ZZ.lv ARHĪVS

Logo

Lancmanis: lielveikals Lielupes krastā pielīdzināms katastrofai

zz.lv
Lietotāju raksti

2016. gada 23. decembris 13:42

14914
Lancmanis: lielveikals Lielupes krastā pielīdzināms katastrofai

Jelgavas pilsētu pēdējo simts gadu laikā piemeklēja nesaudzīgākā katastrofa tās garajā vēsturē. 1944. gada jūlijā kara liesmās gandrīz pilnīgi gāja bojā senā Kurzemes hercogistes galvaspilsēta, kuras apbūve bija veidojusies četru gadsimtu laikā. Tomēr no pelniem izdevās atdzimt vairākām baznīcām, kuru smailes atkal iezīmē pilsētas panorāmu, bet pats galvenais – tika atjaunota Frančesko Bartolomeo Rastrelli celtā Jelgavas pils, Latvijas lielākā vēsturiskā ēka. Izpostītās un pēckara laika prozaiskās apbūves malā tā dominē pār Zemgales līdzenuma ainavu, un skats no Lielupes labā krasta joprojām rāda šo ēku diženu un pārsteidzošu. It īpaši liels brīnums grandiozā ēka bija visiem ceļotājiem, kas no Rietumeiropas cauri Jelgavai savulaik devās uz Pēterburgu. Jelgavas pils ir ne tikai izcils arhitektūras piemineklis, tas ir īsts monuments, piemineklis cilvēku radošajai domai, tā ir Kurzemes un visas Latvijas vēstures zīme. Likās, ka uz visiem laikiem Jelgavas pilsētā tiks saglabāta šī dominante, ka nekas un nekad nespēs ar to sacensties.

Tā tas ir bijis līdz šim brīdim. Tagad mūsu acu priekšā iezīmējas iespēja nākt citai katastrofai un citam monumentam, kas grib sacensties ar Jelgavas pili. Tas ir lielveikals – mūsdienu patērēšanas sabiedrības templis. Diagonālā skatā no Lielupes pretējā krasta uz pili gatavojas raudzīties veikals–noliktava «Depo», bet pilij nāktos skatīties uz veikalu. Pats galvenais – uz šo veikalu nāktos skatīties visiem pilsētas viesiem, Jelgavas iedzīvotājiem, kas Lielupes atjaunotos krastus grib izmantot atpūtai, atrodoties atslābinošā, harmonizētā, cilvēka mērogam atbilstošā vidē, kur neielaužas komercijas steiga un kņada. Jebkurā citā vietā šī iecerētā jaunceltne būtu saucama par derīgu, ērtu, praktisku, un tās arhitektūra varbūt pat būtu uzslavējama. Jebkurā citā vietā, tikai ne šajā.

Viena lieta ir kara apstākļi, fatāli cilvēku neprāta un likteņa triecieni, otra – aukstasinīga kultūrvides kropļošana, vēstures simbolu degradēšana. Eiropā ar katru gadu vairāk apzinās, ka vērtība ir ne tikai pašiem kultūras pieminekļiem, bet plašai telpai ap tiem, videi, kurā pieminekļi dzīvo un elpo. Pieminekļu aizsardzības zonas tiek paplašinātas, lai izbēgtu no disonējošu «kaimiņu» parādīšanās to tuvumā. Ideja par kontrastu skaistumu bija aktuāla tūlīt pēc Otrā pasaules kara, taču drīz vien izrādījās par lielu maldu, jo jaunā apbūve nebūt nenāca rotaļāties ar seno arhitektūru un to papildināt, bet nekavējoties nomāca ar savu mērogu, spožumu, tehniskumu, materiālu sterilitāti.

Vienas ēkas rada katastrofu, tām sabrūkot, bet citas var kļūt par katastrofu, tās uzceļot. Jelgavas «Depo» draud izvērsties par simbolu agresīvam biznesa uzvaras gājienam, prakticismam, kas Lielupes krastā, vietā, kura ir kā radīta pilsētas rekreācijas zonai, vēlas ielikt gigantisku industriālu būvķermeni. Turklāt nav nozīmes ēkas labākam vai sliktākam arhitektoniskajam izveidojumam, visu izšķir mērogs, objekta industriālā aura, galējā nesaderība ar Lielupes krasta ainaviskajām vērtībām. Iebraucot un izbraucot no pilsētas, turpmāk uzmanību piesaistīs ne Jelgavas pils sarkanā fasāde, bet sarkani milzu burti «DEPO» tilta otrā pusē.

Tuvākie mēneši rādīs, vai Jelgavas pilsoņi, Jelgavas pašvaldība un sabiedriskā doma spēs tikt galā ar šo izaicinājumu, saglabāt to trauslo status quo, kas Jelgavai, pateicoties izcilajai pilij, vēl ļauj saukties par vēsturisku pilsētu. Tad būs redzams, vai ar lozungu «Jelgava – pilsēta izaugsmei» ir domāta tikai fiziskā, materiālā izaugsme vai aiz tā slēpjas arī apziņa par mūsu vides garīgo nozīmi, par pienākumu likteņa triecienos izdzīvojušās vēstures liecības un Zemgales ainavas skaistumu saglabāt nākamajām paaudzēm.


Imants Lancmanis, Rundāles pils muzeja direktors

Attēls: skiču konkursa uzvarētājs



Kategorijas

Kategorijas