“Mūziķu telpas” dibinātāja: Latvijā var piepildīt sapņus

zz.lv

2018. gada 17. jūnijs 11:24

293

“Mūziķu telpas” dibinātāja: Latvijā var piepildīt sapņus

Dibināt uzņēmumu jau studiju laikā, turklāt esot bērniņa gaidībās – daudzi teiktu, ka tas ir nepiespējami un neprātīgi, taču uzņēmēja, vokālā trenere, uzņēmuma “Mūziķu telpa” dibinātāja un biznesa augstskolas “Turība” studente jelgavniece Annija Ueidžana (Oueijan) pierādījusi, ka tas ir iespējams. Stāstot par savu uzņēmumu, viņa saka – vienkārši bija nepieciešama vieta mūzikas attīstībai, iedvesmai un mūziķu savstarpējai komunikācijai.

Vienmēr esmu vēlējusies savu uzņēmumu un kaut ko līdzīgu nesen izveidotajai “Mūziķu telpai”. Šeit notiek meistarklases un kursi jaunajiem mūziķiem un dziedātājiem. Tāpat jebkurš, kuram sirdī mūzika, var īrēt telpu privātiem treniņiem, aprīkotu ar modernajām tehnoloģijām un mūzikas instrumentiem. “Mūziķu telpā” var apgūt arī klavierspēli, ģitāru pat iesācēja līmenī. Pazīstu cilvēkus, kuriem ir sapnis par vecumdienām mājā pie jūras ar flīģeli. Tas viss ir iespējams! Jebkurā vecumā var un pat vajadzētu mācīties ko jaunu.

Uzņēmums tapa vēl studiju procesa laikā. Rudenī būšu trešajā kursā, bet jau pašlaik uz praktisko darbību vērstās studijas palīdzēja izveidot savu uzņēmumu. Mājasdarbos visu darīju sev – darbu saturu pielāgoju savam uzņēmumam, kura fiziski vēl nebija, visas idejas un plānus sastādīju tajā brīdī vien manos sapņos esošajam uzņēmumam.

Pati sevi spiedu darīt visu, lai uzņēmums no idejas materializētos. Visu veidoju pēc iespējas labāk, detalizētāk, viss bija manis pašas labā. Pati sevi ieliku situācijā, kurā biju spiesta strādāt pie uzņēmuma fiziskas atvēršanas. Savu vokālo studiju “Annija Vocals” jau biju izveidojusi, un gadījās tā, ka telpa blakus studijai bija brīva. Jau zemapziņā man bija iecere šo telpu izmantot uzņēmuma vajadzībām, un vienā brīdī tas viss saslēdzās – studijas, uzņēmums, brīvā telpa, kas pārtapa “Mūziķu telpā”.

Visu, kas vajadzīgs manā uzņēmumā, uzzināju no saviem esošajiem klientiem, kuri apguva vokālās nodarbības. Klienti paši pateica, ko vēlas. Nebija tā, ka es izveidoju pakalpojumus un tad mēģināju tos pārdot. Pirms pieņēmu lēmumu dibināt uzņēmumu, izrēķināju, kādai jābūt pakalpojuma cenai, lai pēc iespējas ātrāk izietu pa nullēm un mēģināju saprast, vai tas viss tiešām darbosies. Izvērtējot visu uzņēmuma plānu un veiktos mājasdarbus, kampaņas, kas bija vēl tikai uz papīra, un klientu aptaujas, sapratu, ka to visu var realizēt. Uz brīdi, grūtniecības sākumā, ideju par uzņēmuma dibināšanu biju nolikusi malā, jo tas prasīja milzīgu enerģiju un radīja spriedzi. Turklāt, tā kā vīrs ir angliski runājošs, viņš varēja man palīdzēt galvenokārt ar idejām vai remontdarbiem vai aparatūras pasūtīšanu no ārzemēm, kas, protams, bija liels atbalsts, tomēr visu papīru kārtošana un reģistrēšanas process gūlās uz maniem pleciem.

Atradu grāmatvedi, juristu un devos dibināt sabiedrību ar ierobežotu atbildību. Tomēr tas nenotika tik raiti, cik gribētos. Tā kā uzņēmums atradās Valsts nekustamo īpašumu (VNI) telpās, bija jāiesniedz viņu atļauja, ka piekrīt reģistrēt uzņēmumu. Taču izrādās, ka VNI šādas atļaujas izsniedz tikai tad, kad uzņēmums ir reģistrēts, bet bez šīs atļaujas taču nevar piereģistrēt! Nācās meklēt citu adresi, lai vēlāk atkal pārreģistrētu struktūrvienību uz patieso uzņēmuma darbības vietu, taču, tā kā jaunā adrese bija Jelgavas novadā, tas savukārt nozīmēja sadarbību ar citu Valsts ieņēmumu dienesta reģionālo daļu PVN reģistrācijai, uz ko arī bija jāgaida.

Protams, arī reģistrācija nenoritēja bez problēmām – jaunās adreses īpašnieka atļaujā kadastra numurā viens cipars bija norādīts nepareizi, un visi dokumenti tika atmesti atpakaļ. Jāsaka gan, ka sastapos ar atsaucību un laipnu attieksmi no šo iestāžu darbinieku puses, tomēr šis birokrātiskais process nebija no tiem īsākajiem. Vislielākā birokrātija sākās pēc uzņēmuma reģistrēšanas, jo “Mūziķu telpas” studenti ir arī nepilngadīgas personas, tādēļ līgumiem jābūt ar viņu vecākiem vai aizbildņiem, un tas ļoti paildzina visus procesus. Un protams, nevar nepieminēt arī vispārīgo datu aizsardzības regulu, kas uzliek vēl papildu darbu visu nepieciešamo dokumentu, reģistru un sistēmas izveidē.

