Līdz 28. janvārim Ādolfa Alunāna memoriālajā muzejā apskatāma Alisas Gibetas gleznu izstāde

2018. gada 20. janvāris 22:06

1838

Līdz 28. janvārim Ādolfa Alunāna memoriālajā muzejā apskatāma Alisas Gibetas gleznu izstāde

“Mani pievelk cilvēka ķermeņa plastika, jūtas, emocijas, mirkļa intimitāte,” saka gleznotāja Alisa Gibeta, kura pirms teju trim gadiem no Sanktpēterburgas pārcēlusies uz dzīvi Jelgavā, kur nu kopā ar vīru Vladimiru audzina divarpus gadu veco dēliņu. Māksliniece absolvējusi Sanktpēterburgas Akadēmisko mākslas liceju, Iļjas Repina Sanktpēterburgas Valsts akadēmisko glezniecības, tēlniecības un arhitektūras institūtu. Viņas darbi ir atrodami vairākās privātajās kolekcijās Krievijā, Vācijā, Itālijā, Nīderlandē, Ķīnā, Anglijā, Ēģiptē, Izraēlā, Grieķijā, ASV un tagad arī Latvijā. A.Gibetas darbos redzama mīļāko mākslinieku Pītera Rubensa, Andersa Sūrna, Gustava Klimta, Džona Sardženta, Kloda Monē un Edgara Degā ietekme.

Sievietes skaistums un maģija vienmēr bijis liels A.Gibetas iedvesmas avots, tas atklājas gan mākslinieces gleznotajos portretos, gan balerīnās, gan aktos. “Es uzaugu bagātajās krievu baleta tradīcijās, kur skaistums un perfektais ķermenis iet roku rokā ar maigo grāciju un milzīgu iekšējo spēku. Baleta dejotāja attēls nodrošina iespēju apkopot nebeidzamu tēlu, pozu, žestu, kustību skaitu baleta etīdēs. Teātra pasaule, balerīnas kustības mēģinājumos, atpūta starp radošajiem iznācieniem pārtraukumos aizskatuvē, veidojot frizūru, graciozi sasienot puantes vai vienkārši veroties bezgalībā, iedvesmo mani radīt jaunus mākslas darbus. Es gribētu, lai skatītāju paceļ un iedvesmo dejas pasaule, kur kaisle un mūzika tiek izpaustas kustībā,” teic Alisa, kuras viens no bērnības sapņiem bijis kļūt par balerīnu. Iedvesmas meklējumos viņa daudz laika pavadījusi baleta mēģinājumos, vērojot dejotājus. A.Gibeta katra modeļa unikālajā ķermenī mēģina atrast tā noslēpumu. Viņa savos darbos bieži ļaujas fantāzijas un realitātes dialogam.

– Kā nolēmāt pārcelties uz Latviju?

Sākumā tādas domas man nebija. Nezinu, kāpēc, bet gribējās šurp atbraukt. Iespējams, tas saistīts ar to, ka mans vectētiņš bija latvietis. Domas palika tikai domu līmenī, līdz pēc pāris gadiem draudzene uzaicināja uz savām kāzām. Ar draudzeni iepazināmies Nīderlandē pirms vairākiem gadiem, viņa ir no Jelgavas. Viņa atgriezās dzimtenē, apprecējās. Kāzās iepazinos ar viņas draugu. Kopš tā brīža esmu palikusi šeit, būs apritējuši jau gandrīz trīs gadi.

Foto: Raitis Puriņš. Visu interviju lasiet 18. janvāra “Zemgales Ziņās”