Tikšanās pēc 55 gadiem (FOTO)

zz.lv

2016. gada 25. augusts 14:13

2246

Stāsts būs par cilvēku likteņiem, par nepieciešamību apzināt savas saknes, piederību savai dzimtai, par to, kā daudzu gadu garumā nezaudēt cerības, neapstāties, pārvarot grūtības un šķēršļus, neatlaidīgi meklēt, saņemt palīdzību un beidzot piepildīt savu viskvēlāko vēlēšanos – atrast tuvinieku.

«Pēc negaisa vienmēr ir saule, melno svītru nomaina baltā, un pēc bēdām vienmēr būs prieks!» – visiem zināma patiesība, bet cik spēka dažkārt ir nepieciešams, lai tam noticētu un izmisuma brīdī nezaudētu cerības!

Tamāra Neimane (Neumann) un Viktors Kovaļovs, māsa un brālis, dzimtajā uzvārdā Oļeškovski, satikās, pateicoties Mārtiņa Zieberga publicētajam sludinājumam, tāpēc man bija tas gods un laime būt klāt viņu tikšanās laikā ar Mārtiņu Krāslavā, Viktora ģimenes mājās. Tamāra ar jaunāko meitu Maru uz tikšanos ar brāli atbrauca no Vācijas, kur viņa ar ģimeni dzīvo jau 21 gadu. Krāslavā gaidīja Viktora ģimene – sieva Svetlana, mazdēls Kirils un mazmeitiņa Milena. Lieki teikt, ka tikšanās bija ļoti emocionāla. Saviļņojums un prieka asaras. Māsa un brālis, beidzot satikušies, bija tik laimīgi un dāsni savās jūtās, ka arī mēs ar Mārtiņu jutāmies laimīgi, atrodoties viņu tuvumā.

Bet par visu no sākuma – par brīdi, kad liktenis bija lēmis tuviniekus šķirt.

«Mēs dzīvojām Jelgavā. Laiki bija grūti, ģimenes iztikšana – no nelielās naudiņas, kuru nopelnīja vecāki. Bija laiks, kad tēvs šuva čības, māmiņa tās tirgoja,» stāsta Tamāra. «Atceros gadījumu, kad dabūju no mazā brālīša Vitjas ar āmuru pa degunu. Tētim bija visi kurpnieka instrumenti, protams, arī āmurs un naglas. Mazais Viktors, kad tika klāt āmuram, nagloja, cik spēja. Tētis dusmojās un bārās, jo naglu vilkšana laukā no sagatavēm aizņēma krietnu laiku. Reiz, kad redzēju, ka mazais brālītis atkal ķēries pie naglošanas, centos atņemt viņam āmuru, bet dabūju pa degunu.»

Atmiņu no ģimenes kopā būšanas nav daudz, jo 1961. gadā Oļeškovsku ģimenes bērni nokļuva bērnunamā. «Mums nav tiesību nevienu nosodīt, mēs nedrīkstam vainot mūsu vecākus par to, kas toreiz notika,» skumji nosaka Tamāra. «Mūsu māmiņa Tēvijas kara laikā dienēja padomju armijā, pārcieta visas kara šausmas, tēvs kara laikā bija latviešu leģionārs. Protams, radi no abām pusēm neatbalstīja šo savienību. Vecāki nebija sarakstījušies, tāpēc mums, bērniem, bija mātes uzvārds Oļeškovski. Pēckara gados tika lauzti daudzi likteņi. Arī mūsu ģimene cieta. Liktenis bija lēmis tā, ka mēs nonācām bērnunamā. Kad mūs ar brāli izšķīra, man bija pieci gadi, Vitjam – gadiņš un daži mēneši. Mēs nokļuvām slimnīcā, un tur man paziņoja, ka brālīti pārcels uz citu bērnu namu. Man vēl pēdējo reizi ļāva viņu paturēt klēpī, es lūdzos, lai atstāj pie manis pa nakti, bet to mums neļāva, aizbildinoties, ka es varu mazuli nospiest. Kā gan es to varētu, ja pirms tam visas naktis gulēju kopā ar viņu? Es ļoti mīlēju brālīti,» stāstot Tamāra notrauc asaras, un Viktors saudzīgi tur viņas roku.

