Latgales zoodārza direktors: Čūsku kļūst arvien vairāk, cilvēkam ar tām ir jāsadzīvo

2018. gada 7. jūlijs 13:58

1630

Latgales zoodārza direktors: Čūsku kļūst arvien vairāk, cilvēkam ar tām ir jāsadzīvo

Lasītāji ziņo, ka šogad īpaši daudz saradies čūsku. Tās ir iemitinājušās kūtīs, šķūņos un visur, kur vien var ielīst. Turklāt zalkši šņācot virsū, tāpēc cilvēki jautā, vai iespējams, ka dabā pastāv odzes un zalkša krustojums, jo internetā esot parādījusies tāda informācija. “Kā ar zalkšiem cīnīties un aizbaidīt viņus no dzīvojamajām mājām? Šogad tie ir salīduši visās iespējamajās vietās – šķūnīšos, kūtīs. Māja atrodas laukos pie upes. Tagad upē ir nokritis ūdens līmenis, bet pērn bija ļoti augsts. Varbūt tas ir ietekmējis? Ko darīt, lai zalkši nenāktu mājās? Pērn zalktis iekoda kaķim lūpā, un kaķim sākās alerģija, bija jādod zāles,” stāsta kāda lasītāja, kura dzīvo pie upes. Bioloģijas zinātņu doktors un sertificēts dabas aizsardzības eksperts rāpuļu un abinieku sugu jomā Latgales zoodārza direktors Mihails Pupiņš teic, ka čūsku ar katru gadu kļūst arvien vairāk, jo klimats mainās, un ar čūskām cilvēkam ir jāsadzīvo.

Kā atšķirt, un kāpēc tik daudz?
“Kā zināms, Latvijā ir trīs sugu čūskas: odze, kas ir cilvēkam indīga, zalktis, kas nav indīgs, un gludenā čūska, kas ir ļoti reta, cilvēku tuvumā nedzīvo un nav indīga. Odzei ir zigzaga svītra, zalktim – divi dzelteni, balti vai oranži plankumi uz galvas. Ja nav ne zigzaga, ne plankumu, tad tā ir trešā čūska. 90 procentus čūsku var atšķirt pēc ārējām pazīmēm, bet gadās arī pilnīgi melnas odzes un pilnīgi melni zalkši – melanisti. Tos var atšķirt pēc acu redzokļiem, bet tas ir riskanti. Ja acs zīlīte ir kā kaķim – vertikāla –, tad tā ir odze. Ja acs zīlīte ir apaļa kā cilvēkam, tad šī čūska nav indīga. Bet tas darbojas tikai Latvijā,” saka M.Pupiņš. Ja čūska garāka par metru, tad visdrīzāk tā nav odze, ja ātri mūk, tad visdrīzāk ir zalktis, jo odze lielākoties nemūk tik strauji.

Viņš stāsta, ka pie mājām pārsvarā dzīvo zalkši, tomēr latvieši pēdējā laikā aktīvi braukā pa visu pasauli, tāpēc teorētiski iespējams, ka kāds kaimiņš atvedis kaut ko nesaprotamu, piemēram, no Taivānas. “Personīgi es esmu ķēris Latvijā atvestos pitonus, bija sabraukta divmetrīga žņaudzējčūska, trīsmetrīgs pitons dzīvoja kanalizācijā. Pats noķēru arī vienu indīgu čūsku cilvēkam virtuvē cepeškrāsnī. Tāpēc herpetologu likums skan: ja tu nezini, kas tas ir, vajag uztvert to kā indīgu čūsku! Tas ir ļoti svarīgi,” viņš uzsver.

