Milzīgā ticībā labajam
“Atveru acis un redzu abas savas krustmātes sēžam pustumsā pie galda.
Viņas sarunājas čukstus, taču no intonācijām un aktīvās žestikulācijas
noprotu, ka viņas strīdas. Paceļu galvu un sāku abas vērot. Viena ir
tērpusies nenosakāmās melnās drānās. Tās apmestas ap viņas ļumīgo
ķermeni, veidojot tādas kā dziļas kabatas vai pat alas. Viņas nogurušo
seju ieskauj sirmu matu ērkulis. Bet otru nekad īsti neesmu varējusi
saskatīt. Viņa nemitīgi mainās. Viņas krāsa ir tumši sarkana. Tas ir
vienīgais, ko spēju definēt. Viss pārējais plūst un jaucas. Vispirms ir
kalsna lēdija garā kleitā. Viņa graciozi iemalko no vīna glāzes un
ievelk dūmu no iemutī iesprausta cigarilla. Tad meditējoša sieviete
zelta diegiem izšūtā sari. Aizvērtām acīm viņa nekustīgi sēž lotosa pozā
iepretī kāda guru ģīmetnei. Pēc brīža jau korpulenta kundzīte. Skaļi
čapstinot, viņa tukšo milzu bļodu ar ceptiem kartupeļiem. Tad pārgurusi
sieviete, kas, sašķiebusies uz priekšu, saspringti veras datora ekrānā,
tad... Brr, es noskurinos, izberzēju acis, tur nāk vēl daudz citu tēlu,
bet nolemju, ka tas nav svarīgi.” Tā sākas jelgavnieces Ivetas
Pavziniukas patiesais stāsts “Vīna meditācija sievietei”, kurš šogad
nācis klajā grāmatas formātā. Ar Melnās un Tumšsarkanās krustmātes
strīdu par to, kuru no abām galvenā varone šoreiz izvēlēsies. Depresiju
vai vīnu? Taču varone nolemj atstāt abas un uzsāk 40 dienu ceļu pie
sevis pašas. Sarunā Iveta atklāj, kā nonākusi līdz grāmatas izdošanai,
kāpēc to parakstījusi ar tēvavārdu, kā pieņēmusi sevi, un dalās
secinājumos, ka savā ziņā no kaut kā atkarīgi esam mēs visi.
– Grāmatas apakšvirsraksts vēsta, ka “Vīna meditācija sievietei” ir patiess stāsts. Kas jūs pamudināja tajā dalīties?
Sākumā
šis darbs nebija plānots kā grāmata, tā bija mana terapija. Pagājušogad
janvārī pēc svētkiem, kā allaž tas notiek, kad svētki ir garām, mācās
virsū tradicionālais depresīvais noskaņojums. Domāju – esmu tik daudz ko
mācījusies, tik daudz terapijās gājusi, pati ar sevi strādājusi, ka
būtu vērts pašai tikt galā ar to drūmo noskaņu, kas citkārt pāriet pati,
citkārt pārvēršas par depresiju. Un tad es sāku rakstīt. Apņēmos, ka
tagad katru dienu rakstīšu par to, kas ar mani notiek, kāpēc es tā
reaģēju, kāpēc tā reaģē citi, kādus lēmumus es pieņemu, lai izkļūtu no
tā drūmā stāvokļa vai ļautos tam. Sākumā tā bija mana iekšēja vajadzība
rakstīt – rakstīšana ir nākusi līdzi visu manu apzināto dzīvi.
Izrakstīju visu to melnumu un grūtības, kas man bija iekšā. Un tad es to
visu izmetu ārā.
