ZZ.lv ARHĪVS

Logo

Vīna darītava “Ābelītes” – dzīve eksperimentējot (FOTO)

Andra Ozola
Uzņēmējdarbība

2018. gada 15. augusts 09:30

5725
Vīna darītava “Ābelītes” – dzīve eksperimentējot (FOTO)

“Vīna darītava “Ābelītes” nepastāv viena pati. Tā ir cieši saistīta ar mūsu zemnieku saimniecību, kas izveidota 1991. gadā un bija viena no pirmajām Jelgavas rajonā,” stāstu sāk saimniece Aina Buka. Kopā ar vīru Agri Buku un abiem tolaik vēl mazajiem dēliem Robertu un Reini uz Zaļenieku pagasta “Ābelītēm” pārcēlušies no Ozolniekiem un sākuši saimniekot kā tolaik daudzi – ar mazliet vairāk nekā 10 hektāriem zemes un visiem iespējamajiem lopiem. Audzētas cukurbietes un labība.

Tā saimniekots 10 gadu. Kad cukurbiešu ēra Latvijā beidzās, tās nomainīja rapsis. Graudaugi palika, bet zemnieku saimniecības “Ābelītes” zemes platības tagad sasniegušas 300 hektāru. Kādreizējā lopu kūtī ierīkota vīna darītava. “Ziemā, kad bija piesalis un citu darbu nebija, abi ar vīru remontējām. Sākumā tikai pēc savām izjūtām un saprašanas, vēl nezinot, ka ražotnē jābūt flīzētām, viegli mazgājamām sienām un grīdai,“ atceras Aina.

Vīna ražotne – Nila valstība
Vecākais dēls Roberts, beidzot Ventspils Augstskolu uzņēmējdarbības specialitātē, savu bakalaura darbu rakstījis par vīna ražošanu no ekonomiskā viedokļa, un tas arī uzskatāms par vīna ražotnes sākumu. Pati ražotne tapusi projekta rezultātā, kur 50 procentus izmaksu segusi Eiropas Savienība. Pirms tam gan Aina 10 gadu vīnu gatavojusi mājas apstākļos.

Tagad vīna darītavas “Ābelītes” ražošanas apjoms ir 5000–7000 pudeļu jeb no piecām līdz septiņām tonnām vīna gadā. Apvienojot tradicionālās vīna darīšanas metodes ar mūsdienīgām tehnoloģijām, “Ābelītes” piedāvā no Latvijas dabas veltēm gatavotu augstvērtīgu galda vīnu ar izteiksmīgām, jaunām garšām.”Anno 2014” – vēsta uzraksts vīna darītavas bukletā. Tas ir ražotnes dibināšanas gads.
Patlaban vīna darītavā saimnieko Ainas māsasdēls Nils Beikmanis – tā ir viņa valstība. Nils beidzis Latvijas Universitātes (LU) Ķīmijas fakultāti un ir vīna ražotnes tehnologs. Vīna ražotne ir ģimenes uzņēmums, un tajā nav algotu darbinieku. Nilam ir 26 gadi un gan plašas teorētiskas zināšanas, gan praktiskā darba pieredze pārtikas uzņēmumā “Latvijas piens” Jelgavā un LU Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūtā.

Katru gadu piedāvā kādu jaunu vīnu
Vīna gatavošana ir gana sarežģīta. Nils rāda un stāsta, ka ābolu vīna ražošanas tehnoloģiskais process sākas mazgāšanas iekārtā, tad seko konveijers, āboli tiek pārvērsti šķīstošā putrā, pēc tam sūknis tos aizsūknē uz spiedi, izspiež un aizsūta projām nogatavoties tvertnēs. No sulas izspiešanas līdz gatavam produktam paiet divi gadi – tad vīns ir stabils un baudāms. Visu paveic ļoti jaudīgas iekārtas, kas izgatavotas Itālijā un Slovēnijā. Piemēram, spiede stundā var apstrādāt 400 kilogramu ābolu. Vīns tiek uzglabāts ne tikai 100 litru, bet arī trīs tonnu lielās tvertnēs.