Viktors savu bērnību ģimenē neatceras, jo bija vēl pavisam maziņš. No bērnunama dzīves visspilgtāk atmiņā palicis, ka tika sodīts ar ēdiena atņemšanu par kāda sabiedēšanu. Tādas, lūk, audzināšanas metodes. 1965. gadā Viktoru Oļeškovski adoptēja, viņš kļuva par Viktoru Kovaļovu un nonāca Latgalē. Par to, ka viņš ticis adoptēts, ka viņam ir bijis cits uzvārds, Viktors uzzināja tikai 30 gadu vecumā, kad kārtoja dokumentus Latvijas pilsonības iegūšanai. Arhīvā pateikuši tikai bioloģiskās mātes vārdu un uzvārdu. Lai arī kā Viktors lūdzies, citas ziņas viņam netika sniegtas, tāpēc viņš arī neko nezināja par saviem īstajiem tuviniekiem, lai gan sajūta, ka viņš ir piederīgs kādai citai dzimtai, bijusi jau sen.

«Cilvēkam ir ļoti grūti dzīvot, nezinot savas saknes,» stāstu turpina Tamāra. «Brālītis nezināja, jo bija ļoti maziņš, bet arī es nezināju, vecāki par to nerunāja, jo dzīvojām laikā, kad apzināt savus senčus varēja būt bīstami, tāpēc mums daudz ko nestāstīja. Sākot meklēt brāli, es paralēli sāku meklēt mūsu dzimtas saknes. Esmu atradusi ļoti daudz informācijas. Mēs nākam no senas dzimtas, mūsu senči bijuši poļu muižnieki. Protams, šī informācija vēl ir jāapstiprina, šobrīd es to vēl noskaidroju. Meita rakstīs grāmatu par mūsu dzimtu, tad arī būs korekta informācija, šobrīd vēl esam informācijas izpētes un apkopošanas stadijā.

Šeit ir mūsu ģimenes fotogrāfija, kurā ir mūsu vectēvs, viņa vecāki un citi tuvinieki. Viņi savulaik tika izsūtīti uz Sibīriju, pēc piedalīšanās Tadeuša Kostjuško vadītajā poļu nacionālajā sacelšanās kustībā par neatkarību un valsts atjaunošanu 1794. gadā. («Cīnītāji par neatkarību un «pārāk gudrie» nav patikuši nevienam valdniekam, tas vērojams arī mūsu laikos,» draudzīgi secinām.) Šis foto uzņēmums glabājās pie viena no mūsu radiniekiem Jelgavā, tur tas nonāca kara laikā, kad mana tante fotogrāfiju atveda no Pēterburgas. Ievietojot to internetā, atradu radus, savus brālēnus un māsīcas Vitebskā. Uzzināju, ka Oļeškovsku dzimta dzīvoja bijušās Vitebskas guberņas teritorijā, Čašņikos. No turienes mēs nākam. Izrādās, brālis, pats to neapzinoties, ir dzīvojis vistuvāk mūsu dzimtas mājvietai. Drīzumā mēs kopā brauksim uz Vitebsku. Tur mūs jau gaida radinieki. Otrajā fotogrāfijā ir mūsu dzimtā māja Jelgavā, kurā mēs abi ar Vitju esam dzimuši. Mans vīrs izveidoja foto kolāžu, kādi mēs ar brāli bijām laikā, kad bijām pazaudējuši viens otru.»