Pašlaik saprotu, ka uzņēmumā vajag lietvedi, grāmatvedi ne tikai ārpakalpojumā. Bet tikko esmu uzsākusi uzņēmējdarbību un neesmu vēl gatava valstij maksāt nodokļus par darbiniekiem. Ir tik daudz informācijas, ka nepieciešams algot speciālistu, kurš izskaidro, kas un kā ir jādara, un visu saliek pa plauktiņiem. Nodokļu politika ir sarežģīta, un nodokļu apmērs – nesamērīgi liels. Tāpat redzu, ka nemaz tik viegli nav atrast profesionālus darbiniekus. Jā, varbūt viņi strādā savā jomā, bet ne visi ir labi speciālisti. Redzu, ka daudziem pietrūkst erudīcijas, precizitātes, intereses pašam par savu jomu un vēlmes darboties, atrast visu nepieciešamo informāciju.

Es vienmēr esmu apbrīnojusi tos, kuri ir paveikuši tik daudz savā dzīvē, daudz vairāk nekā es. Man patīk darīt to, ko es daru, un tad man pazūd laika izjūta. Es vienmēr jūtu ļoti lielu entuziasmu par to, ko es daru, un no tā arī smeļos enerģiju. Vienmēr ātrāk gribas pabeigt iesākto, bet, kad tas izdarīts, rodas jaunas idejas, kas aizrauj, un atkal gribas īstenot kaut ko jaunu.

Man ir neizmērojama motivācija, kas velk uz priekšu pat tad, kad nevaru paiet. Man vienmēr ir bijis svarīgi darīt to, ko gribu darīt, un esmu teikusi arī citiem – padari savu darbu par savu dzīvi! Uzskatu, ja katrs darītu to, kas patīk, Latvijā būtu daudz apmierinātāku cilvēku, kā arī profesionālāku speciālistu.

Esmu novērojusi, ka visbiežāk cilvēkus no savu ideju realizēšanas aptur bailes. Tās ir bailes izmēģināt ko jaunu, lēkt nezināmajā. Nereti kāds no malas kaut ko iesaka, piemēram, studijas vai darbu, kas nemaz nav piemērots konkrētajam cilvēkam. Mana pārliecība ir, ka katram ir sava vieta zem saules. Tāpēc nav jābaidās un nav pārmērīgi jāklausās citos. Citreiz kāda ideja šķiet tik nerealizējama, bet varbūt vajag domāt pa maziem solīšiem, nevis ķerties uzreiz visam klāt.

Ja es būtu zinājusi, ko no manis prasīs uzņēmējdarbības uzsākšana, turklāt grūtniecības laikā, es nebūtu sākusi. Jo vairāk zini, jo vairāk bail. Man nebija baiļu, jo īsti nezināju, ko tas viss nozīmē. Citreiz varbūt jānoliek malā tas, ko zini, un jāatļaujas pasapņot – kā būs, kad ideja būs realizēta, cik liels prieks būs, kad tas būs izdarīts. Lai nav tā, ka visu mūžu esi sapņojis par kaut ko, bet neesi spēris nevienu soli, lai to īstenotu. Tā vietā strādājis kaut ko, kas pašam nemaz nepatīk, velti izšķērdējis savu laiku.

Gadu esmu dzīvojusi Libānā, pēc tam nolēmām paskatīties, kā mums patiks Latvijā, padzīvosim kādu brīdi. Pašlaik dzīve šeit ir nokārtojusies. Vīrs strādā bankā. Tā kā sirdī viņš ir mūziķis, viņš ir atradis savu izpausmes veidu, spēlējot grupā “Baltinos”. Grupa apvieno trīs – Panamas, Libānas un Peru – iedzīvotājus, kam visiem ir latviešu sievas. Manā sfērā ir daudz darba, vietas izaugsmei. Uzskatu, ka Latvijā var piepildīt sapņus. Man ir izdevies izdarīt visu, ko esmu vēlējusies, un zinu, ka daudz kas vēl ir priekšā.

Pēc traģiska zaudējuma dzīvē sapratu, ka man nav variantu – nauda ir vajadzīga, bija jādomā, ko darīt, kā iztikt. Citiem apstākļi spiež, bet viņi padodas. Man vienmēr palīdzējis tas, ka sapņoju un spēju izbaudīt mirkli. Ziemā iegāju slimnīcā un izgāju laukā vēlā vasarā. Tikai pa slimnīcas logu vēroju sezonu maiņu. No mazākās lietas dabūt prieku iemācījos tieši tur. Kad iznācu laukā, daba apkārt šķita kas brīnumains. Tagad saprotu, ka skrienot mēs palaižam garām daudz nianšu. Ir vērts novērtēt katru sekundi, kas ir dota ar konkrēto cilvēku, konkrētā vietā. Tas motivē.

Publicitātes foto

ZZ.lv ARHĪVS

“Mūziķu telpas” dibinātāja: Latvijā var piepildīt sapņus

Kategorijas