Tuvāk pavasarim Itālijā (II daļa)

Sanita Baltiņa, Jelgavas 4. vidusskolas direktora vietniece

2016. gada 21. marts 19:17

564

Trešdiena. Kitijas stāsts. Milānas pērles

«Šo braucienu uz Itāliju varētu salīdzināt ar nekontrolējamu sapni, kas «skrien» uz priekšu. Bija pienākusi jau ceturtā diena šajā zemē. Trešdienas rīts ausa cerību pilns, spīdēja saule, arvien vairāk visi projekta dalībnieki sākām «pieķerties» un «atvērties» viens otram. Mēs visi satikāmies netālu no skolas pie autobusa, kas mūs veda uz Milānu. Iekāpjot tajā, varēja atkal sākties tā gaidīšana. Itāliešu «organizētība» nebeidza pārsteigt, un atkal ik pa brīdim mūs uzjautrināja jautājums – kad tā braukšana sāksies? Neskatoties uz to, ka visu laiku kaut kur nīkām, mēs – latvietes – vienmēr atradām iespēju izklaidēt sevi, smējāmies, jokojām un uzdziedājām. Kamēr gaidījām, mums bija iespēja redzēt nelielu ūdenskritumu un zosis, kas katru rītu staigā garām stāvvietai. Izrādījās, ka tās ir ļoti agresīvas. Kad Elizabete gribēja nofotografēt, zosis sāka skriet uz viņas pusi. Pēc kādas pusstundu ilgas gaidīšanas beidzot sākām braukt. Ceļš līdz Milānai pagāja ātri, jo bija lieliska kompānija. Braucām mazliet vairāk nekā stundu. Kad izkāpām no autobusa, sākās atkal tā stāvēšana. Šoreiz gan izkustējāmies diezgan ātri, un pirmais apskates objekts Milānā bija viduslaiku baznīca. Tā bija liela, arī apkārt bija plaša teritorija, skaisti augi. Pēc baznīcas apskates mums bija brīvais laiks, kad varējām iet uz veikaliem un paēst. Jau atkal pārliecinājāmies par to, ka Itālijā ir ļoti garšīgi ēdieni. Pēc neilga laika visi satikāmies un atkal gaidījām, kad varēsim doties uz Leonardo Da Vinči Nacionālo zinātņu un tehnoloģiju muzeju. Tas bija milzīgs un ļoti interesants. Katrs varēja tur atrast kaut ko, kas viņam liekas saistoši. Muzejā bija veci instrumenti, iespēja apskatīt zemes reljefu un sadalījumu, klimatu dažādās Itālijas daļās, planētas, senas un vēsturiskas lietas, kā gatavo dažādus ēdienus, interesantas fotogrāfijas, spēlējām arī spēles. Pēc tam apskatījām vairākas baznīcas, arī tādu, kurā bija optiskā ilūzija – ieejot liekas, ka baznīca ir liela un dziļa, bet tuvojoties altārim, saprotam, ka dziļums pēc altāra ir tikai apmēram metrs.

Milāna ir ļoti skaista, multikulturāla, salīdzinot ar Bergamo daudz modernāka. Mēs gājām uz slaveno Milānas Doma laukumu, kur atrodas visiem labi pazīstamā katedrāle. Beidzot tika piešķirts brīvais laiks. Visi bija ļoti sajūsmināti. Uzņēmām daudz fotogrāfiju. Apkārt bija melnādaini cilvēki, kas, mums negribot, bēra graudus rokās un sēja ap rokām striķus, pēc tam mūsu itāļu draugiem prasīja naudu par to. Kristīnei nemitīgi rokās un cepurē bēra graudus, tāpēc viņa visu laiku bija baložu ielenkumā. Pēc tam visi devāmies pa veikaliem, uz kafejnīcām, paēst un apskatīt modes pilsētu Milānu. Laiks paskrēja neiedomājami ātri, liela daļa pat nepaspēja ieiet Milānas Domā. Visi bija noguruši, taču pilni labu emociju. Pēc brīvā laika devāmies un lielu pili – cietoksni. Blakus tai ļoti skaisti kādu interesantu instrumentu, kas līdzīgs bruņurupucim, spēlēja itāļu puisis, mēs arī pamēģinājām to darīt.

Šī diena bija lieliska. Milāna ir mazliet līdzīga Rīgai, taču viss ir lielāks. Tā ir ļoti skaista modes pilsēta. Daudz ko bijām redzējuši jau iepriekš fotogrāfijās. Visi jutāmies sajūsmināti, ka mums bija iespēja to visu redzēt dzīvē. Atpakaļceļā uz Bergamo tērzējām ar cittautiešiem, turpinājām apgūt svešvalodas, izzināt citas kultūras. Atlikušo vakaru lielākā daļa jauniešu pavadīja mierīgi. Es kopā ar savu itāļu brāli Fabio, mammu Faridu un turku māsu Silu klausījāmies itāļu dziesmas, ēdām picas, daudz smējāmies. Jau atkal bija izsapņota vēl viena diena Itālijā. Ar lielu nepacietību gaidījām, ko vēl šī fantastiskā zeme mums spēj parādīt».