Tamāra sākusi meklēt brāli jau sen, no 18 gadu vecuma. Sāka ar arhīvu. Tur atbildēja, ka nevar palīdzēt. Zvanījusi uz bērnu namu, tas arī nesniedza nekādas ziņas. «Izmisīgi raudāju,» atceras Tamāra. «Kāda ir mūsu vaina? Mēs taču bijām bērni, kāpēc nevar vienkārši pateikt, kas adoptēja manu bralīti?» Nekā... Pirms septiņiem gadiem atradusi bērnunamu «Naunieki», kurā līdz adopcijai uzturējies Viktors, iepazinusies ar direktori, tā solījusi palīdzēt, bet tad Tamāra nokļuva slimnīcā un saikne zuda... Uzlabojoties veselībai, meklēšana turpinājās. «Nestāstīšu, kam es zvanīju, kam lūdzos un kas man palīdzēja, bet beidzot saņēmu ziņu, ka brālis jāmeklē ar uzvārdu Kovaļovs. Tas jau bija kaut kas. Meklēju pa visu Latviju. Kovaļovu Latvijā ir ļoti daudz. Tas ir šausmīgi, kad zini uzvārdu, bet nevari atrast īsto cilvēku. Tad mana draudzene Tatjana no Jelgavas ieteica sazināties ar Mārtiņu Ziebergu, raidījuma «Gaidi mani» brīvprātīgo palīgu. Tālāk viss norisinājās ļoti strauji... Pēc neilga laika man jau bija brāļa telefona numurs. Protams, pēc tik ilgu gadu atšķirtības māca satraukums par pirmo sarunu. Kā viņš atbildēs? Kāda būs viņa balss? Vai pieņems, ļaus ienākt savā dzīvē? Kā lai uzrunāju viņu? Kā lai paskaidroju, kāpēc tikām šķirti? Vai ticēs, ka visus šos gadus esmu ilgojusies un viņu meklējusi? Baidījos visu pazaudēt, ja viņš pateiks, ka ir apmierināts ar esošo dzīvi un neko nevēlas zināt par pagātni...

Mārtiņš mums ļoti palīdzēja. Mēs viņu uzskatām par savu otro tēvu. Viņš Viktoram visu taktiski izstāstīja, sagatavoja viņu. Kad es pirmo reizi piezvanīju Viktoram un izdzirdēju ilgoto brāļa balsi, tā bija tik mīļa! Kad viņš tik maigi un samtaini izrunāja manu vārdu Tamāra, raudājām abi. Tā, raudot prieka asaras, norunājām vairākas stundas. Kad Viktora mājās pieslēdza internetu un kļuva iespējams sazināties «Skype», izmantojām to ik dienas, lai izstāstītu visu par savām ģimenēm un dzīvi, kas līdz šim dzīvota vienam bez otra.

Tā mēs satikāmies – pēc 55 gadiem. Viktors ir līdzīgs abiem vecākiem – gan māmiņai, gan tētim. Diemžēl viņu vairs nav. Mans vecākais dēls Andris ir Viktora kopija. Pirms tam nevarēju saprast – kam viņš ir līdzīgs, tagad redzu, ka tēvocim.»

«Šī tikšanās pilnībā pārmainīja manu dzīvi,» sarunu turpina Viktors «Man it kā spārni izauguši! Esmu tik laimīgs, gribas visus samīļot!»

Viktora dzīve nav bijusi viegla, bet par to viņš šoreiz negrib runāt. Viņš labprātāk stāsta, kā sagaidījis Rīgā māsu un jaunāko māsasmeitu.

«Biju tik ļoti uztraucies, ka ziedu pušķis rokās trīcēja. Pa laikam atbalstījos pret sienu. Lai gan iepriekš redzējām viens otru datora ekrānā, baidījos, ka dzīvē viņas nepazīšu. Cilvēki iet garām, bet viņas neredzu. Minūtes vilkās kā stundas. Pirmo ieraudzīju māsasmeitu Maru. Beidzot! To tikšanās sajūsmu nevar izstāstīt. Aizbraucām uz Jelgavu pie radiem. Satikāmies ar vecāko māsu. Tur mūs sagaidīja kā kāzās – ļaudis ar dāvanām, apsveikumiem, laba vēlējumiem. Tik sirsnīgi un aizkustinoši! Es nezināju, ka man ir tik mīļi radinieki.»

