«Ozīšu» iedvesmotājs

2016. gada 16. maijs 22:30

288

«Minhauzena Undā» Saulkrastos, ko par sezonas svinīgā noslēguma vietu izvēlējusies Latvijas Volejbola federācija, uz medaļu saņemšanu divreiz tika izsaukti Ozolnieku volejbolisti – galvenā trenera Gunta Atara vadībā Latvijas čempionāta sudrabu izcīnījušie Baltijas līgas bronzas medaļnieki «Poliurs/Ozolnieki» un Nacionālās līgas 2. divīzijas čempionātā zeltu ieguvušie VK «Ozolnieki» vīri.

Nacionālās līgas komandu līdz zeltam G.Atars aizveda arī pērn, bet augstākā līmeņa vienības galvgalā šī bija pirmā sezona, kuras izskaņā «ozīši» visai inertajā Latvijas volejbola cienītāju sabiedrībā spēja radīt jaunu intrigu un Latvijas čempionāta finālsērijas piektajā mačā piepulcēt Rīgas sporta nama «Daugava» tribīnes sen nebijušā augstumā – līdz pat stāvvietu galerijai.

Pati spēle gan tika zaudēta, nopelnot «tikai» sudraba medaļas, un treneris mūsu pirms dažām dienām notikušajā sarunā atzīst, ka zināms rūgtums par neizdošanos vēl saglabājies un notikumi joprojām acu priekšā. «Intrigu uztaisījām, bet darvas piliens arī sanāca lielāks,» viņš secina.

– Baltijas līgā no regulārā turnīra septītās pozīcijas tieši «Robežsardzei» aizšķērsojāt iekļūšanu pusfinālā un aizcīnījāties līdz medaļām. Arī Latvijas čempionāta finālsērijā atspēlējāties no 0:2, un daudziem jau šķita, ka «ozīši» nebūs apturami...
Jā, kaut arī mēneša laikā bija spēlēts gandrīz katru otro dienu, gan fiziskie spēki, gan pārliecība šķita saglabājusies arī pašiem. Finālsērijas pirmajā spēlē drusku nepaveicās un zaudējām galotnē, otrajā «izkritām» libero prombūtnes dēļ, jo sanāca pilnīgi mainīts sastāvs, bet atmosfēra turējās laba un nākamās divas spēles izdevās, taču pēdējā... Komanda sadega, pārdega un fantastiski sabruka. Neredzēju, ko mainīt, ko likt vietā. Tikmēr pretinieki, kurus varbūt iespaidoja arī tas, ka nebija galvenā trenera Raimonda Vildes, spēlēja īpaši atbrīvoti. Sudraba medaļas – patiesībā jau nemaz nav slikti, bet sajūtu ziņā otrā un ceturtā vieta komandu sportā ir kā zaudējums.

– Jāpiekrīt, ja par pēcspēles sajūtām spriež volejbolists un treneris ar Somijas meistarlīgas pieredzi. Kā veidojusies jūsu karjera sportā?
Sāku Rīgas Volejbola skolā pie trenera Aivara Liniņa. Deviņdesmito gadu sākumā nonācu «Radiotehniķa» dublieros pie Jurija Deveikus, bet, kad Vilde aizgāja uz «Olimpiacos», mani paņēma lielajā komandā. Tas bija pēdējais PSRS čempionāts, pēc kura komanda sadalījās un beidza pastāvēt. Bet Vilde, kas pēc traumas bija sācis strādāt par treneri Grieķijas otrās līgas komandā, uzaicināja mani uz turieni. Nospēlēju divas sezonas un 1995. gadā pārcēlos uz Somiju. Ar meistarlīgas vienību «Pateri» desmit gadu laikā vienreiz izcīnījām valsts čempionu titulu, vairākkārt bronzas medaļas un divreiz Somijas kausu. Kad 2005. gadā par komandas pamatstratēģiju tika izvirzīta jaunu spēlētāju piesaiste, man piedāvāja palikt par trenera asistentu, taču atteicos, jo jutos vēl pietiekami spēcīgs laukumā. Nākamo sezonu aizvadīju otrās līgas komandā Francijā, kur acīmredzot sniegums bija gana labs, lai mani uzaicinātu uz augstāka ranga vienību Nicā, taču tur 33 gadu vecumā jau bija grūti. Sezonas laikā piecas reizes nonācu uz operāciju galda un 2007. gadā atgriezos Latvijā.

– Laukumu tomēr vēl nepametāt?
Jā, divas sezonas nospēlēju «Lāsē» un pēc tam vēl divas – Somijas meistarlīgas komandā «Saimaa Volley». Tad turpat Somijā pabeidzu treneru skolu un sāku strādāt par komandas trenera asistentu, pēc tam divus gadus biju galvenais treneris.

– Somu valodu esat iemācījies? Varbūt arī franču?
Somu valodu jā, bet franču – secināju, ka tā nav mana. Viņi gan arī komandā runā tikai franciski, bet volejbola spēles valoda jau ir starptautiska.

– Ja salīdzinātu mūsu labākās komandas ar Somijas meistarlīgu?
Ar otrā sešnieka vienībām varbūt Baltijas līgas līderi varētu sacensties, bet pirmais sešnieks ir krietni spēcīgāks.

Foto: Kārlis Karčevskis (ozi-volejbols.lv). Visu interviju lasiet piektdienas, 13. maija, «Zemgales Ziņās»

ZZ.lv ARHĪVS

«Ozīšu» iedvesmotājs

Kategorijas