ZZ.lv ARHĪVS

«Līgas» jaunais karavadonis ar Māra Sirmā skolu – intervija ar Vilhelmu Vācieti

Uldis Veilands

2016. gada 13. aprīlis 21:45

2457
«Līgas» jaunais karavadonis ar Māra Sirmā skolu – intervija ar Vilhelmu Vācieti

Jelgavas apriņķa skatē šajā pavasarī startēja 15 koru, no tiem visplašāk – ar 11 kolektīviem – bija pārstāvēta jaukto koru grupa. Dažādu iemeslu dēļ Jelgavas Valsts ģimnāzijas zālē nedzirdēja vismaz mūsu reģiona mērogā prominentos mājinieku «Skalus» un Jelgavas pašvaldības iestādes «Kultūra» «Zemgali», tomēr netrūka ne pilsētnieku «Mītavas», ne Jelgavas novada «Sidrabes», ne citu koru, kurus esam raduši redzēt punktu tabulu augšdaļā. Šoreiz sausie skaitļi liecina, ka visai negaidīti (tūlīt aiz Jelgavas novada senioru kora «Gaisma», kam tomēr nedaudz citi mērķi un uzdevumi un 45 punkti) visaugstāko vērtējumu – 43,67 punktus – guvis Ozolnieku novada jauktais koris «Līga». Visu cieņu daudzkārt slavētās «Gaismas» vadītājām Zitai Kurševai un Guntai Paškovskai, bet uzmanību piesaistīja Ozolnieku kora diriģenta gandrīz vai nepieklājīgi jauneklīgais izskats. Vizuālais iespaids nepievīla – «Līgu» diriģē 21 gadu vecais Vilhelms Vācietis.

– Ņemot vērā šo faktu, likumsakarīgi vienkāršs ir pirmais jautājums, patapināts no kādreiz ļoti populāras Raimonda Paula dziesmas, – «kur viņš mācās un kad beigs»?
Latvijas Mūzikas akadēmijā studēju kordiriģēšanu pie Māra Sirmā. Rit otrais studiju gads, bet sāku pie profesora Jāņa Lindenberga, kurš diemžēl pēc mana pirmā mācību pusgada devās citos dziesmu plašumos... Tad arī pārgāju pie Māra Sirmā, kurš man kā kora «Kamēr» kādreizējam dziedātājam nebija svešs. Man Māra mākslinieciskais piedāvājums vienmēr licies ļoti augstvērtīgs, un, šķiet, arī domu lidojums parasti ir stipri līdzīgs. Kad klausos skaņdarbus viņa interpretācijā, sajūta ir tāda, ka tāpat to darītu arī es. Protams, apzinos, ka tagad es viņam varētu tikai kaut kur «pie kājām stāvēt». Pēc otrā kursa sekos vēl nākamais un aiznākamais gads, tā ka ir ko darīt un ir ko mācīties.
Pirms tam mācījos Rīgas Doma kora skolā, veselus 13 gadus, no 1. klases līdz pat vidusskolai ieskaitot. Tur mans tiešais skolotājs bija Valdis Bernhofs. Tas ceļš līdz šim gājis bez kādas aizķeršanās – kā 8. klasē Domskolā sajutu, ka diriģēšana ir mans lauciņš, tā diezgan mērķtiecīgi, bez īpašas minstināšanās, esmu pa to gājis. Gan Domskolā, gan Mūzikas akadēmijā uzreiz izvēlējos diriģēšanu. Pēc tam laiks rādīs, vēl jau līdz beigšanai palicis divarpus gadu. Pa šo laiku viss kaut kas var mainīties – gan domās, gan iespējās. Pašlaik galvenais ir bakalaura studijas, un katra nodarbība pie tādas personības kā Māris Sirmais dod ko jaunu un paplašina redzesloku. Reizēm tās var būt pat pašsaprotamas lietas, bet veids, kā tas tiek pasniegts, acīmredzamo pavērš no citas puses.

– Ja jau 13 gados tavi nodomi nemainījās, vai tad pastāv iespēja, ka kaut kas varētu mainīties tagad?
Ja pamatskolā ir skaidrs, ka nākamais posms būs vidusskola, vidusskolā – augstskola un bakalaura grāds, tad tālāk jau izvēle vairs nav tik viennozīmīga – var tiekties gan pēc maģistra grāda, gan atmest tālākām mācībām ar roku un pievērsties tikai praktiskam darbam, gan izvēlēties bakalaura studijas nedaudz citā jomā. 

– Piemēram, apgūt vijoles spēli?
Nē, vijoli vai oboju man labāk rokā nedot. (Šķietami nevainīgais jautājums dod iemeslu manam sarunu biedram pamatīgi izsmieties – red.) Lai gan blokflautu esmu spēlējis pirms padsmit gadiem, tomēr ar mūzikas instrumentiem esmu vairāk uz jūs. Izņēmums ir klavieres, kas noteiktā līmenī jāmāk katram mūziķim.

– Cik ilgi sabiji korī «Kamēr»?
Divas sezonas, un tas sanāca pēdējais Māra Sirmā gads, tad vadību pārņēma Jānis Liepiņš. Man tas bija vidusskolas trešais un ceturtais kurss. Kāpēc tik maz – var jautāt. Es vienmēr esmu bijis diezgan paškritisks, bet «Kamēr» man kalpojis kā tāds etalons, un esmu ilgi šaubījies – deru vai nederu, vai esmu pietiekami spējīgs, lai tiktu sava sapņu kora pamatsastāvā. Jo «Kamēr» atlase ir diezgan skarba, faktiski atlases (daudzskaitlī), jo starp pamata 40–50 dziedātājiem tās notiek vai pirms katra pasākuma. Uz lieliem un nopietniem projektiem pirms tam šķietami stabili dziedātāji var ļoti vienkārši palikt arī «aiz strīpas».


Visu rakstu lasiet ceturtdienas, 14. aprīļa, «Zemgales Ziņās». Foto: Raitis Puriņš