Psihoterapeite: “Protams, caur telefonu un feisbuku visu pateikt ir daudz vieglāk un vienkāršāk”

2018. gada 14. augusts 16:11

393

Psihoterapeite: “Protams, caur telefonu un feisbuku visu pateikt ir daudz vieglāk un vienkāršāk”

Šodiena nav iedomāja bez viedtālruņa. “Casumo.com” veiktajā aptaujā atklāts, ka viedtālruņi izraisa lielu atkarību. Gada laikā cilvēks pēc viedtālruņa sniedzas aptuveni 4000 reižu, un visbiežāk apmeklētās aplikācijas ir “Facebook” un “WhatsApp”.

Šķiet, ka “Facebook” tagad ir tā vieta, kur dalās ar visu, ko vien var – ko ēd, dzer, ko cels galdā ciemiņiem, kur atrodas, kā jūtas, ko pērk, pārdod, kas satrauc, apbēdina un uzjautrina, tiešais video no notikuma vietas “Facebook” un tā joprojām un bez gala. Reizēm ieraksti pārsteidz, piemēram, ģimenes locekļi paziņo, kurš pirmais vakarā ies vannā, cits atkal no rīta steidz ar ierakstu, cik ļoti mīl savu otro pusīti, sūta desmitiem virtuālu buču un apskāvienu, kaut gan diendienā staigā rokrokā ar mīļoto. Vēl kādam citam nav skaidrs, ko lai dara, ja virtuvē ir milti, cukurs un olas. Cits nesaprot, ko darīt ar spaini nolasīto ķiršu, bet kāda jauna sieviete izmisumā apraksta to, kā sastrīdējusies ar vīru: pēc strīda vīrs sakravājis mantas un aizbraucis, savukārt viņa palikusi ar mazu bērnu uz rokām. “Pamperi un nauda man ir. Ko lai es daru?” viņa izmisusi vaicā. Šādus un līdzīgus ierakstus var lasīt katru dienu.

Meklē iekšpusē, nevis ārpusē!
Runājot par atkarību no viedtālruņiem, psihoterapeitei Ivetai Gargurnei šķiet, ka šī vēl ir tāda nenofiksēta atkarība, tā nav tāda, ko cilvēki uzskatītu par atkarību. “Neviens man nav atzinis – ak vai, viņš ir atkarīgs no telefona. Ir, protams, vecāki, kas ir teikuši – jā, bērns daudz sēž telefonā un spēlē. Un tam jau redzamā daļa vienmēr ir tāda, bet, ja ir kaut kādas alternatīvas, tad telefons nav tik svarīgs, un arī dators un televizors nav tik svarīgs. Kad nav alternatīvas, tad, protams, ir jāpieķeras tam, kam var pieķerties. Vēl jau jāievēro tas, ka būs tie jaunie cilvēki tādi, ka viņi daudz vairāk operēs ar visu iespējamo, kas ir telefonā. Tāda būs dzīve,” saka I.Gargurne.

Savukārt skaidrojot virtuālo jūtu izrādīšanu, izmantojot viedtālruni, I.Gargurne uzsver, ka cilvēcīgās attiecības – pieskārienus, jūtu parādīšanu vienam pret otru, skatoties acīs, – nekad nekas neaizstās. “Protams, ka caur telefonu, “Facebook” visu pateikt ir daudz vieglāk un vienkāršāk – tev nav jāskatās acīs, tev nav jāsaka tas, ko tu patiešām jūti. Cilvēki jau arī nepazīst savas jūtas. Ja mēs jautājam kādam – kā tu jūties, tad tās standarta atbildes ir – labi, slikti, normāli. Ar šiem trim vārdiem mēs nepasakām jūtas. Tie nav jūtu vārdi. Mēs pat savu stāvokli nenovērtējam. Tas ir kaut kas abstrakts. Tās ir lietas, no kurām aizejam arvien tālāk un tālāk. Bet man liekas – labā ziņa ir tā, ka tad, kad cilvēki sāk uz sevi paskatīties un sevī ieskatīties, tad viņi savas jūtas sāk mācīties nosaukt vārdos. Tas, ko es redzu savā kabinetā, ir tik mulsinoši. Cilvēki saka – jā, es tā kā saprotu, ko es jūtu, bet es to nemaz nevaru pateikt. Mēs katrs sev varētu dienā pa vairākām reizēm pajautāt – ko es tagad jūtu? Būtu interesanti, un tad mums varbūt nevajadzētu mukt no tā visa un nezināt, kā apieties ar to,” saka I.Gargurne.