Skolotājām šīs dienas spilgtākie iespaidi saistijās ar Leonardo Da Vinči Nacionālo zinātņu un tehnoloģiju muzeju. Tur varējām vērot, kā speciāli ierīkotās mācību telpās skolēnu grupas interaktīvā, saistošā veidā apguva dažādas ar zinātnēm saistītas tēmas. Arī muzeja ekspozīcija veidota ļoti interesanti. Šeit skolēns var iepazīt visu – kā radusies pasaule, radio un televīzija, kā attīstījušies transportlīdzekļi, virtuves tehnika utt. Liela telpa atvēlēta kosmosa izpētei, un tur kā dārgums īpašā vitrīnā eksponēts akmens no Mēness. Bet skolotājās īpaši uzjautrināja mūsu jaunās paaudzes komentārs par kosmonauta tērpu – abriveatūru par kosmonauta valstisko piederību CCCP meitenes pazina vien kā burtu «cē, cē, cē, pē» virknējumu. Vērojot muzeja ekspozīcijas un apmeklētāju aktivitātes un ieinteresētību, atliek vien ar vēlēties, lai šāds plašs interaktīvs un izglītojošs nodarbību centrs kādreiz būtu arī Latvijā vai varbūt pat pie mums Jelgavā.

Pēc muzeja apmeklējuma mūs sagaidīja patiess kultūrvēsturisks baudījums – Milānas Doms, šīs pilsētas simbols. Tā ir gotiskajā stilā celtā katedrāle ar 135 jumta smailēm un viena no diženākajām katedrālēm pasaulē – 157 metrus augsta un 66 metrus plata, aprēķināts, ka tajā varētu ietilpt 40 000 cilvēku. Lai iekļūtu ēkā, bija jāizstāv gara rinda pēc ieejas biļetēm un pēc tam rinda uz kontroli. Kā īpaša ēka Milānas Doms, protams, tiek arī īpaši apsargāts, visi apmeklētāji pie ieejas tika rūpīgi skenēti ar metāla detektoru un ēkai apkārt patrulēja karavīri ar automātiem. Iekšpusē bija apskatāmas brīnišķīgas skulptūras un logu vitrāžas, gleznojumi. Bet to nevar pārstāstīt, tas jābauda katram pašam savām acīm. Dienas noslēgumā baudījām vēsturi un mākslu Castello Sforzesco cietoksnī, kas celts jau 15. gadsimtā un tagad iekārtots kā muzejs. Viesošanās Milānā bija noslēgusies, iespaidiem bagāti atgriezāmies Bergamo, lai nākamajā dienā baudītu ilgi kāroto – Itālijas kalnus.

Ceturtdiena. Lauras stāsts. Sniegs kalnu galotnēs un dzeltenās ķiveres

«3. martā tika plānots brauciens uz kalniem, tāpēc norunātajā laikā pl.8.15 tikāmies stāvvietā, lai kāptu autobusā un dotos ceļā. Visas bijām ļoti saviļņotas un gaidījām šo pasākumu jau ilgi, jo ne katru dienu mums, pie zemienes radušajiem, rodas izdevība staigāt pa Itālijas kalniem. Braucot autobusā, ieslēdzām «Prāta vētras» dziesmas, dziedājām līdzi un baudījām skaistos kalnu skatus, kas bija pa ceļam uz mūsu galamērķi.

Nonācām mazā miestiņā kalnos – Gorno, kur dabas skatu dēļ visiem aizrāvās elpa. Devāmies uz Kalnu raktuvju muzeju, apskatīt minerālus, ko raktuvēs ieguva agrāk. Šobrīd šīs raktuves izveidotas kā apskates vieta tūristiem. Un liels lepnums, ka tieši mūsu delegācija bija pirmā ārzemju tūristu delegācija, kas apmeklējusi muzeju un raktuves. Muzejā mūs sagaidīja gids un četras itāļu skolnieces, kuras raksta projektu par šīm raktuvēm, tāpēc viņas mūs iepazīstināja ar raktuvju vēsturi, minerālu iegūšanas tehniku un pašiem minerāliem, ko varēja iegūt šajās raktuvēs. Kad teorētiski bijām iepazinušies ar šo visu, ar trim autobusiņiem devāmies kalnā augšā uz pašām raktuvēm. Ceļš kalnā bija ļoti šaurs un līkumots. Dažbrīd skatoties uz leju, sajūtas nebija tās labākas, bet, braucot augstāk, kalnu skati bija arvien skaistāki.

