Ne Jānis, bet Šipīts

2009. gada 8. jūlijs 11:32

2763

Mums viņš ir Jānis Šipkēvics, viens no «Cosmos» mūziķiem, «Radio SWH» vadītāja Jāņa Šipkēvica dēls. Taču draugiem un sievai viņš ir Šipīts. Šis vārds esot atbilstošāks tam, kā sevi izjūt 26 gadus jaunais kontrtenors.

«Cosmos»» puiši savulaik atzīti par labākajiem Latvijas popmūzikā, dziedājuši kopā ar visā pasaulē pazīstamo Bobiju Makferinu, bijuši iesildītājgrupa islandiešu dziedātājai Bjorkai. Taču Šipīts atklāj, ka viņu gandarījuma izjūta piemeklējusi ļoti reti, viņš joprojām ir radošos meklējumos. – Grupas jaunākais albums «Pasaki man un tev» ir lielisks apliecinājums, cik nopietni «Cosmos» strādā, spēlējas ar idejām, skaņām un dziesmām un... šoreiz arī ar bērnu sarakstītām pasakām.Mēs jau vairākus gadus domājām uztaisīt mūzikas albumu, kura pamatā būtu nevis mūzika, bet runāts vārds. Tad manās rokās nonāca grāmata «Pasakas par bērnu dzīvi», kurās apkopotas bērnu sarakstītas pasakas. Izlasīju un sapratu, ka tajā ir daudz kas vairāk par bērnu spriedumiņiem, kā varētu domāt. Tas, kā viņi redz pasauli un pieaugušo dzīvi, man likās tā vērts, lai mēs pasakas atlasītu un ieskaņotu. Redzēju, kuros starpposmos varētu būt dziesma, kurai pasakai derētu tāds vai citāds muzikāls iepakojums. Bija arī Artūra Maskata dziesmu cikls, ko viņš uzrakstīja mums ar Ineses Zanderes dzejoļiem no krājuma «Iekšiņa un āriņa». Mums likās, ka pasakas un dziesmas ir ideāls komplekts. – Ar ko jūs aizrāva pasakas? Ar nesamākslotību. Bērnu pasakas ne vienmēr ir ar tradicionāli laimīgām beigām. Dažkārt tās vispār ir bez beigām, tas tieši ir simpātiskais. Bērns raksta, neizejot no kaut kādiem standartiem vai klišejām, kādai pasakai jāizskatās. Piegājiens ir ļoti brīvs, brīžiem pat avangardisks. Bērni nav domājuši, kas skaitās kruti. Tas arī man ļoti patika. – Jūs esat «Cosmos» dziesmām vārdu autors. Kā tas izveidojās?Es rakstu jau ļoti sen. Periodā, kad dziedājām kaverversijas, tam nebija īsti pielietojuma. Kad nonācām līdz domai, ka gribam rakstīt savu mūziku, vajadzēja meklēt savās burtnīcās domas, kas varētu noderēt. – Kopš «Cosmos» dziesmām tiek izmantoti jūsu teksti, nepierakstāt domas īpaši «Cosmos» vajadzībām?Zinot to, ka domāt domas un pasniegt tās citiem ir mans darbs, es pieeju šim procesam diezgan atbildīgi. Vienmēr ir iespēja kaut ko nepierakstīt un aizmirst, dažkārt ir slinkums fiksēt vai bailes izbojāt kādu brīdi, tāpat kā var izbojāt mirkli, mēģinot to nofotografēt, izjaucot spontanitāti. Tomēr mēģinu paturēt prātā, ka maziņš domas asniņš ir tā vērts, lai es tam ļautu dzīvot tālāk. Ja tas vēl satiek mūziku, tad tas ir kā laistīt augu, kuru gribu redzēt uzplaukstam. Ne tikai krāt sēkliņas un turēt tās ārpus zemes.– Biju iedomājusies, ka mūziķiem daudz vieglāk sevi izpaust mūzikā, ne vārdos. Man patīk visa veida mākslas, patīk vizuālās lietas, fotomāksla un dizains. Arī mūzikā mani interesē ļoti, ļoti plašs spektrs. Nekādā ziņā nevarētu teikt, ka a capella ir vienīgais veids, ar ko es mūzikā kaut ko meklēju. Savukārt literatūra man ir nepieciešamība, tā ir daļa no manis. Vārds, šķiet, ir līdzvērtīgs mūzikai. – Kāpēc savu dzīvi saistījāt ar mūziku?Sākums bija tas, ka mani nosūtīja uz