ZZ.lv ARHĪVS

Logo

Spīdolas ģimnāzijas absolvente par savu filmu un skandalozo Privertu

Jānis Stundiņš
Citas ziņas

2009. gada 15. novembris 13:00

4803
Spīdolas ģimnāzijas absolvente par savu filmu un skandalozo Privertu

TV3 ziņu žurnāliste Aija Stikāne, kas savulaik mācījusies Jelgavā, Spīdolas ģimnāzijā, izveidojusi filmu ar nedzirdētu un citur nepieejamu informāciju par narkokurjera Rolanda Priverta dzīves gaitām un atklātām intervijām ne tikai ar viņu, bet arī citām personām, kas zina ko teikt par šo biznesu.

To, kā jūtas un ko patiesībā domā latviešu skandalozākais narkokurjers, redzēsim filmā «Kokaīna kurjers. Priverts», ko TV3 demonstrēs 19.novembrī pulksten 21.55, bet šeit - īsa intervija ar filmas veidotāju.Kas tieši pamudināja vai iedvesmoja šādas filmas veidošanu?Ideja radās, vienam no TV3 ziņu producentiem Vairim Stašānam, kad uzzinājām, ka Rolands Priverts Somijā notiesāts uz astoņiem gadiem. Likās – pag, pag viņš taču ir cietumā Ekvadorā! Tātad jau ticis ārā, un jau atkal iekritis?  Pēdējos desmit gados viņš tātad pabijis jau trīs dažādos cietumos, trīs dažādās valstīs. Brīvībā noturējies tik dažus mēnešus. Galvenais, ka viņš vienmēr iekrīt par vienu un to pašu – kokaīna pārvadāšana. Nevarēja saprast – kas tur ir par vainu, kāpēc viņš atkārto šīs kļūdas, un kā vārdā? Vislabāk to uzzināt no viņa paša, tāpēc meklēju viņu rokā.Ko, pēc pašas domām, filma vislabāk pastāsta vai parāda?Filma parāda, kā veidojas cilvēka dzīve, ja viņš kaut vai vienu reizi nolemj pamēģināt roku narkotiku biznesā. Tas ir viena virziena ceļš, pēc tam dzīvi citādāku vairs nevar izveidot, tas visu laiku velkas līdzi. Viņa toreizējā pārvadāšanas partnere Daira Silava ir mēģinājusi savu dzīvi pēc cietuma veidot savādāku, taču tas bijis ārkārtīgi grūti, un viņa pati atzīst, ka tādu karjeru un dzīvi, kā vēlētos, vairs nekad nav spējusi izveidot. Tikmēr Priverts visu savu laiku pavada cietumos, bet savas kļūdas neatzīst. Viņam ir 47 gadi... no tiem jau 10 pavadīti cietumā. Viņš sola iesākto turpināt.Vai nav bažu, ka šāda filma, kaut negatīvi, tomēr pasniedz varoni, zvaigzni un var popularizēt narkotiku lietošanu vai izplatīšanu starp jauniešiem?Šādu bažu man pilnīgi noteikti nav. Esmu novērojusi, ka mums, latviešiem ir tendence nerunāt par nepatīkamām tēmām, izliekoties, ka tādas nepastāv. Taču narkotikas pastāv un tā ir ļoti aktuāla problēma. Darbā ziņu dienestā mēs saņemam satrauktu vecāku zvanus par to, ka narkotikas lieto arvien jaunāki bērni, turklāt arī tādi, kas nāk no normālām, labklājīgām ģimenēm. Tai pašā laikā, katrs bērns zina, ka narkotikas ir slikti, taču acīmredzot – tas nestrādā! Šajā filmā ne vienu mirkli neizskanēs: narkotikas, tas ir slikti. Šis būs mēģinājums uz problēmu skatīties savādāk, es ceru, ka tas nostrādās labāk. Mēs parādīsim, kā strādā psihe cilvēkam, no kura rokām šīs narkotikas nonāk pie bērniem. Tad skatītāji varēs vērtēt – kā vislabāk cīnīties, un kā runāt ar saviem bērniem. Tai pat laikā, cilvēki, kuri domā savu dzīvi saistīt ar narkobiznesu varēs paši izvērtēt – vai tas būs tā vērts. Priverts ir inteliģents