Savukārt cilvēkiem, kuri ar “Facebook” palīdzību meklē atbildi uz jebkuru jautājumu, iespējams, reālajā dzīvē nav kam pajautāt padomu. I.Gargurne norāda, ka ir ļoti liela paļaušanās uz “ekspertiem” no malas. “Un ar to mēs katrs pats priekš sevis zaudējam to, ka es kā cilvēks esmu no dabas radīts tāds, ka es visu jūtu, saprotu un ar visu spēju tikt galā. Tas ir kodols, bet vienmēr liekas, ka kāds eksperts ārpusē pateiks, kā ir pareizāk, bet mēs jau zinām – nav ne pareizi, ne nepareizi. Dzīvo dzīvi! Ja tev ir olas, cukurs un milti, tu vari izcept pankūkas un tev nav jāmeklē atbilde ārpusē. Meklē iekšpusē! Tu to zini! Paļaušanās uz sevi, uz saviem resursiem, uz saviem spēkiem ir ļoti jāatjauno. Mēs esam izdzīvotāji. Cilvēki sen būtu izmiruši, ja mēs nebūtu izdzīvotāji,” uzsver psihoterapeite.

Aizņemts un kluss
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija uzsāk sociālās reklāmas akciju par bērnu atkarību no tehnoloģiju riskiem. Īpašu aktualitāti šai akcijai piešķir tas, ka datoratkarības jau atzītas par psihisko saslimšanu. Inspekcijas Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta direktore Amanda Vēja uzsver – bažas rada fakts, ka jau aizvien agrāk vecāki saviem bērniem ļauj izmantot viedierīces. Ne vienmēr tas tiek darīts apzināti, ar mērķi attīstīt kādas no bērna prasmēm, bet gan lai vecāku ikdienu padarītu ērtāku un nodrošinātu bērnam “virtuālu aukli” – laiku, kurā bērns ir aizņemts un kluss. Tā bērns aizvien vairāk tiek pieradināts būt krāsainajā un aizraujošajā interneta vidē, no kā ir grūti atteikties. Ļoti svarīga ir vecāku izpratne par bērnam nepieciešamo aktivitāšu dažādību, aizstājot laiku mobilajā tālrunī ar laiku, ko veltīt citām aktivitātēm, lai mazinātu dažādus riskus, kas saistīti ar atkarības veidošanos un bērna socializēšanās problēmām.

Mediķe Maija Circene, kura strādā par ārsta palīdzi saka, ka tiem, kas ļoti daudz lieto viedtālruni, jārēķinās ar acu slimībām, kā arī dzirdi ietekmē tas, ja bērni ļoti bieži izmanto austiņas. “Būtībā šobrīd datori un telefoni ir lielākā atkarība nekā viss pārējais. Daudzi vecāki to diemžēl neapzinās, jo tas ir vienkāršākais – iedot mazam bērnam telefonu, lai mājās ir miers. Diemžēl tā notiek, un tā ir vecāku atbildība. Kāpēc notiek liela daļa nelaimju? Spēlēs telefonā vai datorā kāds iesit, bet tas, kuram iesit, ir dzīvs, pieceļas un aiziet. Bet dzīvē notiek citādi,” saka M.Circene un piebilst, ka viss, ko darām, ir jādara zināmās robežās un zināmā daudzumā.

Labklājības ministrijas Komunikācijas nodaļas sabiedrisko attiecību speciāliste Ieva Bērziņa norāda, ja vecāki vai bērna likumiskie pārstāvji jūt, ka rodas datoratkarības draudi, ieteicams zvanīt uz bērnu un pusaudžu uzticības tālruni 116111, kur var saņemt bezmaksas psiholoģisko palīdzību. Iespējams arī savu problēmu aprakstīt un sūtīt uz e-pastu uzticibaspasts116111@bti.gov.lv.

Pieredze
Sākumā apskata sociālajos tīklos
Kāda darba devēja nenoliedz, ka, pirms pieņemt darbā darbinieku, sākumā apskata viņu sociālajā vidē, šādi gūstot jau sava veida priekšstatu par topošu darba ņēmēju. Un ir bijis tā, ka, apskatot viņu sociālajos tīklos, uz darba interviju nemaz nepaaicina, jo pietiek ar to, ko redzējusi “Facebook” profilā.

“Jauniešiem ir jāsaprot, ka no interneta nekas nepazūd, ir jādomā, kāds saturs tiek ievietots sociālajos tīklos, jo potenciālais darba devējs pārbauda kandidātus internetā. Visam jābūt samērībā, jo arī būt neaktīvam sociālo tīklu vidē nav labi,” uzsver digitālā mārketinga eksperts Artūrs Mednis.

ZZ.lv ARHĪVS

Psihoterapeite: “Protams, caur telefonu un feisbuku visu pateikt ir daudz vieglāk un vienkāršāk”

Kategorijas