Nameiša (Nameja) un «Zemgales hercogistes» mantojums nav nemaz tik «latvisks»

2016. gada 30. augusts 17:40

15449

Nameiša (Nameja) un «Zemgales hercogistes» mantojums nav nemaz tik «latvisks»

Kamēr top filma par Nameju, radās pārdomas par faktiem un agrāk reāli eksistējušu titulu «Zemgales hercogs».
Savā ziņā mīti par «senlatviešiem» ir pamatīgi sagrozījuši daudzus priekšstatus, lai gan «baltu vienības» idejas vārdā, par laimi, nav strīda, ka zemgaļu kopienas un agrākā zemgaļu vadoņa pēctecība ir saistīta gan ar Lietuvu, gan ar Latviju. Taču Namejs sanāk vienojošais ne tikai simboliski, bet arī formāli, un šī vienojošā saikne izzūd, kad Namejs pievienojas lietuviešu vadoņiem, un atkal parādās, kad karalis Sigismunds II Augusts proklamē Kurzemes un Zemgales hercogisti.
Saskaņā ar daudzām pazīmēm un liecībām (Mervalas rūnakmeni, hronikām, arheoloģisko depozītu kartēm) senā Zemgale pa vertikāli pletusies no Engures līdz Šauļiem, bet krusta karu gaitā, teritoriāli iezīmējoties Livonijas ordenim, līdz ar Nameisi zemgaļu (arī sēļu) vairākums tomēr reiz nonācis vēlākajā Lietuvā, nevis Latvijā.
Par vienu no pēdējiem zināmajiem zemgaļu «ķēniņiem» – Nameisi. Nē, viņa statuss tāds nebūt nav tikai latviešu literatūrā. Atskaņu hronikā atkārtoti pieminēts Nameisis, zemgaļu vadonis Tērvetē (houbet zû Terwetein) vai ķēniņš Nameisis (kunic Nameise). Tāds viņš parādās arī stāstā par kādreizējo latgaļu [«letu»; «Letten»] sarkanbaltsarkano karogu, kad 1280.gadā Namejs atbrīvoja Tērveti un uzbruka Rīgai, bet viņam pretī kopā ar krustnešiem stājās «leti» ar karogu, kurš saskaņā ar leģendu esot tagadējā Latvijas karoga priekštecis.
Nameiša statuss atspoguļojas arī citos avotos. Arī 1312.gadā Romas pāvesta sūtņa Moliānas Franciska rakstītajā izmeklēšanas protokolā Nameisis tika dēvēts par Zemgales karali jeb lielkungu – «rex sue dominus Nameyxe». Un tādā statusā, cīņu gaitā atkal zaudējot zemes līdz Tērvetei, notika viņa, līdz ar viņu daudzu zemgaļu un arī daļas viņa zemju (to, kas līdz Šauļiem) pievienošanās vēlākajai Lietuvai. Un diemžēl ar to Latvijas populārajā vēsturē šis stāsts beidzas, bet realitātē tas nebeidzās, bet turpinājās vairākus gadsimtus, tikai latviešu vēsture savā ziņā bijusi «patriotiska» Livonijas vēsturei...
Bet mazāk populārajā Lietuvas vēsturē sākas pats interesantākais tagadējiem zemgalniekiem... Latvijas vēsture apgalvo, ka Zemgale bija pēdējais «Latvijas» (pēdiņās, jo Viduslaikos nekāda Latvija neeksistēja) novads, kurš tika pakļauts Livonijai 1290.gadā. Bet Lietuvas vēsture pilnīgi pamatoti no faktiem apgalvo ko citu – ka viduslaikos Zemgale nebija nekādas tolaik neeksistējošās «Latvijas» novads, bet gan tā tika sašķelta starp Livoniju un Lietuvu, un liela daļa Zemgales līdz ar tās monarhu [«rex»] kļuva par daļu no vēlākās Lietuvas, tāpēc – Lietuvas karalis vai lielhercogs (atkarībā no perioda) pilntiesīgi kļuva par – Zemgales hercogu, par ko savukārt klusē populārā Latvijas vēsture.
Nē, tas savukārt nav nekāds «leišu izdomājums», nedz mīts. Nameisis kļuva par «novada kungu» un vasali «ķēniņam Traidenam, valdniekam Lietuvā» (Atskaņu hronikā: kunic Thoreiden, der hêrre in Lettowen). Traidenis bija arī Nameiša sabiedrotais karagājienā uz Rīgu 1280.gadā, ka pret zemgaļiem stājās latgaļi (leti) ar savu sarkanbaltsarkano...
Bet pēc tam jau Lietuvas dižkunigaitis (1316.-1341.) Ģedimins, Ģedimina dinastijas un vēlākās Jagellonu dinastijas aizsācējs, viens no izcilākajiem valdniekiem Lietuvas vēsturē, latīniski rakstītajā un 1323.gada 26.maijā parakstītajā vēstulē Hanzas savienības pilsētām sevi dēvēja par «lietuviešu un krievu karali, Zemgales kņazu un hercogu no Dieva žēlastības» (Gedeminne Dei gratia Letphanorum Ruthenorumque rex, princeps et dux Semigallie), kas liecina par Lietuvas valdnieku mantotajām pretenzijām uz Zemgali. Tātad Zemgales ķēniņa (Zemgales hercoga) titulu Lietuvas dižkunigaiši saņēma pēc Zemgales pēdējā ķēniņa Nameiša pāriešanas vasaļatkarībā no dižkunigaiša Traideņa.