Agrāk Latvijā klimats bija aukstāks, čūskas ziemoja alās, lielākā daļa ziemā izmira. Tagad čūskas ziemā neizmirst tādā daudzumā, jo ziemas ir siltas. Tāpat padomju laikos viss bija uzarts, apliets ar visādām ķimikālijām, minerālmēslojumu, indēm utt. Šie lauki nebija laba vieta čūsku dzīvei, tāpēc ap apdzīvotām vietām un pilsētām čūskas nemitinājās. Pašlaik lielākā daļa lauku ir aizauguši, lielas platības aizaug ar krūmājiem, ir pamestas ēkas, meliorācija nedarbojas, kļūst mitrāks. Tas viss pozitīvi ietekmē čūsku dzīves apstākļus. “Čūskas vairosies un nāks tuvāk cilvēkam. Daugavpilī esmu ķēris odzes un zalkšus gan pie daudzdzīvokļu māju durvīm, kur bērni spēlējas, gan pilsētas parkos, gan vietējā juvelierveikala pagalmā, gan savās mājās, turklāt gan pirmajā, gan otrajā stāvā. Esmu ķēris čūskas gan zem ledusskapja, gan zem gultas otrajā stāvā. Čūskas nāk pie cilvēka, un mēs nevaram neko mainīt. Mums jāsadzīvo kopā ar čūskām,” secina M.Pupiņš.

Viņš saka, ja tas ir zalktis, tad nevajag uztraukties, bet jāpriecājas, ka pie tevis dzīvo tik forša čūska, kas nav indīga. “Tā ir Latvijas tradicionālā čūska, uz ID kartēm mums pat ir zalkša zīme. Zalkši – tas ir normāli. Daudziem cilvēkiem patīk, ka pie mājām dzīvo zalkši. Zalktis ļoti ātri pierod pie cilvēka – kā mājas kaķītis. Tam patīk slēpšanās vietas – zem malkas, šīfera plāksnes, dīķīši. Ja negribat, lai čūska dzīvo jums blakus, tad vispirms visiem ģimenes locekļiem, īpaši ļoti mazajiem un vecajiem, jāizskaidro, kā var atšķirt čūskas, kādas ir bīstamas, ka jāsauc ārsts, ja iekož. Ļoti svarīgi paskaidrot, ka tad, ja redz čūsku, pieskarties tai nedrīkst, drošs attālums līdz čūskai ir divi metri (vismaz divi trīs soļi). Ja bērns pamana čūsku, jāskrien pie vecākiem,” skaidro M.Pupiņš.

Ko darīt, lai nenāk pie mājas?
Ja apkārt dzīvo čūskas, tās palaikam atnāks ciemos. Lai čūskai pagalms nepatiktu, vispirms jānopļauj zāle. Ja aug krūmi, tie jāpaceļ vai jāizgriež zari. Tur, kur izpļauts tīrs, čūskas nedzīvo. “Čūska meklē slēptuvi. Jāskatās, lai nekur pagalmā nemētātos dažādas mantas, piemēram, skārds, šīferis, dēļi, malka utt. Jāaizber peļu, žurku alas, ja tādas ir. Čūskas ir sliktas racējas, bet alas tās izmanto. Jārūpējas, lai nekur nav mitras vietas, piemēram, kur tek laistīšanas šļūtene, lai neveidojas peļķīte,” pamāca M.Pupiņš. Labākais variants ir uzlikt žogu vai piestiprināt pie esošā žoga plāksnes no gluda materiāla, pie kura čūskai grūti pieķerties. Aptuveni 20 centimetru dziļumā tās jāierok zemē, lai čūskas neatnāktu pa alām, un virs zemes jāatstāj apmēram 40 centimetru augstumā. Vēl ir ķīmiskas vielas čūsku atbaidīšanai un dažādi ultraskaņas atbaidītāji.

“Īpaši čūskas iet mājās un pagrabos rudenī meklēt vietu ziemošanai. Tad jāpārbauda māja un īpaši ap caurulēm apmēram metra augstumā visi caurumi jāaizpūš ar putām. Var arī aizlīmēt, jo čūska negrauž. Ja mājās redzat zalkti, to var ņemt rokās, tikai uzmanīgi, jo viņš ir trausls, ielikt spainī ar vāku un no mājām kādus trīs četrus kilometrus palaist. Odzi rokās gan neņemiet, bet sist nost arī nabaga dzīvnieku nevajag, jo odzes te atnāca, pirms sāka dzīvot cilvēks. Odzes te ir vietējās iedzīvotājas, bet mēs visi esam migranti. Jāpaņem metru, pusotru gara slota un čūska lēnām jāievirza spainī, jāaizved apmēram piecus kilometrus mežā un jāizlaiž. Galējas nepieciešamības gadījumā pie ieejas durvīm var uzlikt finieri vai kartona gabalu un noziest to ar žurku līmi, tad čūskas pāri tikt nevarēs,” iesaka M.Pupiņš.