Turklāt ābolu vīns kalpo kā bāze citiem vīniem. Pievienojot tam ogas, var iegūt dabīgāku produktu un mazāk jāpievieno cukurs.  Rabarberu un aveņu vīna gatavošanā gan tiek lietots ūdens, nevis ābolu vīns, atklāj saimnieki. Neatņemama vīna darīšanas sastāvdaļa ir vīna raugs, tas tiek iepirkts no kādas firmas Austrijā. Sausais raugs jāuzglabā piecu līdz 15 grādu temperatūrā – šie un vēl daudzi citi smalkumi jāņem vērā, lai vīna darīšana izdotos.

Katru sezonu “Ābelītes” cenšas piedāvāt kādu jaunu vīnu, bet pircēju vispieprasītākie ir upeņu un aveņu, kā arī aroniju karstvīns. Šī gada jaunums ir rabarberu vīns, bet pagājušā – ķiršu. Pirms diviem gadiem pamēģināts gatavot pīlādžu vīnu. No 2014. gada tiek ražots ābolu–brūkleņu vīns, kurā Aina iesaka marinēt medījuma gaļu un medījuma putnus.

Vīna darītavā “Ābelītes” ražo ne tikai vīnu, bet arī dažādas dabīgas sulas, piemēram, ābolu sulu, ābolu un ķirbju sulu. Pirmajos gados gan sulu realizācija neesot veikusies īpaši labi, toties pagājušajā gadā tās jau ap jauno gadu bija beigušās. Saimnieki iekārtas cenšas maksimāli noslogot, lai tās ātrāk atmaksātos, tādēļ tiek piedāvāts arī pakalpojums izspiest sulu no klientu atvestajiem āboliem. Iespējams saņemt gan pasterizētu, gan nepasterizētu sulu.

Vīna izejvielas tiek iegādātas tepat Latvijā, pašu saimniecībā izaudzētās ir vien 10 procentu. Piemēram, nesen ieliktajam rabarberu vīnam rabarberi vesti no Ogres un Alojas. Pēdējos gados Latvijā ir palielinājies komercdārzu skaits, un raža tiek iepirkta no tiem. Āboli tiek vesti gan no Pūres, gan vietējām saimniecībām. Saldi, garšīgi, ar rokām lasīti un arī tie, kurus izbrāķējuši lielveikali.

Tūrismā vēlas ieguldīt vairāk laika
“Augļu un ogu vīnu tirgus Latvijā ir ļoti jauns. Restorāni, bāri, kafejnīcas baidās ņemt, jo klienti tos nepazīst, cilvēkiem nav priekšstata un ir grūti bez degustācijas nopirkt,” secina Nils, vienlaikus minot arī pozitīvus piemērus, kad atpūtas kompleksa “Grantiņi” saimnieki viņu vīnu piedāvā un iesaka saviem klientiem. Tāpat vīna darītavas “Ābelītes” produkcija ir pieejama “Spirits&Wine”.

“Vīns – tā ir jauna niša mūsu reģionam salīdzinājumā ar Itāliju, Spāniju, Franciju, kur vīna darīšanas tradīcijas ir 300–400 gadu senas, vai Ungāriju, kur bijām 700 gadu vecā vīna pagrabā. Latvijā ar vīna darīšanu sāka nodarboties pirms 10 gadiem Abavā. Bet labā ziņa ir tā, ka visi cilvēki, kuri pie mums ierodas, ir ļoti ieinteresēti, arī tie, kuri atbraukuši no vīna lielvalstīm,” teic Aina.

Pie ieejas vīna darītavā sienas rotā divas kartes – Latvijas un pasaules. Latvijas kartē Aina atzīmē, no kurām mūsu valsts vietām ieradušies vīna darītavas viesi. Savukārt pasaules karti pielikuši vīrieši – viņiem ir plašāks skatījums. “Nesen par mūsu vīnu interesējās Lielbritānijas vēstniecība Latvijā, un iespējams, ka tas būs mūsu pirmais eksports,” smej Nils.

Ar tūrismu, izrādot vīna darītavu un ražošanas procesu un piedāvājot vīna degustāciju, “Ābelītes” nodarbojas trešo gadu. Viss sācies nejauši, kā brīnums pēkšņi pie vārtiem stāvējusi tūristu grupa – Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra darbinieki. Tagad grupas ved tie tūrisma gidi, kuri zina par vīna darītavu, un daiļdārzu entuziasti, jo blakus vīna darītavai Aina iekopusi krāšņu dārzu.