Pēc Ģedimina troni mantoja viņa dēli – abi leģendārie – Ķēstutis un Aļģirds. Līdzās viņa tēvam Ģediminam Aļģirds tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem Lietuvas valdniekiem. Aļģirds pakļāva daļu līdz tam Zelta ordas pārvaldē esošo kņazu valstu, paplašinot Lietuvas robežas tagadējās Krievijas un Ukrainas teritorijās. Un tieši Aļģirda laikā noformējās tā Lietuvas lielkņaziste jeb Lietuvas lielhercogiste (Magnus Ducatus Lithuaniae), kas tolaik kļuva par lielāko lielvalsti Eiropā, no Livonijas robežām līdz Melnajai jūrai.
Nākamis tronī nonāca Jagailis, vēlāk Vladislavs II Jagello (Władysław II Jagiełło), Jagellonu dinastijas aizsācējs, kurš bija gan Lietuvas dižkunigaitis, gan Polijas karalis, jo, apprecot jauniņo Polijas karalieni Jadvigu, viņš paralēli valdīja arī Polijā gandrīz 48 gadus (viņu oficiāli iecēla arī Drakona ordenī). Jagailis esot izveidojis pamatus gadsimtiem ilgajai Polijas-Lietuvas savienībai. Jagellonu dinastija valdīja abās valstīs līdz pat 1572.gadam un kļuva par vienu no ietekmīgākajām dinastijām viduslaiku Centrāleiropā un Austrumeriopā, arī par abu hercogistu radītāju tagadējā Latvijā... Un – arī Lietuvas lielhercogs un Polijas karalis Jagailis vienlaikus no vectēva Ģedimina bija mantojis arī Zemgales hercoga titulu.
Visu šo laiku Lietuvas monarhi, kas bija arī Zemgales hercogi, turpināja centienus no Livonijas ar karu vai diplomātiju atgūt Zemgali. 1345.gada ziemā Aļģirds – ar zemgaļu palīdzību – ieņēma Tērvetes pili un aizdedzināja Jelgavas pili, bet 1346.gadā nopostīja Mežotnes pili (vāciešu pārziņā esošās). Kad 1358.gadā Svētās Romas impērijas ķeizars Kārlis IV ar sūtņu palīdzību veica sarunas par Lietuvas pāriešanu katoļticībā, dižkunigaitis Aļģirds pieprasīja viņam atdot visas Kurzemes un Zemgales zemes līdz Daugavai ziemeļos. 1426.gadā zemgaļu apdzīvotā teritorija tika galīgi sadalīta, nosakot vēl šobrīd esošo robežu starp Livonijas ordeni un Lietuvas valsti.
Un te tagad rodas divu nāciju vēstures naratīvu dilemma... Vai «lietuvieši» (Aļģirda karaspēks ar zemgaļiem tajā) bija «ienaidnieki», kas uzbruka «senlatviešu» (tolaik neeksistējošas nācijas) Livonijai? Vai varbūt tomēr Nameiša pēcteču zemgaļi ar saviem lietuviešu «glābējiem» uzbruka «ienaidniekam» – Livonijai, lai zemgaļi atkarotu savu «mīļo dievzemīti»? Kā tad nu ir? Ja zemgaļi Lietuvā būtu atguvuši SAVAS ZEMES no Livonijas ordeņa, tad, iespējams, nekad nebūtu «latvisko zemgaļu», varbūt pat nebūtu tagadējo zemgalnieku, bet būtu Lietuvas «žiemgaliai»... Un kas tad tie galu galā bija – «senlatvieši» vai «senlietuvieši»? Ja neatmet mūsdienu nāciju izpratni, tad to laikmetu nav iespējams izprast daudzmaz reālistiski, bet senču vēsture sanāk sagrozīta un «propagandiska».
Sākumā pieminēju, ka ar Nameisi un zemgaļiem saistītā baltu pēctecības vienojošā saikne ar Lietuvu un Latviju vēlāk atkal parādās, kad Polijas karalis un Lietuvas lielhercogs (dižkunigaitis) Sigismunds II Augusts proklamē Kurzemes un Zemgales hercogisti. Ja pieminam tautības, tad karalis Sigismunds II Augusts nebija nekāds «polis», bet gan «lietuvietis», jo viņš bija Jagaiļa mazmazdēls. Un šeit arī iezīmējas minētā saikne: viņš bija pēdējais Ģedimina pārņemtā «Zemgales hercoga» statusa nesējs un pirmais valdnieks pār agrāko Livonijas konfederāciju, Latvijas teritorijā esošo Zemgali ieskaitot, jo viņa proklamētās Kurzemes un Zemgales hercogistes hercogs bija viņa vasalis.
