Saulei līdzi ritinot

2009. gada 8. jūlijs 11:27

2003

Jāņu laikā saule uzkāpusi pašā debesu kalnā, tādēļ ir īstais brīdis godināt visietekmīgākos dabas spēkus – zemi, gaisu, uguni un ūdeni. Līgošanas priekā dalās Iveta un Vidvuds Medeņi no folkloras kopas «Skandinieki».

Mājas sapostas, siers sasiets, pīrāgi sacepti. Saimnieki tautastērpā, un arī katram viesim vainags galvā. Iepriekš jāņuzāles lasot, balsis līgošanā jau ielocītas un tā vien gaida, kad spruks vaļā dziesmas, danči un rotaļas līdz pat jaunam saullēktam. Iveta un Vidvuds Medeņi ar folkloras draugu kopu «Skandinieki» līgojuši dažādos Latvijas novados un arī aiz robežām, bet vispatiesāk tas notiek pašu mājās Kazdangas Turaidās. Tā pa īstam!Jaunākais Medeņu dēls Jānis tradīcijās ieaudzis zem vecvectēva stādītajām liepām un ozoliem. «Man vēl jaunai meitai esot, vecāmāte teica, ka es būšot dēlu māte,» stāsta Iveta. «Trešo gan gribēju meitu, bet tik un tā Jānis iznāca.» Bet Vidvuds smej un atceras ticējumu: «Ja, lecot pār Jāņu ugunskuru, meitai apsvilst brunču mala, tad vēl tajā gadā tai būs bēr’s. Ivetai tā bija!»Arī vecākie Medeņu dēli Ernests un Ansis no mazotnes auguši līdzi «Skandinieku» svinētajām gadskārtām un latviskās tradīcijas uztver kā pašas par sevi saprotamas.Visur ziedi, ugunis un dziesmasMedeņi Jāņu laikā bijuši visos Latvijas novados un secina, ka visur ir līdzīgas tradīcijas, bet katrā vērojams arī kas savdabīgs. Tā Latvijas austrumu pusē pliki vīri un zēni laiž ezerā plostus ar jāņugunīm. Pirms saullēkta kaili iet vārtīties rasā. Atceras ticējumu, ka var savākt rasu palagā, izgriezt un uzglabāt dažādu kaišu ārstēšanai. Reiz arī Kolkā Jāņu svinētāji uz rīta pusi gājuši jūrā kaili peldēties – vīri un puiši vienā Kolkas raga pusē, sievas un meitas otrā.Vidzemnieki esot atvērtāki nekā kurzemnieki, vairāk iet no mājas uz māju, aplīgodami citus. «Mans onkulis Arnolds vadājis līdzi grūsnu ķēvi svētības nodrošināšanai,» stāsta Vidvuds. Zemgalē un Vidzemē jāņugunis biežāk dedz staba galos paceltās pūdelēs jeb pundelēs. Zemgalē vairāk dedzinātas darvas mucas, Vidzemē – sausa sveķu malka. Savukārt Kurzemē un Latgalē ugunskurus biežāk dedz uz zemes apkārtnes augstākajās vietās vai arī ezera vidū uz plosta, lai uguns loks apspīd plašāku laukumu, nodrošinot svētību. «Divus pēdējos gadus ar «Skandiniekiem» esam rādījuši Jāņu tradīcijas Latvijas konsulātā Sanktpēterburgā,» stāsta Vidvuds. «Ārzemēs nākas improvizēt un skatītājiem piedāvāt arī ko nebijušu, bet vienmēr tā mīlīgi ieperam vakara viesus ar jāņuzālēm, lai slimība ārā, veselība iekšā.» Pērn Sanktpēterburgā ar jāņuzālēm sarīkota arī zīlēšana. Kalējs katram, kurš vēlējies, kalis laimes monētiņu.Turaidās ceļ trejus vārtusIvetas vectēvs Ernests Zīlītis mājām Turaidu vārdu esot devis, zinādams, ka tulkojumā no līvu valodas tas nozīmē Dieva dārzs. Kopš