Nora Ikstena par savu jaunāko romānu «Mātes piens» svētdien Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā

2016. gada 29. janvāris 08:43

713

Nora Ikstena par savu jaunāko romānu «Mātes piens» svētdien Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā

Uz sarunu par savu jaunāko romānu «Mātes piens» Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā svētdien pulksten 14 aicina Nora Ikstena.

– Lasot jūsu romānus un stāstus, tajos jūtams dzīves skaudrums un īstums. Pieļauju, ka pēdējais arī ir tas, kas uzrunā lasītāju. Sevišķi jaunākais romāns «Mātes piens» šķiet ļoti personisks – jo vairāk tāpēc, ka sarakstīts pirmajā personā. Cik tajā ir jūsu pašas pieredzētā?

Intervijās man sanāk taisnoties, tas ir vai nav personisks stāsts, cik daudz tajā ir no manas un ģimenes pieredzes. Tas ir romāns, kā angliski teiktu «fiction» (latviešu val. – daiļliteratūra, izdomājums), bet, protams, balstīts diezgan spēcīgā personiskā pieredzē. Vēsturisko romānu sērijas doma bija, ka mēs rakstām par kādu konkrētu periodu. Mums bija jāizstāsta «patiesā vēsture» caur personisko piedzīvojumu. «Mātes piens» man bija iecerēts jau ļoti sen, galīgi nebiju domājusi, ka tā būs šīs sērijas grāmata. Kad Dace Sparāne un Gundega Repše izstāstīja par ideju, sapratu, ka varu iekļauties sērijā.

Grāmata iznāca 22. oktobrī, ir pagājuši trīs mēneši, bet par «Mātes pienu» jau ķīpas sarakstītas. Man ir vairāk nekā 20 gadu stāžs literatūrā un iznākušas daudzas grāmatas, bet kaut ko tādu es tiešām neatceros. Ja tā turpināsies, man būs jāizdod «Post Scriptum «Mātes piens»», ko vispār vajadzētu darīt. Tas, kā cilvēki lasot pārdzīvojuši, kā dalījušies savos pārdzīvojumos un pieredzē, – var just, ka grāmata ir iekustinājusi kādu sniega bumbu. Romāna vēsturiskais redaktors Vents Zvaigzne teica – viņš domā, tas ir tāpēc, ka šī ir pirmā sērijas grāmata, kura runā par laiku, ko esam piedzīvojuši. Kaut gan, piemēram, manas krustmeitas paaudze, kas arī ir grāmatas fani, jau to laiku nepazīst. Kā teica mana redaktore Gundega Blumberga, kura man nekad neļauj sajusties slavas augstumos, – vispār jau tas romāns ir prasts kā zirga deķis, bet tur ir tāda enerģētika, ko nevar izskaidrot, un tas darbojas uz lasītājiem. Lietojot Gundegas vārdus – romāns ir vienkāršs, tur nav metaforu pinumu un mežģīņu, tas ir vienkāršs stāstījums pirmajā personā un varbūt tāpēc tik spēcīgi arī iedarbojas.

– Arī iepriekš esat rakstījusi par vienas dzimtas sieviešu likteņiem, sākot jau ar savu pirmo romānu «Dzīves svinēšana».

Domāju, ka esmu kādu loku apgājusi. «Dzīves svinēšanu» uzrakstīju pirms 17 gadiem, principā tur arī aizsāku to tēmu, kas man bija ļoti svarīga. Izejot cauri dažādiem žanriem, acīmredzot tā tomēr ir manas rakstīšanas svarīgākā tēma. «Mātes pienā» es pie tās neglābjami atgriezos un domāju, ka esmu šai tēmai pielikusi punktu. Cilvēki man ir rakstījuši kaudzēm īsziņu – ārprāts, pēc «Mātes piena» neko vairs nevarēsi uzrakstīt. Nezinu, varbūt uzrakstīšu pasaules sēņu grāmatu, kad dabūšu bagātu sponsoru, ar kura palīdzību varēšu braukāt pa dažādām vietām, sēņot un pētīt sēnes, kas ir manas dzīves liela kaislība. Nav jau jāuzliek tāds uzstādījums, ka tev atkal ir jāuzraksta kaut kas augstāk vai tālāk – priecājos, kā Gundega Blumberga teica, ka pēc «Mātes piena» palikām dzīvas.

Visu interviju lasiet piektdienas, 29. janvāra, «Zemgales Ziņās». Foto: Raitis Puriņš

ZZ.lv ARHĪVS

Nora Ikstena par savu jaunāko romānu «Mātes piens» svētdien Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā

Kategorijas