Uzbraucot augšā, sadalījāmies trīs grupās un devāmies raktuvēs, kur gids un meitenes mums rādīja un stāstīja visu sīki un smalki. Pirms došanās iekšā mums piešķīra dzeltenas ķiveres kā īstiem kalnračiem. Raktuvēs bija ļoti auksts, mitrs, tumšs un šaurs. Izgaismotās vietās bija «kalnraču» manekeni, kas darīja dažādus specifiskus darbus – urba caurumus, lai tajos ievietotu sprāgstvielu, veda ar ķerrām minerālus, kala klintīs caurumus. Patika, ka tika eksponēti instrumenti, ar ko strādāja šajās raktuvēs, un kalnraču dzīves ainas. Interesants šķita arī stāsts par kalnraci Čārliju, kurš 1907. gadā nodzīvoja viens pats raktuvēs deviņas dienas, iesprostots plūdu dēļ, un viņu izglāba speciāli no Austrālijas atbraucis glābējs. Kad jau virzījāmies uz raktuvju izeju, ieraudzījām bērnu laukumiņu, kur sākām spēlēties un tēlojām kārtīgus strādniekus. Ārā atkal baudījām kalnaino skatu. Mums par brīnumu tur bija arī sniedziņš. Protams, mēs jau neesam no tiem garlaicīgākajiem cilvēkiem, kas neprot priecāties par mazumiņu. Sākām pikoties un tad... liktenīgais metiens no skolotājas Sanitas puses Sallijai. Viņa centās izvairīties no pikas, bet nekā, sniedziņš trāpīja aiz apkakles un neveiksmīgās kustības dēļ viņas ķivere noripoja pa kalnu lejā. Pikošanās beidzās, jo nebija iespējams nesmieties par šo nelaimīgo atgadījumu. Visu cieņu mūs pavadošajam itāļu muzeja darbiniekam – viņš ļoti prātīgi kāpa lejup un ķiveri sagādāja.

Pie raktuvju ieejas bija iespēja iekost kādu cepumu, kurus bija sarūpējuši muzeja darbinieki. Ēdot cepumus, sasēdāmies uz trepītēm un dziedājām latviešu dziesmas. Citu valstu skolotāji slavēja mūs par ļoti skaistām dziesmām. Bija iespēja doties lejā uz muzeju ar autobusiņiem vai kājām. Mēs, latvieši, vienprātīgi nolēmām, ka iesim ar kājām, lai izbaudītu kalnu burvību. Nogājušas lejā, devāmies uz vietējo skolas ēdnīcu apēst itāļu ģimeņu līdzi dotās maizītes. Bet pēc tam devāmies pagulēt saulīte un izbaudīt kalnu skatu un gaisu. Kalni ir mana vājība un spēka avots, tāpēc šādi, vienkārši guļot zālīte un skatoties uz kalniem, es pilnībā atbrīvojos un uzņēmu enerģiju. Braucot mājup, turpinājām apbrīnot kalnus un fantastiskos dabas skatus. Un kalām plānus vakaram. Izkāpjot no autobusa, protams, atkal sākās tā stāvēšana. Pastāvējām, padomājām, pasmējāmies un devāmies katrs uz savu pusi. Dažas meitenes vēlāk vakarā satikās pie Elīnas viņas itāļu ģimenes mājā, bet es paliku savās mājās, lai izgulētos, atpūstos no garās dienas brīvā dabā un vēlreiz atmiņā pārcilātu dienas skaistos notikumus.»

Šajā ekskursijā ar skolēniem devās tikai viens skolotājs no dalībvalsts, šoreiz laimējas raksta autorei. Kad pēc ekskursijas kalnu raktuvēs devāmies lejup uz auto stāvvietu, vairāk aprunājāmies ar skolotāju Frančesku, kas strādā par skolotāja asistenti. Viņa ļoti slavēja tieši mūsu meitenes par viņu aktivitāti un labvēlīgo attieksmi pret visiem, kā arī interesējās par latviešu valodu un tās izcelsmi. Frančeskas jautājums, par mūsu valodu kā ļoti radniecīgu krievu valodai nepārsteidza, jo acīmredzot daudzu Rietumeiropas cilvēku domās mūsu politiskās vēstures dēļ joprojām esam saistīti ar krievu valodu un kultūru. Tad nu mēģinājām viņai izstāstīt sarežģīto mūsu valodas un valsts veidošanās stāstu.

