ZZ.lv ARHĪVS

Logo

Teātris pie klīstošā studenta solīdā vecumā (FOTO)

Uldis Veilands
Teātri

2016. gada 1. jūnijs 23:44

756
Teātris pie klīstošā studenta solīdā vecumā (FOTO)

LLU Studentu teātris piektdien, 3. jūnijā, no pulksten 16 aicina savus visu laiku aktierus, režisorus, improvizatorus un radošos draugus uz kopīgu satikšanās nakti teātrī Jāņa Čakstes bulvārī 5a.

Kā jauns students ticis ievilināts teatrāļu pulkā, no savas pieredzes mēģina atcerēties Kaspars Žūriņš. «Atbraucot uz Jelgavu un kļūstot par Lauksaimniecības mehanizācijas jeb par tagadējās Tehniskās fakultātes studentu, nolēmu, ka vērts iesaistīties arī kādās citās aktivitātēs. Tā nokļuvu Studentu teātrī,» stāsta K.Žūriņš, kurš Jelgavas Studentu teātrī pieredzējis ne nu gluži visus tā pastāvēšanas 70 gadus, bet daži gadu desmiti gan varētu sanākt. «Kāpēc teātris? Neteikšu, ka ļoti cieša, bet šāda tāda saskarsme ar skatuvi bijusi arī pirms tam – gan ne skolā, bet nedaudz vēlāk, piemēram, Priekuļu dramatiskajā kolektīvā.»

– Uz apkārtējā vidē iederīgās, bet diezgan eksotiskās ēkas fasādes lieliem burtiem rakstīts – Studentu teātris. Diezgan bieži iznāk uz afišām vai sludinājumiem lasīt vienu no diviem variantiem – LLU Studentu teātris vai Jelgavas Studentu teātris. Vairāk sevi identificējat kā vienu vai kā otru?
Vispirms jau jāpriecājas par to, ka esam laikam vienīgais studentu teātris Latvijā paši ar savu ēku. Viegli tas nenācās, līdz tam darbojāmies Valdekas pilī, bet 1990. gadā pārcēlāmies vien pārsimts metru tālāk, uz mūsdienās diemžēl jau nojaukto unikālo koka amfiteātri ar 150 skatītāju vietām. Tagadējo teātra ēku Jāņa Čakstes bulvārī 5a, kur reiz atradās Tehniskās fakultātes praktiskās lopkopības laboratorijas,  ieguvām 2001.gadā.
Iekšēji tā asociācija ir tāda, ka esam Jelgavas Studentu teātris, jo darbojamies Jelgavā, bet Jelgava savukārt, vismaz mēs uz to tiecamies, ir studentu pilsēta. Faktiski es par nosaukumiem šādā aspektā pat īpaši neprātoju, likdams starp tiem vienlīdzības zīmi.

– Nav tā, kā dažreiz gadījies dzirdēt no viena otra cita LLU kolektīva dalībniekiem par tādu kā pašpietiekamības sajūtu – mēs par sevi, pilsēta par sevi?
Teātrī šādus simptomus noteikti neesmu novērojis. Arī attiecībā uz skatītājiem, lai gan neviens tādus īpašus pētījumus nav veicis. Jāņem vērā arī specifika – uz izklaidējošo daļu, kā nosacīti var dēvēt improvizācijas izrādes vai teātra sporta turnīrus, lielākā daļa publikas nāk no pašu studentu un pilsētas jaunatnes vides, jo galvenokārt pulcējas ieinteresēti draugi un atbalstītāji. Uz nopietnām izrādēm, kā Čehova «Mežainis», nāk ne tikai aktieru, bet arī teātra draugi no visas pilsētas. Saprotu, ka zālīte mums, maigi izsakoties, neliela, bet līdz šim visas izrādes bijušas pārpildītas.

– Bet vai aktieri arī sadalījušies «lielo lomu» un izklaidējošā žanra spēlētājos? Tu, piemēram, aizvadītā gadā pašā nogalē par lomu jau pieminētajā «Mežainī» nopelnīji labākā aktiera titulu starptautiskajā studentu teātru festivālā «The Mask 2015» Gruzijā. Diez vai pēc tāda panākuma atliek daudz laika un vēlēšanās improvizēt kopā ar «jaunajiem gurķiem»?
Pamati jau ir vieni un tie paši un visiem. Bet nav jau tā, ka tevi uzreiz kāds laiž uz lielās skatuves galvenajā lomā. Regulāri notiek «mači» – tā mēs saucam improvizācijas teātrasporta sacīkstes, tur arī jaunajiem ir īstā iespēja sevi parādīt. Labākie tiek pie arvien garākām epizodēm, un, ja režisorei Astrai Kacenai iecerēts uzvest kādu lugu ar atbilstošu tēlotāju, iespējams tikt arī pie galvenajām lomām.


Foto: Raitis Puriņš. Visu interviju lasiet ceturtdienas, 2. jūnija, «Zemgales Ziņās»


Kategorijas

Kategorijas