cilvēks, un ja pat viņam tas neizdodas...Kādas atziņas, apjausmas vai ko citu filma devusi jums pašai?Ir divas dažādas lietas. Viena, ļoti personiska atziņa ir tāda, ka iespējams ir viss, ja vien pietiek drosmes un apņēmības. Ar to es domāju, kā no idejas par filmu nonācām līdz mirklim, kad tā ir gatava. Mums izdevās gan atrast Privertu Somijā, gan saņemt viņa piekrišanu intervijai. Rezultātā tas būs līdz šim neredzēts stāsts no paša narkotiku kurjera redzes viedokļa. Otra atklāsme patiesībā arī ir personiska: esmu pārsteigta par to, kāds ir Priverts un cik harizmātisks viņš ir. Lietas, ko viņš saka, ir absurdas, briesmīgas, šokējošas, bet tajā pašā laikā viņš par tām ir ar visu sirdi pārliecināts. Esmu sapratusi, ka mēs esam ļoti dažādi šajā pasaulē. Un varbūt pat ir labi, ka ir tādas iestādes kā cietumi, kur šādus cilvēkus vismaz uz laiku izolē no pārējās sabiedrības.Vai ir vēlme pievērsties dokumentālajam kino pilnībā?Man ir sapnis, ka pēc kādiem pieciem vai vairāk gadiem es varēšu pilnībā pievērsties dokumentālajam kino. Taču šīs filmas veidošana parādīja – cik liels darbs tas ir, cik daudz laika, spēka un enerģijas tas patērē. Es vēlētos veidot filmas par sev tuvākām tēmām. Man ļoti interesē specifiskas sabiedrības un kultūras, cilvēki, kuri dzīvo savādāk. Es mīlu cilvēkus. Vēlētos par viņiem veidot filmas, parādīt Latvijas sabiedrībai, ka citur cilvēku uzskati ir veidoti savādāk, un mēs neesam vienīgie – pareizie. Tāpat arī mūsu Latvijā ir daudz interesantu mikrosabiedrību. Kas zina, varbūt mana nākamā filma būs par kādu no tām. Studēju Rīgas Stradiņa universitātes maģistrantūrā sociālo antropoloģiju. Tajās studijās interese par visu svešo man ir vēl vairāk pieaugusi, un kā maģistra darbs arī taps filma. Visticamāk, tā būs par cilvēkiem, kuri visu gadu un pat mūžu dzīvo uz laivām, Lielbritānijā. Laivinieki – klaidoņi, bez adreses, bet ar mājām.Kādās atmiņās ir Jelgavā pavadītie gadi Spīdolas ģimnāzijā?Lai gan Jelgavas Spīdolas ģimnāzijā pavadīju tikai trīs gadus, tie patiešām ir spilgtā atmiņā. Tolaik (skolā iestājos pāris gadus kopš tās dibināšanas) skola skaitījās prestiža un daudzsološa. Es uz Jelgavu braukāju no mājām Ogres rajona Jumpravā. Jelgavā dzīvoju īrētās istabās, katru gadu citā vietā. Man bija 12 gadu, visai liela atbildība un uzticēšanās no manu vecāku puses. Viņi man ir vislabākie, fantastiskākie cilvēki, kādus man dzīvē laimējies sastapt. Es īpaši atceros piesnigušo Jelgavu, kad gāju no skolas. Es apbrīnoju, kā laternu gaismās mirdz sniegs.Ko deva Spīdolas skolā pavadītais laiks?Tas bija skaists laiks, es satiku draugus, ar kuriem daudziem joprojām tiekos. Mana Spīdolā sastaptā un iepazītā draudzene Laura palīdzēja arī pie šīs filmas veidošanas. Starp citu, strādājot par ziņu korespondenti, satieku bijušos spīdolēnus visai labos amatos Rīgā.Pērn Spīdolas ģimnāzija diemžēl bija saistīta ar skandālu, jo jaunieši ballītē piedzērās, un viena meitene nonāca slimnīcā, pēc kā skola meiteni izslēdza (cik zināms, viņu pieņēma Jelgavas Valsts ģimnāzija)... Kā vērtējat šo situāciju? Un kā, jūsuprāt, filma ar