ZZ.lv ARHĪVS

Logo

«Staburadziete» pēc dziļas pārliecības (FOTO)

Gaitis Grūtups
Latvijas ziņas

2016. gada 9. jūnijs 21:27

206
«Staburadziete» pēc dziļas pārliecības (FOTO)

«Žēl, ka tikai 2009. gadā, kad aizgāju pensijā, iestājos «Staburadzē»,» saka jelgavniece Aija Miķelsone. Viņa ir «Sibīrijas bērns», kuras ģimene, sākot jau ar 1940. un 1941. gadu, nežēlīgi tika pakļauta okupācijas varas iznīcībai. Miķelsones kundze uzskata, ka viņai ir jāpiedalās «Staburadzes» pasākumos un jāatgādina sabiedrībai par to, kas notika ar mūsu tautu, kad tā zaudēja savu valsti un brīvību. 

1941. gada 14. jūnijā ģimene tika izsūtīta. Starp kaimiņiem nebija nodevēju, kas būtu turējuši ļaunu prātu un okupācijas varas kalpiem slepeni par Dorbēm sūdzējušies. Izsūtījuma iemesls bija tiem laikiem vienkāršs – tēvs Alfrēds Dorbe, pēc izglītības agronoms, bija Zūru pagasta aizsargu priekšnieks. Turklāt ģimenei piederēja lielāka saimniecība «Brenči», kurā strādāja puisis un meita. Aija Miķelsone atceras, ka jau pirmajā okupācijas varas gadā «Brenči» tika izputināti. Dorbes no mājām izdzina, iedzīvi un lopus atņēma.

Ģimene dzīvoja Zūru 2. pamatskolā, kur mātei Matildei Elvīrai Dorbei, kas bija absolvējusi Jelgavas Valsts skolotāju institūtu, vēl atļāva strādāt par skolotāju. No mātes stāstītā Aija atceras, ka jau tajā laikā tēvu brīdinājuši, ka ar to represijas pret aizsargu priekšnieku nebeigsies un tādēļ vajag ar laivu bēgt uz Zviedriju. Taču tēvs atbildējis, ka nevienam neko ļaunu nav darījis un ģimeni neatstās. «Māte bija septiņus gadus vecāka par tēvu. Viņiem bija liela mīlestība. Piecos laulības gados piedzimām trīs bērni. Māte vēlāk stāstīja, ka tēvs plānojis vēl lielāku ģimeni. Tas viņiem izdotos, ja ne izsūtīšana un karš,» stāsta Aija Miķelsone.

Naktī uz 14. jūniju Zūru pamatskolā ģimene tika apcietināta. Jau Ventspils stacijā vīriešus nodalīja atsevišķā vagonā. Pēdējo reizi māte tēvu redzējusi Tukuma stacijā. Nojaušot savu likteni, vīrs sievai cieši novēlējis nosargāt bērnus. «Māte vēlāk stāstīja – es kā pirmdzimtā tēvam bijusi īpaši mīļa. Piedzimu slimnīcā Rīgā, kur bija labāka medicīniskā aprūpe. Taču savu tēvu es tomēr neatceros,» teic Aijas kundze.

1943. gadā 29 gadu vecumā Alfrēds Dorbe mira lēģerī Krievijā, Kirovas apgabalā Vjatlagā. Tur no bada un slimībām, kā arī izpildot nāves sodu, bojā gājuši ap 1600 no Latvijas 1941. gada 14. jūnijā deportētajiem vīriem. Ģimene par to uzzināja tikai astoņdesmito gadu beigās, kad Alfrēdu Dorbi reabilitēja. 



Foto: Raitis Puriņš un no personīgā albuma. Visu rakstu lasiet piektdienas, 9. jūnija, «Zemgales Ziņās»


Kategorijas

Kategorijas