Milzīgā ticībā labajam

2018. gada 5. aprīlis 09:48

517

“Atveru acis un redzu abas savas krustmātes sēžam pustumsā pie galda. Viņas sarunājas čukstus, taču no intonācijām un aktīvās žestikulācijas noprotu, ka viņas strīdas. Paceļu galvu un sāku abas vērot. Viena ir tērpusies nenosakāmās melnās drānās. Tās apmestas ap viņas ļumīgo ķermeni, veidojot tādas kā dziļas kabatas vai pat alas. Viņas nogurušo seju ieskauj sirmu matu ērkulis. Bet otru nekad īsti neesmu varējusi saskatīt. Viņa nemitīgi mainās. Viņas krāsa ir tumši sarkana. Tas ir vienīgais, ko spēju definēt. Viss pārējais plūst un jaucas. Vispirms ir kalsna lēdija garā kleitā. Viņa graciozi iemalko no vīna glāzes un ievelk dūmu no iemutī iesprausta cigarilla. Tad meditējoša sieviete zelta diegiem izšūtā sari. Aizvērtām acīm viņa nekustīgi sēž lotosa pozā iepretī kāda guru ģīmetnei. Pēc brīža jau korpulenta kundzīte. Skaļi čapstinot, viņa tukšo milzu bļodu ar ceptiem kartupeļiem. Tad pārgurusi sieviete, kas, sašķiebusies uz priekšu, saspringti veras datora ekrānā, tad... Brr, es noskurinos, izberzēju acis, tur nāk vēl daudz citu tēlu, bet nolemju, ka tas nav svarīgi.” Tā sākas jelgavnieces Ivetas Pavziniukas patiesais stāsts “Vīna meditācija sievietei”, kurš šogad nācis klajā grāmatas formātā. Ar Melnās un Tumšsarkanās krustmātes strīdu par to, kuru no abām galvenā varone šoreiz izvēlēsies. Depresiju vai vīnu? Taču varone nolemj atstāt abas un uzsāk 40 dienu ceļu pie sevis pašas. Sarunā Iveta atklāj, kā nonākusi līdz grāmatas izdošanai, kāpēc to parakstījusi ar tēvavārdu, kā pieņēmusi sevi, un dalās secinājumos, ka savā ziņā no kaut kā atkarīgi esam mēs visi.

– Grāmatas apakšvirsraksts vēsta, ka “Vīna meditācija sievietei” ir patiess stāsts. Kas jūs pamudināja tajā dalīties?
Sākumā šis darbs nebija plānots kā grāmata, tā bija mana terapija. Pagājušogad janvārī pēc svētkiem, kā allaž tas notiek, kad svētki ir garām, mācās virsū tradicionālais depresīvais noskaņojums. Domāju – esmu tik daudz ko mācījusies, tik daudz terapijās gājusi, pati ar sevi strādājusi, ka būtu vērts pašai tikt galā ar to drūmo noskaņu, kas citkārt pāriet pati, citkārt pārvēršas par depresiju. Un tad es sāku rakstīt. Apņēmos, ka tagad katru dienu rakstīšu par to, kas ar mani notiek, kāpēc es tā reaģēju, kāpēc tā reaģē citi, kādus lēmumus es pieņemu, lai izkļūtu no tā drūmā stāvokļa vai ļautos tam. Sākumā tā bija mana iekšēja vajadzība rakstīt – rakstīšana ir nākusi līdzi visu manu apzināto dzīvi. Izrakstīju visu to melnumu un grūtības, kas man bija iekšā. Un tad es to visu izmetu ārā.

Pētot rakstīšanu kā terapiju, atklāju, ka tur ir divas atsevišķas jomas. Viena ir “norakstīt” – atdot no sevis prom, otra ir pierakstīt, fiksēt to pozitīvo, kas notiek. Vienā brīdī es sapratu – tas, kā es jūtos, un tas, kas ar mani notiek, notiek arī ar apkārtējiem, un pozitīvās lietas, kas mani spēcina un ko es pierakstīšu pati sev, iespējams, var noderēt arī kādam no manas ģimenes. Sākotnēji es domāju par saviem bērniem, jo viņiem, likumsakarīgi, ir mani gēni. Ceru, ka tā nebūs, bet kādā dzīves posmā viņi var sastapties ar līdzīgu situāciju, tādēļ man kā mammai šķita būtiski uzrakstīt, ko darīt tad, kad ir grūti. Tad, kad līdzcilvēki saka – viss būs labi, nomierinies, ar tevi viss ir kārtībā, bet pašam tā sajūta iekšā nav tāda, ka viss būtu kārtībā. Pati tādos grūtos periodos esmu lasījusi citu cilvēku pieredzes, kā viņi ir tikuši galā ar depresiju, atrisinājuši kādus savus iekšējos konfliktus. Man tas bija noderīgi.

Vienā brīdī to pārvērtu vēstulē saviem bērniem, tuviniekiem. Kad biju pabeigusi, domāju, ka vajadzētu iet līdz galam un izdot grāmatu, ko varētu pasniegt kā dāvanu, piemēram, Ziemassvētkos. Pat atradu tipogrāfiju, kas varētu iespiest 10–20 eksemplāru. Tad es iesaistījos vienā rakstniecības projektā, kur apkārtējie mudināja meklēt izdevēju. Sākumā teicu – nē, nē, kāds izdevējs, es to rakstīju pati sev. Bet, tā kā izaicinājums bija pietiekami interesants, izlēmu – labi. Ja nu būs kāds izdevējs, kas to vēlēsies izdot, tad tam ir lemts iet plašumā.

Foto: Raitis Puriņš. Visu interviju lasiet 5. aprīļa “Zemgales Ziņās”

ZZ.lv ARHĪVS

Milzīgā ticībā labajam

Kategorijas