijas, esmu ievērojusi, ka daudzi no mums šķiro latviešus pēc pases krāsas, tā vietā, lai domātu, ko mēs ar savu latvietību, ar latviešu valodu varam dot kopējai lietai. Latvietim nav gardāka ēdiena kā cits latvietis.

Jūtu, ka tā ir sāpīga stīga, un joprojām cilvēki nav atraduši veselīgu veidu, kā ar to sadzīvot. Nu jau vai katrai ģimenei kāds ģimenes loceklis, radinieks, draugs vai paziņa dzīvo ārvalstīs. Domāju, ka galvenais ir, kāda attieksme cilvēkam ir pret Latviju, kādas ir viņa spējas līdzdarboties.

Eiropā tagad ir tik liela mobilitāte, un tā tiek izmantota profesionālai izaugsmei, studijām, kā arī romantiskos nolūkos, veidojot ģimenes, tāpēc mums ir jādomā, kā pārkāpt pāri šķeltnieciskajai retorikai un novirzīt savus spēkus daudz būtiskākām lietām – nabadzības apkarošanai, sociālā nodrošinājuma un tiesiskuma trūkumam, cīņai pret koruptīvām tendencēm un labklājības celšanai. Cilvēks var dot daudz – neatkarīgi no tā, kur viņš šobrīd dzīvo. Šķeltnieciskā retorika nelietderīgi patērē mūsu spēkus.

Sākot darbu ELA, vēlējos risināt praktiskus un pragmatiskus jautājumus. Tagad esmu sapratusi, ka svarīgi ir, lai cilvēkiem būtu izpratne citam par citu, tāpēc šeit nepieciešams daudz stāstniecības – jārunā, jāļauj sadzirdēt, jāveido izpratne.

Nesen mums notika trīs dienu seminārs Madonas pašvaldībā par Latvijas un diasporas jauniešu sadarbību. Izrādījās, ka esam tik līdzīgi – latviešu jaunieši visā pasaulē ir vienādi. Īrijas latviešu konsultante smēlās idejas no tā, kā ar jauniešiem strādā Ķekavā, Luksemburgas latviešu jaunieši brauks uz vasaras nometni Madonā utt. Šī ikdienas saikne ļauj pārvarēt aizspriedumus, rada vienotību, ka esam piederīgi Latvijai.

Vasarās, kad diasporas latvieši apmeklē dzimteni, to varētu izmantot ne tikai, lai, piemēram, pilsētas svētku laikā sarīkotu kādu saietu ar kaimiņiem vai kaimiņu bērniem, bet iesaistīt arī pašvaldības un uzņēmējus, kuri savukārt varētu veidot sadarbību.

Ārvalstu latvieši varētu iepazīties ar pilsētas attīstību un, iespējams, atrast savu vietu, kur atgriezties. Cēsīs ir atgriezušās 30 ģimenes ar bērniem, veido tur mazos uzņēmumus vai strādā tuvējās apkaimes uzņēmumos un valsts iestādēs. Nupat pēc desmit Strasbūrā pavadītiem gadiem Cēsu pusē atgriezusies arī mana draudzene kopā ar vīru francūzi un bērniem.

– Kāda jums liekas Jelgava? Vai esat pamanījusi pārmaiņas pilsētā?
Jūtos šeit piederīga. Jelgava kļūst sakoptāka, te ir jūtams dabas tuvums. Taču man joprojām ir sāpīgi ielās redzēt trūcīgus sirmgalvjus velkam lielas kartupeļu somas, bet viņiem kājās – lieli, novalkāti, citu ziedoti apavi... Nabadzība un sociālā nedrošība man ir liela sāpe.

– Bet ko mēs varētu darīt? Kā izskaust nabadzību?
Nabadzības slazdam ir asi zobi, kas skar līdz kaulam un vairākās paaudzēs. Ilgi pielūgtais “ekonomikas izrāviens” pats par sevi šo slazdu neatvērs, un ir izlēmīgi jāvēršas pret nabadzību un ātro kredītu sērgu. Tāda rīcība ir atslēga uz emigrācijas mazināšanu, sabiedrības veselības un demogrāfijas uzlabošanu, cilvēka cienīgas dzīves iespējām.

Latvijai nepieciešams iedvesmoties no ziemeļvalstīm un Luksemburgas – sociāli atbildīgām valstīm. Ja reiz Latvija grib lepoties, ka pieder pie ziemeļvalstīm, tad tam jābūt darbos – valstij ir jāuzņemas lielāka sociālā solidaritāte, jābūt drosmīgai un jāpaceļ iztikas līmenim atbilstošs nodrošinājums. Mazturīgo pabalsti nepalīdz izkļūt no nabadzības slazda.

Tas ir visas sabiedrības attīstības jautājums, jo nabadzība izmaksā dārgi, tā neļauj sabiedrībai vienmērīgi attīstīties. Tiek apgalvots, ka trūkst darbaroku, bet, cilvēkam, lai dotos uz darba interviju, ir jāapģērbjas un līdz turienei jānokļūst.

Bezatbildīgi pret sabiedrības veselību un arī ekonomiku ir iegrožot cilvēku iespējas saņemt medicīnisko palīdzību, turklāt pēc neskaidriem kritērijiem. Vai nākamais solis būs ugunsdzēsēju, policistu un armijas palīdzība tikai ar VID izziņu? Sargāsim savu veselību un aizstāvēsim to arī likumiski.

Ja veselības aprūpes pieejamība tagad tiks piesaistīta sociālā nodokļa nomaksai, liela sabiedrības grupa nevarēs atļauties ārstēties, bet ielaistu, akūtu slimību ārstēšana izmaksā daudz dārgāk, un par to maksās visa pārējā sabiedrība.

Lai izrautos no nabadzības apburtā loka, Latvijai pietrūkst tālredzīgas vīzijas, šeit neder plānošana trīs četru gadu periodam, nepieciešams ilgāks laiks. Latvijā spēcīgi izskan uzņēmēju lobijs, jo darbojas uzņēmēju organizācijas, taču nabadzīgajiem savas organizācijas nav, un viņu problēmas paliek nesadzirdētas.

Tas ir valsts stratēģijas un drosmes jautājums – dot starta pozīcijas, cilvēka cienīgu atspēriena līmeni, lai nebūtu milzīgās plaisas starp bagātajiem un nabadzīgajiem.

Foto: Raitis Puriņš

ZZ.lv ARHĪVS

Elīna Pinto: Nešķirosim latviešus pēc pases krāsas!

Kategorijas