Pētot rakstīšanu kā terapiju, atklāju, ka tur ir
divas atsevišķas jomas. Viena ir “norakstīt” – atdot no sevis prom, otra
ir pierakstīt, fiksēt to pozitīvo, kas notiek. Vienā brīdī es sapratu –
tas, kā es jūtos, un tas, kas ar mani notiek, notiek arī ar
apkārtējiem, un pozitīvās lietas, kas mani spēcina un ko es pierakstīšu
pati sev, iespējams, var noderēt arī kādam no manas ģimenes. Sākotnēji
es domāju par saviem bērniem, jo viņiem, likumsakarīgi, ir mani gēni.
Ceru, ka tā nebūs, bet kādā dzīves posmā viņi var sastapties ar līdzīgu
situāciju, tādēļ man kā mammai šķita būtiski uzrakstīt, ko darīt tad,
kad ir grūti. Tad, kad līdzcilvēki saka – viss būs labi, nomierinies, ar
tevi viss ir kārtībā, bet pašam tā sajūta iekšā nav tāda, ka viss būtu
kārtībā. Pati tādos grūtos periodos esmu lasījusi citu cilvēku
pieredzes, kā viņi ir tikuši galā ar depresiju, atrisinājuši kādus savus
iekšējos konfliktus. Man tas bija noderīgi.
Vienā brīdī to pārvērtu
vēstulē saviem bērniem, tuviniekiem. Kad biju pabeigusi, domāju, ka
vajadzētu iet līdz galam un izdot grāmatu, ko varētu pasniegt kā dāvanu,
piemēram, Ziemassvētkos. Pat atradu tipogrāfiju, kas varētu iespiest
10–20 eksemplāru. Tad es iesaistījos vienā rakstniecības projektā, kur
apkārtējie mudināja meklēt izdevēju. Sākumā teicu – nē, nē, kāds
izdevējs, es to rakstīju pati sev. Bet, tā kā izaicinājums bija
pietiekami interesants, izlēmu – labi. Ja nu būs kāds izdevējs, kas to
vēlēsies izdot, tad tam ir lemts iet plašumā.
Foto: Raitis Puriņš. Visu interviju lasiet 5. aprīļa “Zemgales Ziņās”
Kategorijas
- Vietējās ziņas
- Jelgava
- Jelgavas novadā
- Ozolnieku novadā
- Latvijas ziņas
- Dobeles, Tērvetes un Auces novadā
- Ekonomika
- Uzņēmējdarbība
- Darba tirgus
- Citas ziņas
- Eiro 2014
- Politika
- Vēlēšanas 2011
- Saeimas vēlēšanas
- Citas ziņas
- Pašvaldībās
- Pašvaldību vēlēšanas 2017
- Saeimas vēlēšanas 2018
- Eiropas Parlamenta vēlēšanas 2019
- Asā hronika
- Policijas ziņas
- VUGD
- Tiesu ziņas
- Citas ziņas
- Kultūra un izklaide
- Teātri
- Izstādes
- Bibliotēkas
- Koncerti
- Citas ziņas
- Kas? Kur? Kad?
- Sports
- Basketbols
- Futbols
- Vieglatlētika
- Citas ziņas
- Hokejs
- Volejbols
- Veselība
- Aktuāli
- Padomi
- Slimnīcās
- Citas ziņas
- Stārķa ziņas
- Lietotāju raksti
- Foto/Video
- Reklāmraksti
- Citas ziņas
- Laikraksta arhīvs
- Afiša
- Izstādes
- Pasākumi un izstādes
- Chocolate & Pepper
- Video
- Aizsaulē
- Statiskas lapas
- Centrāle!
- Dzīvesstils
- Receptes
- Māja un dārzs
- Hobiji
- Pašizziņa
- Citas ziņas
- Mīluļi
- Projekti
- Projekts “Saimnieko gudri”
- Projekts “Kultūras nesēji Zemgalē”
- Projekts “Redzi apslēpto”
- Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai un nacionālās kultūrtelpas stiprināšanai latviešu valodā
- Projekts “Rūpēsimies par vidi!”
- Projekts “Kur dzīvosim?”
- Projekts “Mediju kritika”