Turklāt saimnieki apgalvo, ka nav vieni – netālu atrodas Abgunstes muiža, ar kuru notiek aktīva sadarbība. Lai gan tajā pašā laikā viņi saka, ka neesot pazīstami – daudzi pat Zaļenieku pagastā par viņiem nezinot. Nils piebilst, ka tūrisms – tā ir atsevišķa nozare, kurai būtu jāvelta vairāk uzmanības un laika, braucot uz tūrisma izstādēm, stāstot par sevi un dibinot kontaktus ar tūrisma firmām, lai tās “Ābelītes” iekļautu savos maršrutos. 

Ražos arī kalvadosu un viskiju
“Vīna tirgū esam trīs gadus, un mums pietiek ar piecām sešām tonnām, lai gan varētu saražot 15,” spriež Nils un sāk stāstīt par nākotnes plāniem. Ražotnē izmēģinās gatavot sidru, taču tas būs nevis tradicionālais pudelēs nopērkamais, bet gan lejamais sidrs, kuru piedāvāt kafejnīcām un bāriem. Latvijā tā ir vēl brīva tirgus niša, jo šādu sidru nepiedāvā praktiski neviens vai arī tikai viens ražotājs par lielu naudu.

Vīna darītavā jau iegādāta destilācijas iekārta, ar kuru, destilējot sidru, var iegūt kalvadosu, bet, destilējot raudzētu graudu misu, – viskiju. Tas gan vēl divus trīs gadus jānostādina ozolkoka mucās, kas ir ekskluzīvi un dārgi, lai gan vīndaris, sākot ražot stipros dzērienus, cer uz eksportu un lielāku tirgu.

Kā izejvielu viskijam plānots izmantot pašu saimniecībā audzētus īpašu šķirņu miežus. “Ja neizdosies, pirksim gatavu iesalu,” spriež Nils, piebilstot, ka visa ražotnes darbība ir nemitīga eksperimentēšana – ar izejvielām, garšām, procesiem – un galarezultāts bieži vien nav iepriekš paredzams – atliek vienīgi gaidīt.

Stipro dzērienu ražošana “Ābelītēm” būs liels izaicinājums – pāris gadu jāeksperimentē, jāpamācās, un tad pēc pieciem gadiem recepte būs gatava. Vēl jādomā, kā saražoto pārdot, turklāt likumi un nodokļi stipro alkoholisko dzērienu jomā nemitīgi mainās. Liels izaicinājums ir arī ozolkoka mucas. Apsvērti divi varianti un abi – ārzemēs, jo svarīga ir pat ozola šķirne, turpina Nils, domājot par lietotu mucu iegādi.
Arī vīna pudeles ir liela problēma. Tās patlaban tiek iegādātas Vācijā, jo “Krievijas durvis ir ciet”. Iespējams, vīna pudeļu korķi drīz būs problēma, jo pēc 10 gadiem var beigties korķa koki. Vīndaru ikdiena ir pilna izaicinājumiem.

Pašlaik ar produkcijas realizāciju nodarbojas Nils un viņa sieva Inese. “Ābelītēs” saražoto viņi pārdod tirdziņos, pasākumos, pilsētu svētkos un citviet, taču to neatrast lielveikalu plauktos, jo, tirgojot pašiem, ienākumi ir daudz lielāki, secina vīndari. Vīna darītavai ir savs zīmogs, kas tiek spiests uz kastēm un maisiņiem.

Aina un Nils spriež, ka vīns ir kā mākslas darbs un vīna nozare atdzīvina laukus. Abi cer, ka arī pēc 10 un 15 gadiem viņu ražotne vēl būs un ģimenes uzņēmums varēs piedāvāt ko ekskluzīvu un konkurētspējīgu. “Mēs to visu darām ar lielu pārliecību un mīlestību, jo tā ir mūsu saimniecība – mēs esam to izveidojuši. Darām ar domu, ka ir jāsanāk, un tad arī izdodas. Bet, ja kas neizdodas, mācāmies, pamēģinām ko citu,” saka Aina.

No laikraksta "Zemgales Ziņas" arhīva
+ 7
Kategorijas

Kategorijas