Atvadīties no otrajām mājām (FOTO)

2016. gada 15. aprīlis 10:37

4455

Turpinām iepazīt mūspuses izlaiduma klases. Šoreiz viesojamies Lielplatones internātpamatskolā.

Lielplatones internātpamatskolas izlaiduma klasē, kur norit mācības skolēniem ar īpašām vajadzībām jeb «cēcīšiem», kā, ņemot vērā programmas nosaukumu, viņus mīļi dēvē skolas saime, nevalda pirmseksāmenu stress un drudžaina mācīšanās. Skanot liegai mūzikai, Baiba, Agnese un Agita (Artjoms nav ieradies) skolotājas Mārītes Svalbes vadībā un Ligitas Brāles asistencē krāso taureņus, ar kuriem jau rotāta vai puse sienas. Tāds arī ir «cēcīšu» klase – koša un radoša, ļaujot ar sirsnību un smaidu atvērties šai pasaulei. Pēc 30. maija, kad notiks izlaidums, sāksies viņu lielā dzīve, kurā gan ir daudz lielu nezināmo.

«Mēs diezgan daudz darbojamies ar rokām – krāsojam, zīmējam, virpinām. Tāpat mums ir tādi priekšmeti kā uzturmācība un uzkopšanas darbi, kur jaunieši, piemēram, mācās slaucīt putekļus. Cik katram pacietības, mūsu audzēkņi ada un tamborē. Baibai ļoti patīk sporta nodarbības,» skolotāja, asociējoties ar saviem audzināmajiem, ieskicē viņu ikdienu.

Tāds arī ir «c» programmas mērķis – nevis mācīt akadēmiskas zināšanas, bet panākt, ka skolēni ar īpašām vajadzībām, atrodoties atbilstošā vidē, saskaņā ar individuālu programmu attīsta savas spējas, apgūst pamatprasmes, iemācās sevi aprūpēt un socializējas, skaidro skolotāja Vēsma Janušone. Tāpēc «cēcīši» visos skolas pasākumos ir ne tikai kā skatītāji, bet arī dalībnieki. «Neesam lieli runātāji, bet varam tēlot. Piemēram, šajā gadā bija pasākums par gada dzīvniekiem. Nodarbībās taisījām āpsi, un visi bijām āpsīši. Savukārt pirms pāris gadiem, kad mums topā bija Reiniks, bieži dejojām ritmikā apgūto «Skrienu, skrienu vēl»,» ar smaidu atceras M.Svalbe.

Pēc skolā pavadītiem 12 gadiem 30. jūnijā ģimeniskā lokā «cēcīši» svinēs izlaidumu. Tas aktualizēs sāpīgo jautājumu, ko jauniešiem iesākt tālāk. Lielplatones internātpamatskolas direktors Andris Urbāns stāsta, ka šīs klases absolventi galvenokārt paliek savās ģimenēs.

«Lielākā daļa mūsu bērnu tā arī paliek sēžam mājās četrās sienās. 12 klases izmācījušies, te no pirmdienas rīta līdz piektdienas pēcpusdienai pieskatīti, nomazgāti, paēdināti, bet ko pēc tam? Īpaši ja vecāki strādā, jāmeklē aukle, taču tas nav tik vienkārši. Būtu jābūt kādai iestādei, dienas centram, kur jauniešus dienas garumā nodarbināt. Tā ir visas valsts problēma, īpaši reģionos,» pauž direktors, piebilstot, ka Jelgavas novada pašvaldība jau aktīvi domā, ko šajā situācijā darīt. Par to arī uztraukušies jauniešu vecāki. Teorētiski šādu centru varētu izveidot arī internātpamatskolā, jo telpu izglītības iestādē, kur patlaban mācās 136 audzēkņi, ir pietiekami. Taču, lai šo mērķi īstenotu, jāatrisina daudz citu jautājumu.

«Lai gan šajā klasē mēdz būt audzēkņi ar ļoti smagām veselības problēmām, piemēram, kāds nespēj runāt, pārvietojas ratiņkrēslā vai 12. klasē viņa matemātiskais priekšstats ir piecu skaitļu apmērā, šie jaunieši ir ļoti apzinīgi un tā arī veic darbiņus, ko iemācījušies. Tāpēc šādi centri, kur viņi visu dienu būtu nodarbināti, ir ļoti vajadzīgi,» piekrīt arī pieredzes bagātā skolotāja Vēsma Janušone.

Visu rakstu lasiet piektdienas, 15. aprīļa, «Zemgales Ziņās». Foto: Raitis Puriņš

+ 2

ZZ.lv ARHĪVS

Atvadīties no otrajām mājām (FOTO)

Kategorijas