Hibrīdi dabā gandrīz nav iespējami
M.Pupiņš teic, ka dabā līdz šim odzes un zalkša hibrīdi nav atrasti un drīzāk tādu nekad nebūs. “Iedošu 100 eiro prēmiju tam cilvēkam, kurš atsūtīs fotogrāfiju ar odzes un zalkša hibrīdu, un ja herpetologi apstiprinās, ka tas tā ir,” viņš saka. Mācību grāmatās rakstīts, ka suga nevar vairoties, krustojoties ar citu sugu, tomēr M.Pupiņš stāsta, ka ļoti daudzas krustojas. “Piemēram, ēzelis ar zirgu. Bet lielākā daļa pēc tam nespēj vairoties. Taču ir arī tādas, kam ir pēcnācēji. Piemēram, Latvijā ir zaļas vardes – ezeru varde un dīķa varde. Divas atsevišķas sugas, kas regulāri krustojas, tagad dzīvo trešā suga – zaļā varde. Krustoties var arī sarkanvēdera ugunskrupis. Tēviņš vai mātīte mēģina atrast partneri, bet dažreiz nevar sameklēt savas sugas partneri. Polijā dzīvo dzeltenvēdera ugunskrupis. Tur, kur viena suga ar otru satiekas, tur viņi krustojas. Tāpēc krustojums palaikam notiek. Ir zināmi arī zivju hibrīdi.

Pašlaik notiek krustojumi krokodilu fermās, jo, vairojot vienu sugu, vajag daudz papīru, bet, ja tas ir hibrīds, neko nevajag un var brīvi pārdot. Tas pats notiek arī ar čūskām. Terārijos mēģina krustot arī čūskas un veiksmīgi. DNS var savienoties daudzām sugām, bet galvenais, lai sakrīt hromosomu daudzums. Hibrīdi ir ļoti skaisti, jo ir neparasti, tāpēc cilvēkiem patīk. Man zināms tikai viens gadījums, kad terārijā sakrustota indīga un neindīga čūska – parastais zalktis ar tīģerzalkti, kurš gan ir nosacīti indīgs, jo inde atrodas dziļi rīklē. Bet līdz šim dabā tāds hibrīds nav atrasts. Iespējams, par hibrīdu sauc ūdens zalkti. Ūdens zalkši gan dzīvo Ukrainā, bet teorētiski ir iespējams, ka kāds nokļuvis arī Latvijā. Ūdens zalktis vairāk ir līdzīgs odzei, tam nav plankumiņu uz galvas un uz muguras ir tādi kā kvadrātiņi,” skaidro M.Pupiņš.

Uzziņai
Mihails Pupiņš aicina ziņot par rotana un bruņurupuču izplatību Latvijā. “Mēs Latvijā cīnāmies pret invazīvām sugām, kas būtu bīstamas herpetofaunai. Uzvarējām LVAFA projektā, kur jāmeklē visā Latvijā eksotiskie bruņurupuči un zivs rotans, kā arī vēl divas parazītiskas slimības, kuras gan var noteikt tikai laboratorijā. Ja esat dabā redzējuši jebkādu bruņurupuci vai rotanu, lūgums ziņot e-pastā info@dzirkstele.lv vai mihails.pupins@gmail.com).

Foto: dabasdati.lv

ZZ.lv ARHĪVS

Latgales zoodārza direktors: Čūsku kļūst arvien vairāk, cilvēkam ar tām ir jāsadzīvo

Kategorijas