mūzikas skolu. Pēc Doma kora skolas biju mērķējis uz Latvijas Universitāti, gribēju studēt filosofiju. Tā kā drošības pēc iestājos arī Mūzikas akadēmijā, bet universitātē iestājeksāmenos neizturēju konkursu, to uztvēru kā zīmi, ka jāpapildinās muzikāli. Tā četrus gadus nomācījos Mūzikas akadēmijā kordiriģentos. Es to, protams, nenožēloju, jo tas redzesloks, ko dod augstākā muzikālā izglītība, ir plašs. Tehniski man daudz kas bija zināms no Doma kora skolas laikiem, bet augstskolā sastapu lielas personības, kas iedeva redzesloka plašumu, un es sapratu, cik plašs ir tas diapazons, kurā darboties. – Jūs kādu laiku bijāt Valmieras sieviešu kora «Jumara» diriģents. Vai joprojām vadāt kādu kori?Nē, jau daudzus gadus nevadu. Taču, tā kā es mācījos kordiriģēšanu, prakses nolūkos bija ļoti loģiski vadīt kori. Pēc studijām sapratu, ka kora mūzika nav tas, uz ko gribu fokusēties. Arī vokālā un a capella mūzika ir tikai viens no veidiem, kā muzicēt, un es galīgi nevaru apgalvot, ka tas ir vienīgais, kā es to vēlos darīt. Esmu nobriedis meklēt daudzos citos virzienos. Mani vairāk interesē eksperimentālā mūzika, radoši meklējumi, kuros ir mazāk noteikumu nekā vokālajā a capella mūzikā. Tas, kas man pašlaik jādara, – pašam ar sevi vairāk jāstrādā. Tāpat kā jāatrod laiks, lai palasītu, pasēdētu pie klavierēm vai datora. – Jums ir svarīgi nemitīgi sevi uzturēt meklējumos?Man visu laiku ir sajūta, ka es kaut ko kavēju vai slinkoju. Iekšējais dzinulis liek iet uz priekšu un attīstīties. Kad šķiet, ka kaut ko nedaru pilnvērtīgi, ir lieli pašpārmetumi. Tas nav viegls stāvoklis, bet man tas ir pastāvīgs. – Jābūt taču brīžiem, kad cilvēks ir ar sevi apmierināts!Es tā ļoti reti jūtos. – Kas ārpus «Cosmos» sagādājis tik lielu gandarījumu kā, piemēram, izslāpušam cilvēkam ūdens malks?Man ļoti patīk baroka un renesanses laika mūzika. Jau vairākus gadus nav sanācis laika tam pievērsties, bet kādreiz, kad mācījos Mūzikas akadēmijā, bieži vien bija iespēja muzicēt ar senās mūzikas ansambli vai Radio kori, ar Andri Veismani, kas man tolaik mācīja dziedāšanu. Viņa iniciētajos projektos es ar lielu baudu iesaistījos. Baha, Hendeļa un Pērsela mūziku ļoti labprāt klausos. – Kā jūs svinat Jāņus?Man bērnībā nebija tādas pastāvīgas vietas, kur tas tradicionāli notiktu, un arī tagad Jāņos nepārņem svētsvinīgas sajūtas. Varbūt nosaukt mani tēva vārdā bija pareizi, bet nevarētu teikt, ka sava mūža gaitā es būtu sevi identificējis ar Jāni. Man nav īpašas sasaistes ne ar Jāņu tradīcijām, ne pašu vārdu. Nejūtos kā Jānis. Draugi sauc mani par Šipi vai Šipīti. Tas ir tuvāk manai sajūtai, kas es esmu. Par Jāni Šipkēvicu- Dzied grupā «Cosmos», kas pārsvarā muzicē a capella, tas ir, bez pavadošiem mūzikas instrumentiem - Kontrtenors, pati augstākā «Cosmos» balss- Mūzikas akadēmijā apguvis diriģēšanas mākslu pie Sigvarda Kļavas un kādu laiku pat bijis sieviešu kora diriģents- 2004. gadā kopā ar «Cosmos» ieguvis 1. vietu konkursā «Jaunais vilnis». - 2006. gadā grupa pārstāvējusi Latviju Eirovīzijā- Pamēģinājis ar vienu kāju iekāpt profesionālās fotogrāfijas pasaulē, kādu laiku strādājot par sporta fotogrāfu- Precējies, sieva Lelde

ZZ.lv ARHĪVS

Ne Jānis, bet Šipīts

Kategorijas