Ceļš lejup bija burvīgs, kokiem noaugušo kalnu nogāzēs starp pērnajām lapām spraucās zilas puķītes, burbuļoja kalnu upīte ar skaistu ūdenskritumu, putni dziedāja, bet pāri visam – pēkšņi ieraudzījām lielo, skaisto balto sniegpulkstenīšu pudurus. Laikam mans sajūsmas sauciens par ieraudzīto bija tik patiesi sirsnīgs, ka Frančeska un muzeja darbinieks naski devās aiz ceļa barjeras, lai saplūktu baltos brīnumus. Tagad uzsmaržoja īsts pavasaris, un Frančeska savus sniegpulksteņus dāvināja arī pārējiem šajā braucienā iesaistītajiem skolotājiem. Tā kā braucienā ar tramvaju uz pilsētas centru itāļi varēja vērot smaidīgas latviešu un itāļu dāmas un turku un horvātu kungus ar baltiem sniegpulksteņiem. Šajā dienā piedzīvotais – saule, sniegotās kalnu galotnes, raktuves, pavasara krāsas un smaržas, cilvēku labvēlība un sirsnīgā attieksme – noteikti atmiņās sildīs vēl ilgi.

Piektdiena. Elīnas stāsts. Arrivederci vakars

«Ļoti ātri pienāca projekta pēdējā diena. Pat nepamanīju, cik ātri laiks paskrēja un jau jākravā mantas, lai dotos mājās. No rīta atkal tikāmies visi skolā, lai veiktu pēdējās projekta aktivitātes. Tika ieplānotas divas stundas – valodas apguve un matemātika. Pirmā stunda man patika vislabāk, jo pie ļoti atraktīva itāļu skolotāja pētījām projekta dalībvalstu valodu atšķirības. Katrai valstij bija jāsagatavo prezentācija par savu valodu un jāstāsta klātesošajiem. Nākamā stunda gan, manuprāt, nebija tik interesanta. Matemātikā iepazināmies ar figūru rotāciju un to līdzību. 60 min, kas ir vienas mācību stundas ilgums, ritēja ļoti lēni, jo darbs nebija organizēts dinamiski. Kad stundas beidzās, nolēmām, ka jāsapērk dāvaniņas tuviniekiem un draugiem Latvijā, kā arī, protams, ļoti sievišķīgi, jāiekaro drēbju veikali, tāpēc devāmies uz vienu no lielākajiem iepirkšanās centriem Eiropā, kas atrodas netālu no lidostas. Kamēr meitenes devās pa veikaliem, mūsu gādīgie itāļu draugi palika pie mantām un gaidīja, kamēr būsim visu izstaigājušas. Tādi, lūk, mums itāļu draugi!

Ātri pienāca vakars un skolā tika organizēts pēdējais kopīgais pasākums ar projekta dalībniekiem un uzņēmēju ģimenēm. Laiks pagāja, kopīgi fotografējoties, runājoties un baudot pēdējās stundas kopā. Itāļi bija izveidojuši video par kopā pavadīto nedēļu, ko arī rādīja atvadu pasākumā. Pēc tam daži devās mājās, citi tālāk svinēt atvadu ballīti. Bija bēdīgi apzināties, ka lielāko daļu projekta dalībnieku redzēju pēdējo reizi, bet pavadītā nedēļa kopā bija brīnišķīga un atmiņu bagāta. Šis projekts man ir dāvājis ne tikai ieskatu citu tautu kultūrā, ikdienas dzīvē un skolas sistēmā, bet arī ļāvis iepazīt daudz lielisku cilvēku un iegūt jaunus draugus.»

Skolotāji šajā dienā sanāksmē apsprieda interneta saišu e katalogu, kas izmantojams dabaszinātņu un matemātikas mācīšanā. Katra delegācija pārbaudīja un komentēja kādas citas valsts interneta saites, vai tās atbilst aprakstītajam, vai nav nepieciešami kādi uzlabojumi. Vakarā kopā ar skolēniem piedalījāmies atvadu pasākumā, kurā pateicāmies itāļu skolotājiem, dāvinot grāmatas par Latviju un «Laimas» konfektes. Atvadījāmies no pārējo valstu delegāciju skolēniem un skolotājiem.

Viesošanās Itālijā bija noslēgusies. Sestdienas rītā šī zeme mūs pavadīja gluži tāpat kā sagaidot – pelēka tantīte, ietinusies lietus mākoņos, cītīgi mazgāja pilētas ielas un ēkas, tikpat cītīgi dažas mūsu meitenes lēja asaras Bergamo lidostā, no saviem itāļu draugiem atvadoties. Jā, šajā nedēļā bijām ne tikai strādājušas projekta aktivitātēs, daudz ko uzzinājušas par Itālijas vēsturi, kultūru, sadzīvi, skolu sistēmu un mācību procesa organizāciju, bet ieguvušas arī jaunus draugus. Un ir tik labi apzināties, ka tur, tajā tālajā zemē, kur daudz picas, saules un makaronu, tu vienmēr varēsi atgriezties, lai satiktu draugus un kolēģus.

Foto: no skolas albuma

ZZ.lv ARHĪVS

Tuvāk pavasarim Itālijā (II daļa)

Kategorijas