ZZ.lv ARHĪVS

Logo

Juris Hiršs gatavojas vadīt «Amigo Dzintara dziesmu» aptaujas fināla koncertu 18. jūnijā (FOTO)

Uldis Veilands
Koncerti

2016. gada 16. jūnijs 23:11

760
Juris Hiršs gatavojas vadīt «Amigo Dzintara dziesmu» aptaujas fināla koncertu 18. jūnijā (FOTO)

«Amigo Dzintara dziesmu» aptaujas fināla koncerta vadītāju Juri Hiršu dažas dienas pirms Jelgavas Pasta salas pasākuma izdevās sastapt Latvijas Nacionālajā teātrī, kas arī bija tikai loģiski, jo aktiera galvenajā darba vietā pašreiz rit spraigs sezonas noslēguma izrāžu mēģinājumu process. Nav grūti iedomāties, kādām, jo kas gan būtu Nacionālais teātris bez tradicionālajām «Skroderdienām Silmačos», kas, katram latvietim jau no galvas zināmas, ik izrādē liek pārdzīvot Silmaču saimes dienas un nedienas atkal no jauna.

«Laikos, kad krīze nomāca visu Latviju, krīzē nonāca arī teātris – izrēķinājām, ka vairāk nevaram atļauties algot orķestri. Tāpēc taupības nolūkos katram aktierim, kas vien bija spējīgs spēlēt kādu instrumentu, nācās ķerties pie lietas. Tika izveidots Silmaču orķestris, un kopš tā laika es tajā uzcītīgi spēlēju ģitāru,» tā savu lomu, kas nepieder pie lugas pirmā vai otrā plāna varoņiem aktieriskā ziņā, bet muzikālā ziņā ir viena no galvenajām, skaidro populārais aktieris.

– Ļoti saskanīgi ar mūsu tikšanās īsto iemeslu, jo par mūziku arī vēlējos runāt. Un runa, protams, būs par «Amigo Dzintara dziesmu» – kā nekā to fināls jau otro reizi pēc kārtas notiks Jelgavā, šoreiz gan Pasta salā. Vai pievienošanās «Amigo» komandai nebija zināms risks, apzinoties neizbēgamo  konkurenci ar «Latvijas šlāgeraptauju», kas Gunta Skrastiņa vadībā jau 12 gadu labi iedzīvojusies Ventspilī un ar TV starpniecību aizrauj šā žanra cienītājus visā Latvijā?

Guntis Skrastiņš savu šlāgeraptauju droši vien vadīs arī turpmāk, kamēr mana nākotne diez vai būs saistīta ar «Dzintara dziesmām». Un tas nav kādu nesaskaņu vai savstarpējo ķīviņu dēļ, bet raidījumi un to formas mēdz mainīties, un ļoti iespējams, ka Pasta salas finālkoncerts «Dzintara dziesmai» būs pēdējais. Tas jau ir vairāk producentu kompetencē, vieta tukša nepaliks, nevēlos nodarboties ar baumu izplatīšanu. Drīzāk tas varētu būt papildu stimuls jelgavniekiem un pilsētas viesiem apmeklēt tieši 18. jūnija koncertu Pasta salā.
Es arī domāju, ka šis nav konkurences jautājums, jo reitingi «Dzintara dziesmām» ir augsti, ne sliktāki par «Latvijas šlāgeraptauju».

– Kā, tāds nopietns cilvēks būdams, vispār sapinies ar šlāgermūzikas pasauli? Par nopietnību es saku bez ironijas, domādams tavas līdzšinējās muzikālās izpausmes, kā Imantdienas vai Zigmara Liepiņa «Trīs musketierus», kur esi arī dziesmu tekstu autors.
Ne tikai, dziesmas ar maniem tekstiem skan arī izrādēs «Sīkstulis», «Ienesīga vieta», «Mēlnesības skola», visas uzreiz nemaz nenosaukšu. Bet «uzbrukumam» attiecībā uz šlāgermūziku gan negribas piekrist.

Vēlos uzsvērt, ka «Dzintara dziesmas» nav gluži tas pats, kas šlāgeraptauja. Galvenā atšķirība – tika piedāvāts daudz plašāks spektrs, sākot ar folkdziedātājiem un beidzot ar rokgrupām. Ja labāk paseko, kas bijuši mūsu viesi, tad tie pārstāvējuši  visdažādākos žanrus, faktiski šāda veida raidījums Latvijā ir tikai «Dzintara dziesmas».

Būtībā jau to repertuāru izvēlas skatītāji. Jelgavā redzēsim to, kādas ir latviešu tautā iemīļotākās dziesmas. Un dažādi eksperti var teikt, ko grib. Kas tad mākslā vispār ir vērtējums? Nevajag mānīties ar domu, ka mākslā pastāv kāds objektīvi profesionāls vērtējums. Manuprāt, mākslā nav cita vērtējuma kā patīk – nepatīk.

Ņemsim kaut vai teātra izrādi. Viens kritiķis saka, ka tā ir laba izrāde, otrs – ka slikta. Ja pastāvētu tikai absolūti un vienīgi profesionālais vērtējums, visiem būtu jāraksta pilnīgi vienādi. Tā kā domas dalās, tas nemaz nav iespējams. Un skatītāji bieži vien nāk uz to kritiķu vairāk pelto izrādi, bet slavētajā zāle ir pustukša. Kase bieži vien ir visobjektīvākais balsojums. Ar to gan negribu teikt, ka, izdabājot mazāk prasīgam skatītājam, drīkstam pārāk zemu nolaist latiņu.

– Vai arī šlāgerī var atrast dziļākas vērtības?
Ar vārdu «šlāgeris» apzīmē populāras dziesmas, ko tautā mīl. Ja tur nevarētu atrast arī dziļākas vērtības, tās nevienam nepatiktu. Būtībā tu jau pašā jautājumā «vai arī šlāgerī?» paudi savu ne visai glaimojošo attieksmi pret šo žanru. Tam es noteikti nepiekrītu. Šlāgeris nav nekāds «arī»... Tas ir tikpat līdzvērtīgs kā visi citi ar savām īpatnībām un pazīmēm. Šlāgeris, tautas dziesma, roks, reps – visiem ir tiesības eksistēt.


Foto: Maksims Šaldajevs. Visu rakstu lasiet ceturtdienas, 15. jūnija, «Zemgales Ziņās»


Kategorijas

Kategorijas