īpašuma atgūšanas te izveidotas jaunas puķu dobes un sastādīti augļu kociņi. Bet pats galvenais – uzbūvēta īsta lauku pirts, kur pēc zemes darbiem izsvīst trejus sviedrus un, līgot ejot, vilkt mugurā baltu kreklu. Kad dārzi izravēti, māja iztīrīta, turaidnieki iet pēc meijām. «Taisām trīs vārtus – saules lēktam, saules rietam un pašus platākos – jāņabērniem. Ierok zemē divas meijas un sasien galotnes kopā. Saullēkta vārtos karina no svaigām puķēm pītu vainadziņu, saulrieta vārtos sakaltušu, no iepriekšējiem Jāņiem paglabātu,» darināšanas smalkumus atklāj Vidvuds. Jāņabērnu vārtos iekarina ozola vainagu, kurā iepītas arī nātres, dadži un pīlādža zariņi, lai atvaira skaudīgas un citādas nelāgas domas. Turaidās ir arī tradīcija dedzināt «Jāņu raganu» – ap krustā saliktiem kokiem aptin salmus un kādus drēbes gabalus. «Raganai» izveido divas sejas. Saulrietā vispirms aizdedzina pērnā gada vainadziņu saulrieta vārtos, no tā ar lāpu pielaiž uguni «raganai», pēc tam ugunskuram. Lūdz svētību un palīdzībuKad ugunskurs pilnās liesmās – visi līgotāji apstaigā dārzu un apdzied katru kultūru, lai raženi aug. «Cik tālu ugunskura gaisma apspīd laukus, tik tālu svētība izplatās,» zina Vidvuds. Ap pusnakti meitas met vainagus sētsvidū augošās liepas zaros – ja uzmet ar pirmo reizi, tai gadā precēsies, ja otro, trešo vai nākamo – pēc tik gadiem. Ja vainags zemei tuvākā zarā aizķeras, tad netālu aizprecēs, ja augstākā – tālāk. Tad atkal turpinās rotaļas un dejas pie ugunskura, iestiprinoties ar siera šķēli un pīrāgu. Padzērienam – alus un ūdens no pašu akas. Pirms saullēkta neviens gulēt neiet, jo saulīte godam jāsagaida. Ivetai mīļa ir saullēktā dziedamā: «Lec, saulīt, rītā agri,/ Lec ar Dieva palīdziņ’,/ Ir mums Tava gaišumiņa/ Vajadzēt(i) vajadzēj’.»Pirms rītausmas jāņabērni dodas pliki peldēties. «Meitas un sievas tādas kautrīgākas, tās vēl pa tumsiņu, vīri – kad jau gaismiņa sāk aust. Varētu gan otrādi,» prāto Vidvuds. Ticējumi- Zāļu dienā pašā pusdienas laikā jāiet uz mežu tā, lai neviens neredz, jāizrauj papardes sakne un jānoliek klētī tā, lai neviens nemana. Vakarā jāiet uz klēti, jāpaņem un, ejot pār pagalmu, jāpārgriež uz pusēm, tad griezuma vietā varot redzēt sava mīļākā vārdu. - Laimi paredz ar smaržīgo āboliņu, ko liek zem galvas. Ja pa nakti izplaucis – būs laime.- Laime ir arī ieraudzīt un pacelt jāņtārpiņu.- Vaiņagi, ar ko zīlē par nākamo, jāpin no trejdeviņām zālītēm no trim tīrumiem. Tas jādarina uz krustcelēm pašā pusdienā vai pusnaktī, turklāt nedrīkst runāt un skatīties atpakaļ.- Klētī, kur guļ, pakar pīlādža zaru ar lapām uz leju; raganai acis sāp, kad tā skatās caur durvju atslēgu un pavedina puišus un meitas. - Sētsvidū kaisa nātres, lai raganas nestaigā. Pēc Kārļa Strauberga «Latviešu tautas paražas» I, Rīga 1944

ZZ.lv ARHĪVS

Saulei līdzi ritinot

Kategorijas