Un šeit tīri faktiski sabrūk visi mīti par «vācu kundzību» vai «verdzības gadsimtiem», jo paši «vācu kungi» nonāca zem baltu cilšu pēcteča varas. Jā, abu hercogistu «latviešiem» viņu valdošā aristokrātija – baltvācieši (jeb baltu, līvu un vāciešu pēcteči, kas lietoja vācu valodu) – nonāca to pašu baltu pēcteča un Nameiša «Zemgales valdnieka» līnijas turētāja pakļautībā. Vēl jo vairāk Vidzemē – viņš pats kļuva par Livonijas (Pārdaugavas) hercogu, tāpat Polijas karaļa statusā viņa pakļautībā bija arī Inflantija jeb «poļu Latgale» jeb tagadējā Latgale. Būtībā kopumā baltu (un Nameiša titula) pēctecis Sigismunds II Augusts bija kļuvis par visas tagadējās Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Polijas augstāko valdnieku.
Viņa valdīšanas laikā 1561.gadā parakstīja Viļņas ūniju, saskaņā ar kuru Livonijas konfederācija nonāca viņa pakļautībā, bet Gothards Ketlers saņēma valdījuma daļu – Kurzemi un Zemgali, kuru pārvaldīja kā Polijas karaļa (tā paša Sigismunda II Augusta) vasalis, un bija pārstājis eksistēt «Zemgales hercoga» tituls. Savukārt pēc Livonijas un Lietuvas reālūnijas nosacījumiem, Lietuvas dižkunigaitis Sigismunds II Augusts kļuva par pirmo Livonijas hercogu. (1569.gadā tika noslēgta Ļubļinas ūnija un Polijas karaliste ar Lietuvas lielkņazisti kļuva vienota valsts.) Sigismundam II Augustam gan nebija bērnu, tādēļ ar viņu izbeidzās Jagelonu dinastija.
Šaubos vai, no Nameiša mantotā, Zemgales hercoga titula līnija šādi atspoguļosies filmā «Nameja gredzens», kur visticamāk tiks turpināts «senlatviešu» mīts, tāpēc radās vēlme ieskicēt dažus faktus šādā – Zemgales valdnieka oficiālās (juridiskās) līnijas mantojumā. Un šādā skatījumā ārpus diskursa palika kurši un sēļi, kuri arī tika sadalīti starp Lietuvu un Livoniju, turklāt ja kurši Lietuvā nonāca mazākā daļa, tad sēļi - lielākā daļa. Un galu galā kas tad ir «senlatvieši»? Un kas «senlietuvieši»? Vai tādi vispār bija? Avoti liecina, ka nē, un, pēc palikušajām liecībām, teorētiski par «senlatviešiem» adekvāti iespējams definēt vien – latgaļus jeb hroniku letus («Die Letten», kas no Viduslaiku hronikām tiek tulkoti kā latgaļi, bet no G.Merķeļa kā – latvieši), un pārējie – nesanāk nekādi «senlatvieši», jo tikpat labi var būt «senlietuvieši».
Turpinot par filmām, atcerējos šūmēšanos ap to, ka trūkst komentāru «Ilgajam ceļam kāpās». Iespējams, šādi komentāri varētu būt vajadzīgi arī «Nameja gredzenam», jo nav adekvāti gaidīt vēsturisku precizitāti no mākslas filmas, kas pilda mākslas funkcijas.
Bet tikpat labi maldīgi priekšstati valda, skatoties «Vella kalpus», un, ņemot vērā vēstures faktu fonu, tad paši «vella kalpi» nemaz nebija «latvieši», bet gan – Rīgas baltvācieši, savukārt «radzvilieši» vai «poļi» tai filmā gan varējuši būt tagadējie latvieši, jo atkarot Rīgu no zviedriem devās arī Kurzemes hercogistes landesvērs, kurā dienēja Kurzemes zemnieku dēli, ko komandēja kņazs Kristofs Radzivils, kas nebija «polis», bet gan atkal baltu pēctecis – «lietuvietis» Kristupas Radvila, no Radvilu dzimtas, no kuras bijusi arī karaļa Sigismunda II Augusta sieva Barbara Radvila, bet Radvilu zimtas vārds cēlies no Traķu (Trakai) vaivada Radvila Astika dēla vārda.
Kas attiecas uz senajiem zemgaļiem, viena daļa bija tie zemgaļi, kas dzīvoja savās zemēs tagadējās Lietuvas teritorijā, bet otra daļa bija krusta karu bēgļi kopā ar Nameisi – šie zemgaļi apmetās Raseiņu, Šauļu, Upītes, Kernaves, Ukmerģes un Kauņas apkārtnē.

Autora foto

ZZ.lv ARHĪVS

Nameiša (Nameja) un «Zemgales hercogistes» mantojums nav nemaz tik «latvisks»

Kategorijas