negatīvu varoni iespaidotu šos jauniešus?Par šādu gadījumu es neko nebiju dzirdējusi, un nevēlētos to komentēt, nezinot visu kontekstu. Pēc šīs informācijas, ko man sniedzāt, šķiet, ka skolai jau nu gan nevajadzētu izslēgt meiteni šādas reizes dēļ. Jaunietei jau tā bija daudz pārdzīvojumu, skola varētu reaģēt arī gudrāk un, palīdzot meitenei nākotnē kļūt par labu, godīgu cilvēku, būtu iemesls ar viņu lepoties. Domāju, ka cilvēkiem ir jādod iespēja un viņiem ir jāuzticas. Kad braukāju uz skolām veidot sižetus, patiesībā esmu pārsteigta par to, cik daudz mūsdienu jaunieši zina par politiku un notikumiem valstī. Man šķiet, ka viņi ir daudz saprātīgāki nekā savulaik biju es. Viņi ir progresīvi un ceru, ka pēc šīs filmas noskatīšanās viņiem būs viela pārdomām, taču tas nebūs panākts didaktiskā ceļā.Par filmuTV3 Ziņu dienests nāk klajā ar dokumentālo filmu «Kokaīna kurjers. Priverts» par Latvijas narkobiznesmeni, kurš pēdējos gadus lielākoties pavadījis ieslodzījumā. Filmā iekļauta ekskluzīva informācija par to, kā noziedzīgo pasauli uztver noziedznieks Rolands Priverts, kas viņu pamudinājis uz šādu rīcību un kāda ir viņa dzīves uztvere.TV3 ziņu žurnāliste Aija Stikāne R.Privertu intervējusi ieslodzījumā Somijā, kur viņš sodītas ar brīvības atņemšanu uz astoņiem gadiem. Pēdējo gadu laikā R.Priverts nav sniedzis intervijas presei, bet šajā filmā viņš pats atklās, ko tagad domā par savu kādreizējo mīlestību Dairu Silavu, kādus nežēlīgus apstākļus bija spiests pārciest cietumā Ekvadorā, kur par savu dzīvību ieslodzītie cīnās ar ieročiem rokās, un daudz ko citu. Intervijā viņš atklāti stāsta par attiecībām ar ģimeni, par savām bailēm, kā arī atklāj, kā pats raugās uz savu dzīvi. TV3 skatītājiem tiks atklāti arī tālākie R.Priverta plāni, piemēram, kur plašajā pasaulē viņš paslēpis kokaīnu.Filmas veidotāja par kokaīna kurjeru«Uzskatu, ka katrs cilvēks ir tā vērts, lai par viņu veidotu filmu. Taču Priverts ir ļoti īpašs gadījums. Viņa uzskati ir pretrunā ar to, ko esam pieraduši uzklausīt, tāpēc viņš mani pārsteidza un brīžiem pat šokēja. Viņa dzīvi redzu, kā ļoti skumju, pretstatā tam, ka viņš pats tā nedomā... Filmu būtu interesanti redzēt jebkuram, taču cilvēkiem ar vājiem nerviem to neieteiktu. Privertu varētu saukt par nosodāmu un nepareizu, taču, kurš būs tas, kas viņu spēs patiesi (no)sodīt?!» tā filmas autore Aija Stikāne.Materiāls šai filmai tika vākts četrus mēnešus un visgrūtāk bija atrast pašu R.Privertu, jo vienīgais, kas bija zināms - viņš atrodas cietumā Somijā. Plašāka informācija tika iegūta caur Somijas tieslietu sistēmu, lai gan tas nenācās viegli - Skandināvijā ieslodzīto tiesības tiek ļoti aizstāvētas un nav iespējams uzzināt ieslodzījuma vietu līdz cietumnieks pats to neatklāj. Cietuma administrācija bija saprotoša un ļāva filmēt, kā rezultātā intervija ar R.Privertu bija vairāk kā divu stundu gara. Filmā izmantotie materiāls uzņemti Somijā, Rīgā un viņa dzimtajos Saulkrastos.Filmā izmantoti arī dokumentāli kadri, kuros redzams, kā viņš pirmoreiz nonāk sabiedrības centrā un kā to tolaik pārdzīvo.

Kategorijas

Kategorijas