ZZ.lv ARHĪVS

Logo

Keramiķi Mārīte un Aleksandrs Djačenko – «Abi divi», draugos ar mālu, šamotu un uguni (papildināts ar FOTO)

Uldis Veilands
Izstādes

2016. gada 1. aprīlis 11:22

9950
Keramiķi Mārīte un Aleksandrs Djačenko – «Abi divi», draugos ar mālu, šamotu un uguni (papildināts ar FOTO)

Spriežot pēc aktīvās izstāžu darbības (gadu gaitā sakrājies ne tikai krietns skaits personālizstāžu, abu darbi kuplina vai ikvienu Jelgavas profesionālo mākslinieku kopskati) un citām ārēji redzamām izpausmēm, Mārīte un Aleksandrs Djačenko mūsu pilsētā ir pirmie, kas nāk prātā, ja dzirdam apzīmējumu – keramiķis. Atpazīstamību veicina arī dalība simpozijos un to organizēšana, bet pavisam grūti nepamanīt (arī ne īpaša mākslas lietpratēja acij) kvēlojošās ugunsskulptūras, uz ko nu jau trīs vasaras pēc kārtas savus amata brāļus rosina tieši «abi divi» (gluži kā pavisam svaigās grāmatas un izstādes nosaukumā, ko šodien pulksten 15 atvērs Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā) Djačenko.

Tomēr Aleksandrs noliedz, ka keramiķi Jelgavā esot gluži vai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi: «Tā nu gluži nav, ir taču vesela grupa: Valda Semane, Undīne Stepka, Brigita Šmēdiņa, Ilze Emse-Grīnberga, Ivanda Spulle-Meiere, Guntis Svikulis, visus uzreiz nemaz nenosaukt. Ir arī pavisam jaunie – Katrīna Vīnerte, Jānis Leimanis.»

«Kādreiz bija tāda prakse, ka visus, kas beiguši Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, aizsūtīja strādāt uz ražošanas apvienību «Latvijas keramika»,» atceras M.Djačenko. «Ar mani jau bija tāpat – pēc Lietišķās mākslas vidusskolas divus gadus atstrādāju «Latvijas keramikā», toreiz vēl vecajā cehā.»

«Es tur nostrādāju ilgi, kādus četrpadsmit gadus. Varbūt tāpēc, ka Jelgavas Mākslinieku biedrības katalogā «Jelgavai azotē» par mani teikts – speciālās zināšanas keramikā ieguvis patstāvīgā darbā,» smaidot bilst Aleksandrs.

Mārīte: «Keramikā jā, bet viņš jau bezmaz vai tā kā tēlnieks. Gājis pie mūsu slavenās Rasas Kalniņas-Grīnbergas skoloties.»Aleksandrs: «Nu kāpēc tēlnieks? Keramiķis.»

Mārīte: «To jau grūti nošķirt, saka – lietišķā māksla, un viss.»Aleksandrs: «Nav vairs nekādas lietišķās, sen jau palikusi tikai dekoratīvā māksla.»

– Tātad tas, ko mēs redzēsim izstādē, ir dekoratīvā māksla?
Aleksandrs: Jā, tā ir dekoratīvā keramika, lietišķā – tās jau būtu vāzes, krūzes, bļodas un tamlīdzīgi, vārdu sakot, viss, ko var lietot ikdienā.
Mārīte: Es tomēr uzskatu, ka ir grūti atdalīt, jo reizēm sanāk, ka tu taisi ko pavisam lietišķu, bet gala iznākums ir dekoratīvs.
Aleksandrs: Tas bija padomju laika dalījums: stājmāksla, lietišķā māksla. Tagad principā šāds sadalījums nepastāv, jo daudz kas atrodas robežstāvoklī, piemēram, instalācijas, foto – tās arī tiek definēta kā māksla, lai gan ne vienmēr tā tiešām būs māksla.
Keramika, manuprāt, nav žanrs, bet materiāls. Mēs varam no tā taisīt kaut vai gleznas. Ko dod šis materiāls – līnijas, krāsas un citus atribūtus, ko nevaram izmantot tēlniecībā. Kaut gan principā var būt arī krāsaina tēlniecība.


Visu rakstu lasiet ceturtdienas, 31. marta, «Zemgales Ziņās». Foto: Raitis Puriņš


+ 34
Kategorijas

Kategorijas