ZZ.lv ARHĪVS

Akmentiņš: Ir uzlabojies Ozolnieku novada domes vadības stils, taču vēl ir, kur tiekties

Gaitis Grūtups

2017. gada 20. aprīlis 11:47

609
Akmentiņš: Ir uzlabojies Ozolnieku novada domes vadības stils, taču vēl ir, kur tiekties

Līdzīgi kā iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās Nacionālās apvienības saraksta līderis Ozolnieku novadā būs Guntars Akmentiņš, kurš Ozolniekos dzīvo kopš 1988. gada. Kā  vēlēšanu listes pirmais numurs viņš uzņēmies atbildību par priekšvēlēšanu kampaņas organizēšanu – saraksta veidošanu, programmas izstrādi un komunikāciju ar vēlētājiem. Līdera dotības G.Akmentiņš veiksmīgi attīstījis jau jaunības gados, dienot padomju armijā, un turpmāk to apliecinājis, strādājot Jelgavas Pašvaldības policijā, kur ieņēma priekšnieka vietnieka amatu. 2013. gadā, kandidējot pašvaldību vēlēšanās, viņš no šī dienesta aizgāja un patlaban strādā par juristu privātfirmā, kā arī ir Ozolnieku novada domes deputāts. 

– Jūsu pirmā specialitāte ir automehāniķis. Esat mācījies Jāņmuižas profesionāli tehniskajā vidusskolā pie Cēsīm, Priekuļos. Kad pievērsāties politikai?      


Piedzimu un izaugu Jelgavā, taču lepojos arī ar to, ka vidusskolā mācījos savulaik slavenajā Jāņmuižā. Jau padsmitnieka gados neesmu dzīvojis tikai vecāku paspārnē, bet zinu arī kopmītņu dzīvi. Kopš tā laika man Cēsīs un Valmierā ir daudz draugu. Pēc tam tiku iesaukts padomju gados obligātajā karadienestā, kur mērķtiecīgi uzdienēju līdz vecākā seržanta dienesta pakāpei. 
Par politiku sāku domāt padsmitnieka vecumā, kad interesējos par Latvijas valsts vēsturi. Manas vecāsmātes Mildas Augustes uzvārds ir Meierovica. Tā es sāku interesēties par radu rakstiem un noskaidroju, ka vectēva Jāņa Roberta (viņš nomira pirms manas piedzimšanas) onkulis ir Latvijas pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, kuram ir lieli nopelni Latvijas valsts starptautiskajā atzīšanā. Arī 80. gados daudzi jaunieši zināja, kas ir Kārlis Ulmanis, kas ģenerālis Balodis un kas Meierovics. Vectēva brālēnu Gunāru Meierovicu, kuru 1996. gadā partija «Latvijas ceļš» izvirzīja Latvijas Valsts prezidenta amatam, es diemžēl dzīvē nesatiku un aprunāties nepaspēju.Tieši no intereses par vēsturi arī sākās mana interese par politiku. 
Atgriezies no dienesta, apprecējos ar meiteni no Ozolniekiem. Sākās atmodas laiks. 1991. gadā strādāju RAF. Kopā ar bērnības draugiem braucu uz barikādēm. Sieva neiebilda, bet māte teica: «Tev mājās mazs bērns. Kur tu skrien!» Atrodoties barikādēs, tik šausmīgi gan nelikās. Tolaik mani pārņēma ideja, ka Latvijas valsts jāsargā. 1992. gada februārī iestājos Jelgavas Pašvaldības policijā, kur nodienēju divdesmit vienu gadu un karjeras augstākajā punktā biju priekšnieka vietnieks. Šis darbs bija cieši saistīts ar pašvaldības politiku.             

Foto: no personīgā albuma. Visu rakstu lasiet 20. aprīļa «Zemgales Ziņās»