Viktora sieva Svetlana atzīmē, ka viņu ģimenes draugu lokā Viktoram jau sen ir teikuši, ka viņā laikam rit poļu panu asinis, jo viņš tik galanti izturas pret sievietēm un vienīgais no kompānijas sasveicinoties skūpsta sievietei roku.

Viktors stāsta, ka neapzināti, pārslēdzot TV programmas, kavējies Polijas TV programmās. Kaut kas neizprotami tuvs viņu saistījis ar poļu valodu. Tamāra savas poļu saknes atradusi jau agrāk, tagad arī Viktoram ir iespēja izbaudīt dzimtas piederības īpašo sajūtu.

Tamāra, Viktors un viņu kuplā radu saime ir bezgala pateicīgi Mārtiņam Ziebergam un apliecina, ka nekad neaizmirsīs viņa lomu šajā stāstā ar laimīgo rezultātu. Arī laikraksta numurs, kurā Mārtiņš publicēja sludinājumu ar lūgumu atsaukties Viktoram Kovaļovam, tiks glabāts kā relikvija ģimenes arhīvā.

Novēlot visiem stāsta dalībniekiem turpmāko veiksmi un vēlreiz pateicoties par viesmīlīgo uzņemšanu, šo rakstu varētu beigt, bet… dzīve turpinās, un Mārtiņš Ziebergs turpina meklēt cilvēkus, kurus kāds tik ļoti gaida.

Raksta tapšanas laikā tika sameklētas Viktora sievas Svetlanas māsīcas Ukrainā, ar kurām bija zaudēti sakari.

Lūk, kādu vēstuli saņēmu no Mārtiņa:

«…Nosūtu Jums īsu aprakstu par Svetlanu. Viņa palūdza, vai nevarot palīdzēt viņai atrast māsīcas Ukrainā, Doņeckas apgabala Slavjanskā. Iedeva visus datus, kas vajadzīgi meklēšanai. Atbraucot mājās, nosūtīju pieteikumu Ukrainas kolēģiem. Otrā dienā pienāca atbilde no Ukrainas ar adresi. Tika pārbaudīta adrese, pēc tam sekoja saruna «Skype» ar vienu no meklētajiem cilvēkiem, no kura tika dabūtas visas adreses un telefoni… Tāds ir īsumā stāsts par ģimeni, kura atrada savus tuviniekus. Svētki visai ģimenei.»

Un vēl viena pateicība Mārtiņam Ziebergam. Kad pēc tikšanās ar Viktoru un Tamāru atgriezos mājās un ienācu iepirkties Skaistas veikalā, vēl joprojām jutos tik saviļņota un laimīga par šiem cilvēkiem, ka dalījos savās sajūtās ar pārdevēju. Izrādījās, arī Ludmila Kadeneca meklē sava tēva brāļa ģimeni. Mārtiņš labprāt apņēmās palīdzēt, un pēc pāris dienām atsaucās Ludmilas māsīca no Jelgavas.

Nezaudējiet saikni ar saviem tuviniekiem, bet, ja nu tā ir noticis, meklējiet tos! «Nezaudējiet cerību!» mudina Mārtiņš, bet mēs varam būt pateicīgi, ka starp mums ir tāds Eņģelis, kurš palīdz atgūt zaudēto un nesavtīgi dāvā laimi līdzcilvēkiem.

Mārtiņa Zieberga kontakti: martins.ziebergs@inbox.lv Tālrunis 29923833.

Iveta Leikuma, laikraksts «Ezerzeme»

Foto: no ģimenes albuma

ZZ.lv ARHĪVS

Tikšanās pēc 55 gadiem (FOTO)

Kategorijas